Viljams Šekspīrs - Hamlets

Māt, māt, māt!

Par mani nebaidieties, es jums galvoju.
Slē­pieties. Es dzirdu viņu nākam.

Nu, māt, kas ir?

Tu, Hamlet, ļoti apvainoji savu tēvu.

Māt, jūs ļoti apvainojāt manu tēvu.

Nu, nu, nemels nu man blēņas!

Ak, kaunieties un nerunājiet melus!

Ko nozīmē tas, Hamlet?

Ko teiksiet vēl?

Tu mani aizmirsis?

Es zvēru — nē.
Jūs karaliene, vīra brāļa sieva.
Un — kaut tā nebūtu! — jūs — mana māte.

Nē, lai nāk tad cits ar tevi runāties.

Nu, nu, jel sēdieties, ne soļa prom,
Pirms neredzēsiet savu dvēseli
Tai spogulī, ko rādīšu es jums.

Ko gribi tu? Vai mani nonāvēt? Ha! Palīgā!

Ei, palīgā, palīgā!

Kas? Žurka?
Galvoju, tā beigta būs!

Ai, es nonāvēts!

Ko tu padarīji?

Es nezinu. Vai tas ir karalis?

Cik pārsteidzīgs un asiņains šis darbs!

Jā, asiņains, māt, gandrīz tikpat ļauns
Kā nokaut karali un precēt svaini.

Kā — nokaut karali!

Jā, tā es teicu.

Tu nožēlojamais, tu nelga, līdējs!
Es domāju ko labāku; še alga.
Lieks rosīgums, kā redzi, diezgan bīstams.

Ko lauzāt rokas? Klusu! Sēdieties!
Jums sirdi lauzīšu, tai jāsalūst,
Ja tā no dzīvas, cilvēcīgas vielas,
Ja vien ļauns ieradums nav padarījis
To nepieejamu jebkādām jūtām.

Ko esmu darījusi, ka tik rupji
Tu runāt sāc ar mani?

Tādu darbu,
Kas kautrību un sārtumu no vaigiem dzēš,
Kas tikumu par liekulību sauc
Un nevainīgas mīlas gaišai pierei
Rauj rozes nost, tur atstājot tik čulgas,
Kas zvērestiem, ko dod pie altāra,
Ļauj kļūt par trumpotāju dievošanos;
Šis darbs ir tāds, kas īstai laulībai
Rauj dvēseli no krūts un ticību
Kas padara par tukšu vārdu jūkli!
Tas debesīm liek sarkt; pat zemes aukstais
Un rāmais vaigs, to ieraugot, kļūst drūms,
Kā jaušot pastardienu.

Kas tas par darbu,
Par ko, tik skaļi skandinot, man stāsta?

Lūk, viena ģīmetne un te, lūk, otra,
Tie divu nevienādu brāļu tēli.
Cik pievilcīgi ir šīs sejas vaibsti,
Šīs Apollona cirtas, Zeva piere
Un Marsa skatiens — rāt un pavēlēt;
Un augums tikpat stalts kā Merkuram,
Kad dievu herolds mirdzošs nolaižas
Uz kalngala, kas skūpsta debesis.
Šķiet, katrs dievs šais vaibstos, visā stāvā
Ir spiedis zīmogu, kā atgādinot,
Kāds īstais cilvēks ir! Viņš bija
Reiz jūsu vīrs. Bet, lūk, kur pēctecis;
Vai otrais nav kā sapelējis grauds,
Kas maitā veselos? Vai jums ir acis?
Kā varējāt jūs pamest kalnu ganības
Un purvā nolaisties? Hā! Kur jums acis?
To nesauciet par mīlu, jūsu gados
Rit asins rāmi, tās vairs netrako,
Bet klausa apdomam. Kāds apdoms var
Jūs vest no tā pie šī? Šķiet, jums ir prāts, —
Jo citādi jums dziņu nebūtu,
Bet jūsu prātu trieka ķērusi.
Pat ārprātam te grūti kļūdīties.
Tā prātu apmāt neiespēj pat apstulbums,
Lai pazaudētu spēju apjaust starpību.
Kāds velns jums kāju pagrūda, lai kluptu?
Bez jūtām acis, pašas jūtas aklas,
Bez sajūtas vai acīm ausis, oža
Vai cits kāds juteklis, kaut sabojāts,
Tik stulbs gan nebūtu.
Ak kauns, kur ir tavs sārtums? Dumpja elle,
Ja matronai spēj kaulos trakot tā,
Tad jaunatnei lai tikums kļūst par vasku,
Ko izkausē tā savā ugunī.
Lai nesludina jaunatnei vairs kaunu,
Kad jāredz ir, ka iekārības kvēle
Liek ledum degt un piedzīvojis prāts
Var vest uz netiklību.

Rimsties, Hamlet!
Tu liec man ielūkoties dvēselē,
Un tur es redzu melnus, blīvus traipus,
Kas izdzēšami nav.

Nē, bet dzīvot,
Ak, dzīvot grēka apgānītā gultā
Un saldi dūdināties perēklī,
Kas pūst…

Ak, nerunā vairs tālāk tu!
Šie vārdi tā kā dunči dur man ausīs.
Beidz, mīļais Hamlet!

Slepkava un blēdis;
Vergs, kas nav ne simtu simto daļu
Vērts jūsu nelaiķa, āksts karaļtronī:
Šis valsts un varas kramplauzis un zaglis,
Kas nozadzis no plaukta diadēmu
Un bāzis kabatā!

Ne vārda vairs!

Šis kankarainais skrandu karalis.

Glāb, sargādams zem saviem spārniem mani,
Tu, debess pulks! Ko vēlies, godāts tēls?

Ak vai, viņš vājprātīgs!

Vai nāci norāt savu kūtro dēlu,
Kas, kaislību un laiku šķiezdams, neveic
To šausmo darbu, ko man uzdevi?
Ak, saki!

Neaizmirsti to: es nāku
Tev gandrīz trulo gribu asināt.
Bet, redzi, tava māte izsamist.
Ej palīdzi tu viņai dvēsles cīņā.
Kam vāja griba, tas visvairāk cieš.
Teic, Hamlet, tai kaut ko.

Kas kaiš jums, kundze?

Ak, kas tev pašam kait?
Kāpēc tev acis
Tik uzmanīgi raugās tukšumā,
Kam sarunājies tu ar tukšu gaisu?
Tev acīs satraukums un neprāts gail,
Un stāvus saslējās tev gludie mati
Kā naktī taures celti kareivji.
Ak mīļais dēls, pār savu slimo garu
Lej pacietības strūklu.
Kurp tu raugies?

Uz viņu! Viņu!
Redz, cik bāls tam vaigs!
Šis moku tēls un viņa apsūdzība
Pat akmeņus spēj darīt jūtīgus.
Ak, neskaties jel manī tu tik žēli,
Lai neapstājas pusceļā mans darbs,
Līs asaras, kur jāplūst asinīm.

Kam to saki?

Vai jūs neredzat neko?

Neko, kaut redzu visu, kas ir te.

Un nedzirdat?

Tik mūsu sarunu.

Ak, skatieties! Viņš lēni virzās prom!
Mans tēvs un tāds, kāds bija dzīvojot!
Lūk, tur viņš iet, nupat pa durvīm iziet.