Viljams Šekspīrs - Hamlets

Kur vītols aug, pār strautu pārlicis,
Kas lapas atspoguļo ūdenī;
Tur gājusi tā savas vītnes vīt
No kalmēm, nātrēm, pīpenēm un kosām,
Ko draišķie gani rupjā vārdā sauc,
Bet rātnās meitenes — par miroņpirkstiem.
Tai rāpjoties uz pārlīkuša zara,
Lai uzkārtu tur savus vainagus,
Zars pēkšņi atlūzis, un vainagi
Un viņa pati straumē iekritusi.
Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdi
Kā sirēnu virs viļņiem turējis,
Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,
Kā briesmas nenojaušot, vai kā būtni,
Kas dzimusi un viļņos radusi.
Pēc brīža, tērpam samirkstot,
Ar visām dziesmām dzelmē ierauta
Un noslīkusi tur.

Ak, noslīkusi!

Jā, noslīkusi, noslīkusi.

Par daudz tev valgmes, mana Ofēlija,
Es tāpēc valdu asaras. Un tomēr
Tās mūsu; dabai savas ierašas;
Lai saka kauns, ko grib, ar asarām
Būs izraudāta sievišķība. Sveiki,
Mans kungs! Es ugunīgus vārdus teiktu,
Kas tūlīt iekvēlotos gaišās liesmās,
Ja neprāts neizdzēstu tos.

Ģertrūd, iesim!
Cik grūti bij man viņa dusmas remdēt!
Nu baidos, tās var sacelties par jaunu.
Lai tāpēc viņam sekojam!

Vai viņu glabās kā visus kristīgos, ja viņa tīšu prātu meklējusi atpestīšanu?

Es tev saku — kā kristīgo; tāpēc roc žiglāk viņai kapu: viss noskaidrots, un nolemts, ka viņu vajag apbedīt kā kristīgo.

Kā tas var būt, ja vien viņa nav noslī­cinājusies aizstāvēdamās?

Nu, tā tas ir.

Nē, tur būs kāds āķis. Citādi nav. Tas ir tā: ja es slīcinos apzināti, tad tā ir darbība, bet darbībai ir trīs daļas: nolūks, norise un izpildījums. Tātad viņa apzināti slīcinājusies.

Bet paklausies, mīļo kapracīt.

Pag, ļauj tu man. Te ir ūdens, labi. Te stāvēs cilvēks, labi. Ja nu cilvēks metas ūdenī un noslīcinās, tas ir, gribējis vai negribējis, bet noslīcis ir. To tu iegaumē. Bet, ja ūdens nāk pie viņa un viņu noslīcina, tad viņš pats nenoslīcinās. Tātad, ja cil­vēks pats nav vainīgs pie savas nāves, tad viņš nav saīsinājis dzīvību.

Vai tads ir likums?

Ak vai, tā tas ir; izmeklēšanas likums par mirušajiem.

Vai gribi zināt taisnību? Nebūtu viņa lielmaņa meita, tad viņu apraktu ārpus kapu sētas.

Te nu bija. Visvairāk žēl, ka augstma­ņiem šai pasaulē pat slīcināties un kārties labāk nekā citiem kristīgajiem. Dod šurp manu lāpstu. Dārz­nieki, grāvrači un kaprači tomēr ir vissenākie augst­maņi; viņi turpina Ādama arodu.

Vai tas bija augstas kārtas?

Tas bija pirmais, kas lietoja kādus kau­jas rīkus.

Kā — viņam taču nebija nekādu rīku.

Ko, vai tu esi pagāns? Kā tu tulko svē­tos rakstus? Svētos rakstos teikts, ka Ādams racis. Vai bez kāda rīka viņš varēja rakt? Bet es tev vēl ko jautāšu. Ja tu man neatbildēsi, kā klājas, tad atzīs­ties…

Nu, laid vaļā!

Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, kuģu būvētāju vai namdari?

Karātavu cēlājs; jo viņa celtne pār­dzīvo tūkstošiem iemītnieku.

Ļoti asprātīgi un pareizi. Karātavas tie­šām ceļ labi. Bet ko viņas ceļ labi? To, kas dara slikti. Tu dari slikti, sacīdams, ka karātavas ceļ stip­rākas par baznīcu; tātad karātavas darītu labi, ja paceltu tevi. Bet atbildi taču, ko jautāju.

Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, namdari un kuģu būvētāju?

Jā, pasaki un staigā vesels.

Jā, varu jau pateikt.

Nu?

Ka tevi jods, nevaru vis.

Nelauzi vairs ilgāk savu galvu par to, jo muļķa ēzeli pātaga nepamudinās iet žiglāk; bet, ja tev kādreiz kāds tāpat prasa, tad saki: kapracis, jo viņa celtās mājas pastāv līdz pastardienai. Aizjoz nu pie Jogena un atnes mēriņu sīvā.

Kad jauns es biju — mīlēju,
Viss rādījās man jauks.
Es dienas priecīgs vadīju, —
Man šķita, rozes vien tik plauks.

Vai šo vīru nemāc skumjas, savu darbu darot, ka kapu rok dziedādams?

Ieradums padarījis viņu vienaldzīgu.

Tā jau gan ir: jo mazāk roka darbā likta, jo smalkāka tās jušana.

Bet, kad jau vecums piezagās
Un grāba mani ciet,
No zemes šīs un dzīvības
Man bija jāaiziet.

Šim galvaskausam kādreiz bija mēle un viņš varēja dziedāt, bet tagad šis zellis to pasviež, it kā tas būtu Kaina — pirmā slepkavas žoklis! Tas var būt kāda politiķa pauris, kuru šis ēzelis tagad tā mētā, varbūt kāda cita, kas gribējis dievu piekrāpt. Vai ne?

Tas iespejams, mans princi.

Varbūt kāda galminieka, kas mēdza teikt: «Labrīt, dārgais princi! Kā klājas, dārgais princi?» Vai arī tāda un tāda cienīta kunga, kas slavēja tāda un tāda cienīta kunga zirgu, kad vēlējās, lai to viņam dāvina. Vai ne?

Ļoti var būt, mans princi.

Tā gan. Tagad viņš saucas Tārpiņu kungs, jo zaudējis zodu un dabū ar kaprača lāpstu pa žokļiem. Lieliska pārvērtība, un mums tas būtu labs joks, ja varētu novērot šo pārveidību. Vai šo kaulu augsne tik vien vērts, lai tagad ar tiem spēlētu ķegļus? Man kauli sāp, par to domājot.

Nu dēļu šķirstu, līķautu
Un lāpstu, lai tā skan,
Un dobi zemē izraktu, —
Būs dusa laba gan.

Te ir vēl otrs. Kādēļ tas nevarētu būt kāda li­kumu tulka galvaskauss? Kur tagad viņa panti, punkti, paragrāfi, kalamburi un veiklības? Kāpēc viņš atļauj šim rupjajam tēviņam zvelt ar netīru lāpstu pa pauri un neiesūdz tiesā par aizskaršanu ar darbiem? Hm! Šis lāga vīrs savā laikā varēja būt liels muižu uzpircējs, kas iestidzis statūtos, zemes grāmatās, lī­gumos, civilprasībās, parādrakstos! Vai zemes grā­matas nav varējušas viņam nodrošināt vairāk zemes nekā pilnu pauri smilšu? Vai savas hipotēkas viņš varējis realizēt tikai privātīpašumā uz zemes gabalu divu nomas līguma lapu platumā un garumā? Vai par visu viņa pirkšanu, pārdošanu un tiesāšanos viņš ieguvis vienīgi šķirstu, kurā tikko sabāžami visi viņa tiesību dokumenti? Un it nekā vairāk?