Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ne par matu vairāk, mans princi.

Vai pergamentu taisa no aitādas?

Jā, mans princi, arī no teļādas.

Tie ir teļi un aitas, kas pergamentā meklē dro­šību. Parunāsimies ar šo vīru. Puis, kam rokams kaps?

Man pašam, kungs.

Un dobi, zemē izraktu, —
Būs dusa laba gan.

Tas tiešām ir tavs, jo tu atrodies viņā.

Jūs neatrodaties viņā, tādēļ tas nav jūsu, es arī neguļu kapā, tomēr tas ir mans.

Tu atrodies kapā, tu esi tur un saki, ka tas ir tavs; bet tas taču ir mirušajam, nevis dzīvajam, tā­tad tu melo.

Tie ir dzīvi meli, kungs; tie pienākas jums, ne man.

Kādam vīram tu roc šo kapu?

Ne jau vīram.

Tātad sievietei?

Arī ne sievietei.

Ko tad šeit apbedīs?

To, kas reiz bija sieviete, bet, miers viņas pīšļiem, viņa ir mirusi.

Redz, kāds prātvēders! Mums jārunā kā pēc notīm, citādi divdomības mūs pieveiks. Patiesi, Ho­rācij, šais trijos gados esmu to ievērojis. Mūsu laik­mets par vari grib būt asprātīgs, tā ka zemnieks sāk jau mīt galminiekam uz papēžiem. Vai ilgi, kopš esi kapracis?

Savu darbu sāku taisni tā gada tai dienā, kad nelaiķa karalis Hamlets uzvarēja Fortinbrasu.

Pirms cik gadiem tas būs?

Jūs to nezināt? Katrs muļķis to pa­teiks: tas bija taisni tai dienā, kad piedzima jaunais Hamlets — tas, kurš palika negudrs un kuru aizsū­tīja uz Angliju.

Kāpēc viņu aizsūtīja uz Angliju?

Nu, par to, ka negudrs; tur viņš atgūšot sajēgu, bet, ja ne, tad neesot liela nelaime.

Kā tad tā?

Tur neko nemanīšot pie viņa; tur visi esot tādi paši negudri.

Bet kā viņš kļuvis negudrs?

Runā, ka diezgan ērmīgi…

Kā — ērmīgi?

Nu, it kā tādēļ, ka sajēgu zaudējis.

Uz kāda pamata?

Kā — uz Dānijas pamata, es šeit esmu kapracis jau trīsdesmit gadu, jau kopš savām jaunī­bas dienām.

Cik ilgi cilvēkam jāguļ zemē, kamēr viņš sa­pūst?

Domāju, ja viņš nav sapuvis jau pirms miršanas, kā šos laikos, kad atgadās daudz ar bakām mirušo, kur dažs tikko iztur, kamēr iebāž zemē, tad viņš turēsies tā gadus astoņus vai deviņus; ādminis saglabājas deviņus gadus.

Kādēļ tas ilgāk nekā citi?

Nu, kungs, darbā viņam āda tā tiek samiecēta, ka ilgi neuzsūc ūdeni. Bet ūdens taču saēd mironi neganti ātri. Te ir atkal viens pauris, tas gu­lējis zemē divdesmit trīs gadus.

Kam tas piederējis?

He, kādam lielam rakarim; kā jūs do­mājat, kas tas varētu būt?

Nezinu.

Lai jupis viņu rāvis! Viņš reiz man uzgāza pudeli reinvīna uz galvas. Šis galvaskauss, kungs, ir karaļa jokdara Jorika galvaskauss.

Šis?

Šis pats.

Parādi.

Ak vai, nabaga Joriks!
Es viņu atceros, Horācij; šim zellim bija neizsīkstošs joku avots, lieliska fantāzija. Tūkstošiem reižu viņš mani jādināja uz savas mu­guras. Un tagad — tik nejauki izķēmots! Man kļūst nelabi. Te bija lūpas, kuras es skūpstīju nezin cik reižu. Kur tagad tavi joki, tava draiskulība? Tavas dziesmas? Tavas jautrības dzirkstis, kas visam dzīru galdam lika lūzt aiz smiekliem? Vai nav neviena, kas pazobotos par taviem atņirgtiem zobiem? Galīgi uz mutes kritis? Ej tagad savas kundzes istabā, saki vi­ņai, ka tā var ziesties, cik grib, tomēr reiz arī viņa būs tāda pati. Liec, lai viņa par to pasmejas. — Ho­rācij, lūdzu, pasaki man vienu!

Tas būtu, mans princi?

Vai domā, ka tāds kapā izskatījās arī Alek­sandrs?

Tāds pats.

Un tada pati smaka? Pe!

Taisni tāda pati, mans princi.

Cik zemā stāvokli mums galu galā jānonāk, Horācij! Kādēļ mūsu iedoma nevarētu sekot Alek­sandra pīšļiem, kamēr tos atrod mucas tapā?

Tā raudzīties uz notikumiem būtu pārāk jo­cīgi.

Nē, patiesi, nemaz. Mēs varētu viņam sekot visā pazemībā, turoties iespējamības robežās, piemē­ram: Aleksandrs nomira, Aleksandru apbedīja, Alek­sandrs tapa pīšļi; pīšļi ir zeme; no zemes mēs taisām mālus, un kāpēc gan ar māliem, par ko viņš pārvērties, nevarētu aizbāzt alus mucas caurumu?
Ir miris Cēzars, pārvērties par māliem,
Var sienas aizbāzīt pret vējiem tāliem.
Ak, zeme, pasaulei kas drebēt lika,
Nu ir pret vēju spraugās triepta.
Bet klusu! Miers! No ceļa: nāk karalis.

Un karaliene, galms. Ko pavada?
Tik klusas svinības! Tas nozīmē,
Ka aizgājējs, ko viņi pavada,
Pats pielicis sev izmisušu roku.
Tas nav no vienkāršiem, bet augstas kārtas.
Pie malas paiesim un vērosim.

Kāda ceremonija vēl būs?

Redz, tas ir Laerts, dižais jauneklis.

Kāda ceremonija vēl būs?

Viss darīts ir, kas bija mūsu varā;
Jo apšaubāms bij nāves cēlonis.
Ja nebūtu no augšas dots mums mājiens,
To liktu aprakt nesvētītā zemē
Līdz pastariem bez kādas aizlūgšanas
Un oļus, drazu sabērtu uz kapa;
Bet viņai atļauts jaunavības vainags
Un sēru gājiens, ziedi, kapu zvani.