Viljams Šekspīrs - Hamlets

No mīlas? Nē, cits virziens viņa garam!
Un viņa runa, kaut nesakarīga,
Nav vājprātīgā runa. Tam dvēselē
Kaut kas, ko viņa grūtsirdība perē;
Es baidos, var tur briesmas izšķilties,
Un, lai to novērstu, es ātri nolēmu:
Viņš steigšus jāsūta uz Angliju
Tur piedzīt nokavētos meslus mums.
Var būt, ka svešas jūras, svešas zemes
Un sveši ļaudis, jauni iespaidi
Tam atņems šo «kaut ko», kas domu saista
Un svešu dara pašu sev. Kā jums šķiet?

Tas nāks par labu. Taču domāju,
Ka viņa skumju cēlonis un sākums
Ir atraidīta mīla. Ofēlij,
Tev nav mums jāstāsta, ko princis Hamlets
Tev teica. Mēs to dzirdējām. Kā tīk,
Tā rīkojieties, augstais valdiniek.
Bet, ja tā varētu, lai karaliene
Pēc izrādes ar princi parunā,
Lai izdibina bēdu cēloni
Ar visu sirsnību. Ja atļaujat,
Es slepus noklausīšos sarunu.
Ja arī tad vēl nebūs skaidrības,
Tad prom uz Angliju. Vai arī varat
To ieslodzīt pēc sava prāta.

Lai notiek tā. Dažs prātā jukušais
Ir stingri jāapsarga.

Lūdzu, runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs to noņurdat, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt, tad es labāk gribētu, ka ielu tirgotājs izkliegtu manas rindas. Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, lieto­jiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī, jums jāietur un jārāda mērenība. Ai, mani aizvaino līdz sirds dzijumiem, kad jādzird, ka tāds robusts zellis saplosa kaislību lupatu lupatās, lai piekliegtu ausis parterā sēdētājiem, kam lielāko tiesu patīk tikai pantomīmas un troksnis: tādu zelli man tiktos nopērt par viņa ākstīšanos. Tas cil­vēcības seju izķēmo un pārspēj katru varmāku. Lū­dzu, izvairieties no tā.

Jūsu augstība var uz mums paļauties.

Neesiet arī pārāk rāmi; jūsu izpratne lai ir jūsu skolotājs. Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai; sevišķi uzmaniet, ka nepārkāpjat dabis­kuma robežu, jo viss, kas pārspīlēts, ir pretrunā ar izrādes nolūku, kas bijis vienmēr un ir arī tagad — būt dabai par spoguli, lai rādītu tikumam viņa īsto seju, augstprātībai tās veidu un laikmetam tā atveidu. Ja pārspīlē vai arī izrāda pārāk bāli, tad nejēga gan smiesies par to, bet noskums sapratējs, kura spriedu­mam gan jūsu acīs vajadzētu būt vērtīgākam nekā neprašu pilnai skatītāju zālei teātrī. Ak, ir tādi ak­tieri, kurus redzēju un dzirdēju cildinām, vēl jo augsti cildinām, kuriem, mīksti izsakoties, nebija ne kristīta, ne pagāna, ne vispār cilvēka valodas un kus­tību. Viņi tā plātījās un auroja, ka sāku domāt, vai šos cilvēkus nav darinājis kāds dabas algādzis un tie viņam nav izdevušies: tik atbaidoši tie tēloja cilvēcību.

Ceru, kungs, ka mēs to esam puslīdz novērsuši.

Novērsiet to pilnīgi. Un tiem, kas jums uzņē­mušies klauna lomu, neļaujiet runāt vairāk, nekā viņiem rakstīts, jo starp viņiem ir tādi, kas paši sme­jas, lai smīdinātu kādu baru vientiesīgu skatītāju, kaut gan tanī pašā laikā lugā tiek apsvērts kāds sva­rīgs jautājums. Tas ir zemiski un parāda āksta, kas to dara, nožēlojamo godkāri. Ejiet un sagatavojie­ties!

Nu, mans kungs, vai karalis vēlas noskatīties lugu?

Karaliene arī un tūliņ.

Lūdziet aktierus pasteigties.

Vai arī jūs abi gribētu palīdzēt tiem pasteigties?

Jā, princi.

Ei, Horācij!

Šeit, mīļais princi, jūsu rīcībā.

Tu tiešām, Horācij, man vienīgais,
Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.

Ak mans princi…

Nedomā, ka glaimoju.
Ko labu gan no tevis varu cerēt,
Kam citas mantas nav kā gaišais prāts,
Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimus
Teikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza
Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo,
Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi?
Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs,
Sirds izraudzījusies, tik tevi vien.
Tu piederi pie tiem, kas pacieš visu
Un izliekas, ka necieš it nekā.
Ar tādu pašu pateicību saņem
No likteņa kā belzienus, tā balvas.
Un laimīgs tas, kam prāts ar asinīm
Tik labi jaukti, ka tie nekalpo
Par stabuli Fortūnai, kura var
Pēc patikas to spēlēt.
Rādi man To vīru, kas nav savas kaisles vergs,
To uzņemšu sirds dziļākajās dzīlēs,
Un to es ieslēgšu sirds dziļumā,
Kā esmu tevi uzņēmis. Bet pietiks.
Jau tā par daudz. Drīz sāksies izrāde,
Ko noskatīsies arī karalis.
Viens skats tur ļoti līdzīgs apstākļiem,
Ko esmu stāstījis par tēva nāvi.
Es lūdzu, šīs ainas laikā novēro
Ar visiem savas skaidrās dvēsles spēkiem
Tu manu tēvoci. Ja viņa slēptais grēks
Kaut kādā veidā sevi nenodod,
Tad rēgs, ko redzējām, ir ļaunais gars
Un manas aizdomas ir netīras
Kā kalve Vulkānam. To novēro.
Es cieši viņam sejā lūkošos.
Un beigās apvienosim spriedumus
Par visu redzēto.

Nu labi, princi.
Ja, lugu izrādot, viņš ko nočieptu
Un aizmuktu, es zagto samaksāšu.

Jau nāk uz izrādi; man jāsaslimst.
Ej savā vietā tu!

Kā klājas mūsu radam Hamletam?

Lieliski, patiesi! Pārtieku no hameleona barī­bas: ēdu gaisu, piekožot solījumus. Tītarus jūs ne­varat tā barot.

Šī atbilde neattiecas uz mani, Hamlet; tie nav mani vārdi.

Mani arī vairs ne.

Mans kungs, jūs teicāt, — kādreiz universitātē esot spēlējuši teātri?

Jā, mans princi, un mani uzskatīja par labu ak­tieri.

Ko jūs tēlojāt?

Es tēloju Jūliju Cēzaru. Mani nogalināja Kapi­tolā; Bruts mani nodūra.

Tas nu gan bija brutāli — nodurt tik kapitālu teļu. Vai aktieri gatavi?

Jā, mans princi. Tie gaida jūsu rīkojumu.

Nāc šurp, mans mīļais Hamlet, sēdi pie ma­nis.

Nē, mīļā māt, te ir pievilcīgāks metāls.