Viljams Šekspīrs - Hamlets

Tās tikai tavas slimās iedomas;
Jo smadzenes it viegli rada māņus,
Kad pārkairināts prāts.

Pārkairināts prāts?
Man pulss rit mierīgi, tāpat kā jums.
Tam veselīga mūzika, nav ārprāts,
Ko runāju, ja gribat, pārbaudiet.
Es varu atkārtot ik vārdu teikto.
To vājprāts neiespēj. Māt, dieva dēļ,
Ar glaimu zālēm neremdiniet sirdi,
It kā mans vājprāts runātu, ne grēks tavs;
Nē, tā tik rēta pārvilksies ar plēvi
Un strutas ies uz iekšu, to maitājot.
Jums grēki jāizsūdz un jānožēlo,
Un turpmāk negrēkojiet, nemēslojiet,
Lai nezeļ nezāles, kam jāiznīkst.
Un piedodiet, ka es jūs pamācu,
Jo mūsu apstulbotos, trulos laikos
Lūdz tikums grēku, zemu liekdamies,
Lai atvaino un ļauj tam darīt labu.

Ai Hamlet! Sirdi tu man pušu šķēli.

Ak, metiet projām viņas ļauno pusi,
Ar otru pusi skaidrāk dzīvojot.
Ar labu nakti! Tikai neguliet Pie tēvoča!
Ja tikuma jums nav,
Tad mēģiniet vismaz to liekuļot.
Šis nezvērs — ieradums, kas aprij jūtas
Un postu nes, un saēd sirdsapziņu,
Dod it kā ietērpu, kas visai ērts:
Jūs šonakt atturieties. Būs daudz vieglāk
Tad turpmāk vēl jo mērenākai kļūt,
Un vēlāk izliksies vēl vieglāk tas,
Jo ieradums gandrīz spēj pārvērst dabu,
Pat pieveikt velnu un to projām triekt
Ar brīnišķīgu spēku. Labu nakti!
Ja vēlēsieties dot mums svētību,
Tad izlūgšos es tieši to no jums.

Šī kunga man ir žēl, bet, ja debesis
Tā lēmušas, ka sods tam jāsaņem
No manis, man savukārt no viņa, —
Man jābūt viņa tiesnesim un rīkstei.
Es viņu pievākšu un atbildēšu
Par viņa nāvi katram. Saldu dusu!
Es biju skarbs aiz mīlas, ne aiz naida;
Ir ļauni sākts, bet ļaunāks vēl mūs gaida.
Vēl vienu vārdu, kundze.

Ko lai daru?

To vien tik ne, ko es jums ieteicu,
Lai uzpūtīgais karalis jūs vilina
Uz gultu, vaigā kniebj un sauc par pelīti.
Un tā par pāris sājām bučiņām
Vai nolādētās rokas rupju glāstu
Tad izklāstiet tam visu, kā tas ir,
Ka patiesībā prātā jucis neesmu,
Bet izliekos. To zināt viņam der,
Jo skaista, tikla, gudra karaliene
Kā gan lai slēptu krupim, melnam runcim
Tik dārgu atradumu? Kas to spētu?
Nē, sirdsbalsij un saprātam par spīti
Uz jumta putnu būri atveriet,
Lai putni skrien, un, kā reiz pērtiķis,
Tad lieniet vien jūs slazdā izpētīt
Un lauziet pati savu kaklu.

Bet esi drošs, ja vārdi dvaša
Un dvaša dzīvība, tad dzīvības
Man nav, lai izdvestu, ko teici man.

Man jādodas uz Angliju, vai zināt?

Ak, es aizmirsu tev pateikt: jā, tā lemts.

Jau parakstīts.
Un diviem skolas biedriem,
Kam uzticos kā divām niknām odzēm,
Ir uzdots ceļu sagatavot man
Un mani nelietībās ievadīt.
Lai strādā! Lieliski, ja inženieri
Ar paša spridzekļiem var gaisā spert.
Lai grūti nāksies man, es tomēr gribu
Zem viņu mīnām dziļāk parakties
Un uzlaist tos līdz mēnesim. Ir prieks,
Kad sacērtas ar gudru gudrinieks.
Šis vīrs man sagādājis smagu nastu.
To aizvākšu es blakus istabā.
Ar labu nakti, māt! — Šis padomnieks
Nu ļoti kluss un noslēpumains, drūms:
Dzīvs būdams, bija muļķis un liels pļāpa.
Kungs, nāciet, lai reiz izbeigt var ar jums.
Ar labu nakti, māt!

Šīm smagām nopūtām ir kaut kāds cēlon's,
Jums jāpaskaidro, mums tas jāzina.
Kur jūsu dēls?

Jūs, lūdzu, atstājiet uz brīdi vienus mūs.

Ak mans kungs, kas šonakt man bij jāpieredz!

Kas, Ģertrūd? Ko Hamlets dara?

Traks kā vējš
Un jūra, kad tie cīkstās, kurš stiprākais.
Viņš, kaudamies ar savām iedomām,
Dzird, kaut kas iečaukstas aiz portjeras,
Rauj ārā zobenu, kliedz: «Žurka, žurka!» —
Un satraukumā veco nonāvē,
Kas tur bij paslēpies.

Ak, smagais nedarbs!
Tā klātos mums, ja mēs tur būtu.
Mūs visus apdraud viņa patvaļa,
Jūs pašus, mūs un kuru katru citu.
Kas atbildēs par asiņaino darbu!
To uzkraus mums, tas bij mums jāparedz
Un jātur ieslēgts vientulībā viņš,
Šis trakais jauneklis. Bet mūsu mīla
Mums neļāva to saskatīt, kas darāms.
Un, it kā ļaunas kaites īpašnieks,
Kas slēpj to, ļāvām iesakņoties kaitei
Līdz pašai saknei. Kurp viņš aizgāja?

Viņš izgāja ar līķi — nokopt to.
Mazs pamirdz gaišums viņa gara tumsā,
Kā rūdā netīrā dzirkst dārgmetāls.
Viņš tagad apraud to, kas noticis.

Ak Ģertrūd, iesim!
Pirms saules lēkts ir skāris kalngalus,
Tam jābūt kuģī jau. Šis grēka darbs
Ir jānoklusina, cik mūsu varā,
Cik spēj to izmaņa. Šurp, Gildenštern!

Jūs, draugi, ņemiet palīgu un ejiet,
Jo Poloniju Hamlets nodūris
Un aizvācis no mātes istabas.
Jūs uzmeklējiet to un parunājiet
Ar viņu laipni; līķi nogādājiet
Uz kapliču. Es lūdzu, dariet aši!

Nāc, Ģertrūd, sauksim draugus gudrākos
Un ziņosim, ko gribam tagad darīt
Un kas tik negaidot ir noticis;
Var būt, ka saindētā mēlnesība,
Kas zemeslodei apkārt skrien
Vēl ātrāk nekā lielgabala troksnis,
Ies mūsu vārdam secen, šķeļot gaisu,
Kam nesāp tas.
Nāc, Ģertrūd! Ar mani nāc!
Man nemiera un baiļu pārpilns prāts.

Droši nokopts.

Hamlet! Princi Hamlet!

Kas tas par troksni? Kas sauc Hamletu? Ak, tur jau viņi nāk.

Mans princi, kur jūs likāt mirušo?

Pievienoju pīšļiem, kam viņš rada.

Pasakiet, kur tas atrodas, lai mēs varam nest to uz kapliču.

Neticiet.

Kam neticēt?

Ka es varu glabāt jūsu noslēpumu, bet savu ne.
Turklāt vēl ka mani var izprašņāt liekēdis!
Kādu atbildi viņam lai dod karaļdēls?

Jūs mani uzskatāt par liekēdi, princi?

Jā, kungs. Par tādu, kas it kā sūklis uzsūc karaļa vaibstus, viņa atalgojumu, viņa pavēles. Bet galu galā šādi ierēdņi kalpo karalim vislabāk, viņš kā pērtiķis tos tur starp žokļiem: vispirms iebāž mutē, lai pēdīgi norītu; kad viņam ievajagas, ko esat sa­vākuši, viņš jūs paspaida, — un jūs kā sūklis esat atkal sauss.