Viljams Šekspīrs - Hamlets

Un vairāk it nekā?

Jā, it nekā.
Mēs apgānītu dievkalpojumu,
Ja dziedātu tai rekviēmu vēl,
Kā dvēselēm, kas mierā šķīrušās.

Tad kapā guldiniet. Lai vijolītes
No viņas skaistās, šķīstās miesas plaukst!
Tev, garidzniek, es saku, mana māsa
Būs dieva priekšā eņģelis, ellē tu
Kad kauksi.

Ko, daiļā Ofēlija!

Lai zieds pār ziedu kaisās. Saldu dusu!
Par vedeklu reiz tevi cerēju,
Klāt kāzu gultu, daiļā jaunava,
Ne kapā ziedus mest.

Ak, trīskārtējs posts
Lai desmitkārt ķer nolādēto galvu,
Kā ļaunais darbs tev prātu laupīja.
Vēl smiltis neberiet, vēl gribu skaut to.

Nu beriet smiltis virsū mirušai
Un dzīvajam. Lai kapa kopa ceļas,
Kas tālu pārsniedz Pelionu sirmo
Vai zilo Olimpu virs mākoņiem.

Kas ir tas, ko tik lielas bēdas māc,
Kā vaidi mulsina pat debess zvaigznes
Un liek tām pārsteigumā apstāties
Kā klausoties? Šeit esmu, Hamlets,
Pats dāņu princis!

Lai jods rauj tavu dvēseli!

Tā tu lūdz?
Es saku, pirkstus nost no manas rīkles!
Kaut neesmu es ātrs un aizsvilīgs,
Bet tomēr manī ir kaut kas tik bīstams,
Ka ieteicu tev vairīties.
Nost rokas!

Izšķiriet!

Hamlet! Hamlet!

Mani kungi…

Mans princi, lūdzu, nomierinieties.

Par to es cīnīšos ar viņu vēl,
Līdz kamēr aizvērsies man acu plaksti.

Mans dēls, par ko?

Ofēliju mīlēju.
Un četrdesmittūkstoš brāļu mīlestība
Ne tuvu nevar mēroties ar manējo.
Teic — ko tu viņas labā darīsi?

Ak Laert, viņš nav skaidrā prātā vairs!

Nu, apvaldieties, lūdzu, dieva dēļ!

Pie joda, saki — ko vēl gribi darīt?
Vai raudāt? Kauties? Gavēt? Sevi plosīt?
Dzert driģenes vai krokodili apēst? Es arī.
Vai nāci izsmilkstēties šeit?
Vai, kapā lēkdams, mani mulsināt?
Ar viņu kopā aprakts kļūt? Es arī.
Un, ja tu mels par kalniem, tad lai gāž
Uz mums kaut zemes kārtu miljonus,
Līdz mūsu kalns pret uguns joslu pauri
Sev apsvilina, Osu padara Par karpu!
Plātīties ja gribi, vari
To tiklab tu, kā es.

Tas tikai ārprāts.
Tā kādu brīdi viņā plosās lēkme,
Bet drīz kā miermīlīga dūju māte,
Kas izšķīlusi pāris zeltpūkaiņu,
Pār viņu nolaidīsies miers.

Dzirdiet, kungs,
Kam jūs ar mani apejaties tā?
Jūs mīlēju arvien. Bet tas nekas.
Lai Herakls cīkstas, kā tam pieklājās,
Lai kaķis ņaud, bet suns lai sarga mājas.

Jūs, mīļais Horācij, to uzmaniet.

Jums, Laert, vakarējā saruna
Lai jūsu pacietību stiprina.
Lai jūsu dēlam pieliek sargus, Ģertrūd,
Šim kapam jādabū dzīvs piemineklis.
Nav ilgi jāgaida, drīz miers būs mājās,
Tik būsim pacietīgi, kā tas klājas.

Par to nu pietiks.
Runāsim par citu.
Vai atceries tu visus apstākļus?

Vai atceros, mans princi!

Es sevī izcīnīju smagu cīņu:
Miegs nenāca, es gulēju vēl sliktāk
Kā važās slēgti dumpinieki. Pēkšņi, —
Lai gods ir straujumam, — jo zini,
Mums bieži palīdz neapdomība,
Kad nodomi sāk irt: tas nozīmē,
Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus,
Lai kādus izvēlamies mēs.

Tik tiešam.

No kajītes es ārā izsteidzos
Un, jūrniekmēteli sev paķēris,
Ko sataustīju, tumsā meklējot,
Tad atradu, ko vēlējos, tur saini
Ar vēstulēm un steidzos kajītē.
Tur bailēs, pieklājību aizmirsis,
Es augsto sūtījumu atplēsu;
Bet, ak, šī karaliskā nelietība, —
Tur stingru pavēli es lasīju,
Kas balstīta uz daudziem dāņu, angļu
Valstsvīru bezjēdzīgiem nostāstiem
Par manu dzīvi, ka, tiklīdz nonāku
Es Anglijā, ne mirkli nekavējot.
Un negaidot pat, kamēr uztrin cirvi,
Lai nocērtot man galvu.

Vai tiešām?

Te pilnvara: to izlasi, kad vaļa.
Vai gribi zināt, kā es rīkojos?

Es jūs lūdzu!

Tā neģēlību ielenkts,
Pirms manā galvā bija gatavs prologs,
Jau viņi spēli sāka; es apsēdos
Un sacerēju jaunu pavēli;
To glīti uzrakstīju, lai gan kādreiz,
Kā valstsvīri, glītrakstu biju nievājis
Un daudzkārt noņēmies, to bojādams.
Bet šoreiz tas man derēja.
Vai gribi Tu zināt raksta saturu?

Jā, princi.

Tur angli noteikti lūdz mūsējais, —
Ja uzticams viņš dāņiem vasalis,
Ja draudzība starp tiem lai zied kā palma,
Ja miers tai allaž savu kviešu vītni
Starp abiem tur kā saderības zīmi, —
Un daudz vēl šādu nozīmīgu «ja», —
Tad, tiklīdz saņemts būs šis raksts un lasīts,
Bez kādām liekām pārrunām tūliņ
Lai vēstnešus liek nokaut, nedodot
Pat laika grēkus izsūdzēt.

Bet zīmogs?

Jā, arī te man palīdzēja debess.
Man klāt bij tēva zīmogs, tagadējam
Kas bij par paraugu. Tā rakstu atkal
Es tāpat salocītu varēju
It pilnā kārtībā tad turpat atlikt.
Tie nekā nemanīja. Otrā dienā
Bij jūras kauja. Tālāko tu zini.

Bet Gildenšterns un Rozenkrancs iet bojā.

Šo ceļu viņi paši izvēlējās,
Tie manu sirdsapziņu nemoca.
Tiem neveicās, jo iejaucās, kur nenākas.
Ir bīstami, ja nokļūst vājais tur,
Kur divi spēcīgie un naidīgie
Viens pret otru stājas.

Ak, kāds karalis!

Kā domā tu, vai būtu laiks ko sākt?
Vai tam, kas nobendēja manu tēvu,
Un māti darīja par netikli,
Bet pats man jauca cerības un izvēli,
Kas viltīgi bij metis makšķeri
Un tīkoja man laupīt dzīvību,
Vai sirdsbalss neliek pacelt roku, viņam
To atmaksāt? Vai tas nav grēks, ja ļauj vēl
Šim trumam dzijāk mūsu miesā ēsties?