Viljams Šekspīrs - Hamlets

Drīz viņam ziņa būs no Anglijas,
Kāds viņa pavēlei tur iznākums.

Tā drīz būs klāt. Bet starplaiks mans.
Mūžs cilvēkam ir īss, var pateikt — «viens».
Bet žēl man, Horācij, ka aizmirsos
Pret Laertu; jo viņa rīcībā
Es redzu atainotu savu rīcību.
Es centīšos tā labvēlību iegūt,
Bet man patiesi lielas dusmas sanāca
Par viņa lielību ar savām bēdām.

Klau! Kas tur nāk?

Pagodinos apsveikt jūsu augstību ar atgrieša­nos Dānijā.

Pazemīgi pateicos, kungs. Vai tu pazīsti šo knisli?

Nē, mans labais princi.

Tad tavs stāvoklis ir apskaužams, jo viņu pa­zīt ir netikums. Viņam daudz auglīgas zemes. Ja lops lopiem kungs, tad viņa barības sile stāvēs blakus karaļa galdam. Tas ir kovārnis, bet, kā jau teicu, lielu mēslu īpašnieks.

Godājamais princi, ja jūsu augstībai labpatiktu veltīt man īsu brīdi, man būtu kas sakāms no viņa majestātes.

Es uzklausīšu, cienījamais, ar visiem dvēseles spēkiem. Lieciet savu cepuri, kur tai jābūt; tā do­māta galvai.

Pateicos, augstība, ir ļoti karsts.

Nē, ticiet man, ir ļoti auksts; pūš ziemelis.

Patiesi, mans kungs, ir pavēss.

Un tomēr man šķiet, ka ir ļoti svelmīgs, karsts, vismaz es to jūtu.

Nu ārkārtīgi, mans kungs; ir ļoti spiedīgs, es nevaru pateikt, kā tas ir. Bet, mans kungs, viņa ma­jestāte liek man jums ziņot, ka par jūsu galvu no­slēgtas lielas derības. Redziet, tas ir tā, ka…

Es lūdzu, jūs neaizmirstiet…

Jūsu augstība, patiesi, man tā ir vieglāk. Mans kungs, nesen galmā ieradies Laerts; ticiet man, abso­lūts džentlmenis ar visspīdošākajām spējām, ļoti sa­biedrisks, smalkām manierēm. Tiešām, runājot līdzī­bās, viņš ir labā toņa vārdnīca: kādu vien rakstura īpašību gribat, tādu pie viņa atradīsiet.

Mans kungs, jūsu rakstura īpašību uzskaitē viņš nezaudē nenieka; kaut gan zinu, ka pie pilnīga viņa īpašību kataloga sastādīšanas apmulstu mūsu atmiņa aritmētikā un saraksts vienmēr būtu nepil­nīgs, ņemot vērā viņa ātro attīstību. Atzīmējot viņa cildenumu, man jāteic, ka ieskatu viņu par pirmā lieluma garu un viņa īpatnību tik retu, ka vienīgi spogulis var rādīt viņam līdzīgu un viņa pēdās var iet tikai viņa ēna.

Jūsu augstība par viņu izsakās nemaldīgi pa­reizi.

Bet kada tam nozīme? Kadeļ mes mēļojam par šo džentlmeni?

Bet princi!

Vai nav iespējams kā citādi izteikties? Tiešām, jūs, kungs, to varētu.

Kādā nolūkā mēs minam šī džentlmeņa vārdu?

Vai Laerta?

Viņa maks ir jau tukšs; visi zelta vārdi iz­šķiesti.

Par viņu, kungs.

Es zinu, ka jums nav nezināms…

Man patīkami, kungs, to dzirdēt; kaut gan man nav daudz ar ko lepoties. Bet, lūdzu…

Jums nav nezināms, cik izcila personība ir Laerts.

Neiedrošinos to atzīt, lai nepielīdzinātu sevi viņa izcilībai. Labi iepazīt otru ir pazīt pašam sevi.

Es domāju, princi, viņa māku rīkoties ar ieroci. Bet, kā par viņu izsakās, viņam it kā neesot līdzi­nieka.

Kāds viņa ierocis?

Rapieris un duncis.

Tie būtu divi viņa ieroči, bet — labi.

Karalis ar viņu saderējis uz sešiem arābu ērze­ļiem, pret ko Laerts, kā man zināms, licis sešus franču rapierus un dunčus ar piederumiem: jostām, zobenu siksnām un pārējo. Trīs uzkaramie patiesi brīnišķīgi, ar lieliski pielāgotiem rokturiem un visai smalki vei­doti un izgreznoti.

Ko jūs saucat par uzkaramiem?

Es zināju, ka jums būs janoklausas visādi pa­skaidrojumi, pirms viņš beigs.

Tās ir zobenu siksnas, princi.

Šis apzīmējums būtu piemērotāks, ja mēs nē­sātu pie sāniem lielgabalus, bet lai nu paliek vien zobenu siksnas. Tālāk — seši arābu ērzeļi pret se­šiem franču šķēpiem ar piederumiem un īpatnēji greznotām zobenu siksnām; tas ir franču devums pret dāņu devumu. Bet kāpēc šādas derības, kā jūs teicāt?

Karalis saderēja, ka no divpadsmit gājieniem viņš uzvarēs vairāk par trim. Viņš liek deviņus pret divpadsmit. Mēģināt varētu tūliņ, tiklīdz jūsu aug­stība dotu savu atbildi.

Bet ja nu es atbildu «nē»?

Es domāju, mans kungs, tiklīdz jūsu augstība būtu ar mieru stāties pretī.

Mans kungs, es pastaigāšos šai zālē. Ja majes­tātei labpatīk — man tagad ir atpūtas stunda, — lai ienes rapierus; ja džentlmenis vēlas un karalis paliek pie sava nodoma, tad, ja varēšu, izcīnīšu karalim par labu derības; ja ne, tad neiegūšu neko vairāk kā kaunu un dažus liekus cirtienus.

Vai varu tā ziņot?

Apmēram tā, mans kungs, izpušķojumi pēc jūsu patikas.

Ieteicu savu padevību jūsu augstībai.

Man tas gods, man tas gods.

Labi, ka viņš pats sevi ieteic, cita mēle tā nedarītu.

Aizlaidās ķīvīte ar čaumalu cekulā.

Viņš ākstījās ar mātes krūti, pirms to zīda. Tāds viņš ir — kā daudzi citi tās pašas sugas, kurus, cik zinu, sārņainais laikmets dievina, — tie piesavi­nās tikai sava laika runas veidu un stāju; murmuļu bars, kas izspraucas caur visseklākajiem un tukšā­kajiem spriedumiem; bet uzpūt tiem dzīvo elpu, un burbuļi pārplīst.

Mans kungs, viņa majestāte sūtīja pie jums jauno Ozriku, kurš atnāca atpakaļ ar ziņu, ka jūs gaidot viņu šai zālē. Majestāte sūta uzzināt, vai jūs tūliņ mēģinātu ar Laertu vai atliktu uz vēlāku laiku.