Viljams Šekspīrs - Hamlets

Es nevēlos ar viņu runāt vairs.

Bet viņa lūgšus lūdz, tik izmisusi,
Ka tiešām pelnījusi līdzcietību.

Ko viņa grib?

Par savu tēvu runā
Un saka, dzirdot — pasaulē daudz viltus,
Pie krūtīm sit, satraukta vaimanā
Un salmus spārda, runā kā ārprātā
Un aplam, viņas vārdos jēgas nav.
Bet tie, kas dzird, grib taisīt slēdzienus
Un jaust un uzminēt to saturu,
Ar savām domām viņas vārdus saistot;
Un viņas vaibstos, roku kustībās
Un galvas mājienos redz nozīmi,
Kaut neskaidru, bet visai nelāgu.

Jums derētu ar viņu parunāt,
Jo prātos rūgstošos tā bīstamas
Var kaisīt aizdomas.

Lai viņa ienāk!

Ak slimā sirds, tev piemīt grēka daba,
Šķiet, katrs nieciņš nevēsta vairs laba.
Šis noziedzīgais nemiers mani kauj;
Jo slēpties grib, jo kailu sevi rauj.

Kur skaistā dāņu zemes karaliene?

Kas noticis jums, Ofēlij?

Kā tavu visumīļo man
No citiem atšķirt būs?
Pēc nūjas, lobu cepures,
Un sandalēs viņš būs.

Ak mīļā jaunkundz, kādēļ šāda dziesma?

Ko jus teicāt? Nē, es ludzu, klausieties!

Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš,
Kas nenāk vairs uz mājām.
Zaļvelēna tam pagalvī,
Bet akmens velts pie kājām.
Ak vai!

Bet, mīļā Ofēlij…

Lūdzu, klausieties!

Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…

Ak vai! Redziet, mans kungs.

Un skaisti ziedi kapu klāja,
Bet nebij mīļu asaru,
Kad sirds tam sāpēs stāja.

Kā jums klājas, daiļā jaunava?

Labi, lai dievs jums palīdz!
Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita.
Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt.
Lai svētīts jūsu azaids!

Tas attiecas uz viņas tēvu.

Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.

Svētvalentina dienas rīts
Pār zemi uzaust jauks.
Es tev pie loga klauvēju,
Šeit tava meiča, draugs.
Dzird Valentins un kājās lec,
Viņš drīz ir saposies,
Ver durvis, meiču iekšā laiž.
Un prom kā meiča tā vairs neaizies.

Daiļā Ofēlija!

Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu.

Ak vai, tu svētā dievmāte!
Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!
To puiši allaž dara tā,
Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.
Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,
Tu precēt mani solījies.
Viņš atbild:
To labprāt būtu darījis,
Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.

Vai viņa jau sen tāda?

Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietī­giem.
Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē.
Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu.
Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!

Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.

Šai kaitei cēlonis ir ciešanas,
Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.
Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk,
Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,
Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve,
Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls.
Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs.
Un ļaudis iegrimuši aizdomās
Un nelietīgās, ļaunās valodās
Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām,
Mēs gudri nebijām, tā slepen
To apbedot. Tad skumjā Ofēlija,
Kas nonākusi pretrunā ar savu
Tik gaišo prātu, bez kura visi
Mēs esam tikai dzīvnieki vai lelles.
Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu,
Tās brālis ieradies no Francijas,
Ar brīnumiem viņš sevi ēdina
Un turas mākoņos, jo netrūkst to,
Kas piedzen pilnas viņam abas ausis
Ar ļaunām valodām par tēva nāvi.
Ies mēlnesības tā no auss uz ausi
Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus.
Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa
Sit mani nāvīgi.

Ak vai! Kas tas par troksni?

Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.

Kas tur par troksni?

Karal, glābieties!
Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem,
Tik strauji visas lejas neaprīs
Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,
Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņu
Jau sauc par valdnieku, it kā nupat
Tik sāktos pasaule, bet senatne
Kā aizmirsta, un svešas parašas
Nu katra vārda liecinieks un balsts.
Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»
Un rokas, mutes, cepures to sveic
Līdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»

Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām!
Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.

Jau durvis izlauztas.

Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!

Nē, iekšā iesim.

Lūdzu, laidiet mani!

Mēs paklausām.

Es pateicos jums. Apsargājiet durvis.
Tu, bende karal, atdod manu tēvu!

Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!

Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs,
Par bastardu sauc mani, manu tēvu
Par netikli un manai mātei
Dedz pierē kauna zīmi.

Kāpēc, Laert,
Tik milzīga ir tava sacelšanās?
Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums,
Ap karali tāds vēdo dievīgums,
Ka nodevība, tiklīdz ierauga,
Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas.
Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots!
Ļauj viņam, Ģertrūd.
Lai jel runā vīrs!

Kur mans tēvs?

Viņš miris.

Bet viņš nav vainīgs.

Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas.