VILJAMS ŠEKSPĪRS: MALDU KOMĒDIJA

OTRA AINA

Tirgus laukums.

Uznāk Sirakūzu Antiiois, Sirakūzu Dromio un pirmais tirgotājs.

Pirmais tirgotājs.

Un tāpēc sakiet, ka no Epidamnas

Jūs esat, citād' konfiscēs jums mantu.

Vēl šodien tirgotājs, no Sirakūzām

Šurp atbraucis, ir apcietināts ticis;

Un, tā kā izpirkt dzīvību nav spējis

Pēc likuma, kas mūsu pilsētā,

Viņš mirs, pirms gurdā saule noriet vakaros.

Še jūsu nauda, ko man uzticējāt.

Sirakūzu Antiiois.

Ņem, Dromio, to aiznes Centaurā,

Kur piemītam, un gaidi, kamēr nāku.

Pēc vienas stundas laiks būs pusdienot,

Līdz tam es parašas še vērot gribu

Un tirgoņus un namus aplūkot,

Tad atgriezties un viesnīcā pie miera iet,

Jo noguris es esmu tālā ceļā.

Nu, taisies prom.

Sirakūzu Dromio.

Cits jūs pie vārda ķertu

Un tiešām laistos prom ar tik daudz naudas.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Tas zēns ir uzticams, mans kungs, cikreiz,

Kad nelaimes un skumju nomākts es,

Viņš mani ielīksmo ar jautru joku.

Vai pastaigāt jūs līdzi nenāktu

Un pusdienot ar mani viesnīcā?

Pirmais tirgotājs.

Kungs, esmu dažu tirgotāju ielūgts,

Ar viņiem ceru labu peļņu gūt,

Un tāpēc piedodiet. Bet, ja jums tīk,

Pēc pieciem varam tirgū sastapties

Un palikt kopā līdz pat guļas laikam.

Bet tagad veikals mani projām sauc.

Sirakūzu Antiiois.

Tad sveiki palieciet līdz tam; es viens

Se pastaigāšos apskatīdamies.

Pirmais tirgotājs.

Es novēlu, jums visu labu, kungs.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Kas man pat tagad visu labu vēl,

Tas novēl to, ko nekur nesasniegšu.

Es šajā saulē esmu ūdens piliens,

Kas otru tādu pašu jūrā meklē;

Viņš dzīlē metas meklēt savu radu

Un neredzēts tur tikai pazūd pats.

Tā māti es un brāli savu sēkdams,

Pats nelaimīgi aizmaldījies esmu. —

Tur nāk tas manas dzīves kalendārs.

Uznāk Efesas Dromio.

Kas nu? Kāpēc tik drīz jau atpakaļ?

Elesas Dromio.

Tik drīz? Kāpēc jūs nesakāt: tik vēlu?

Zoss sadeg krāsnī, sivēns krīt no iesma,

Sit pulksten's tornī divpadsmit, un kundze

Man tūliņ atkal vienu sit pa vaigu;

Tā tūliņ svilst, ka ēdiens atdziest jums;

Jums ēdiens dziest tāpēc, ka nenākat,

Un nenākat tāpēc, ka negribas,

Un negribas tāpēc, ka negavējat.

Mēs gavējam un skaitām lūgšanas,

Mums jāmaksā, ko kungi noziedzas.

Sirakūzu Antiiois.

Nu turi muti! Saki tu man tagad —

Kur liki naudu, ko es tevim devu?

Elesas Dromio.

Ak sešus pensus, kurus trešdien devāt,

Ko kundzes segliem sleju salāpīt? —

Tie segliniekam, es tos nepaņēmu.

Sirakūzu Antiiois.

Man šodien prāts uz jokiem nenesas;

Tu nemēļo, bet teic — kur nauda?

Mēs esam svešumā, kā drīksti tu

Bez uzraudzības pamest tādu summu?

Elesas Dromio.

Es lūdzu, jokojiet pie galda, kungs:

No kundzes šurp pie jums pa kaklu skrēju.

Ja atgriežos bez jums, pa kaklu dabūšu,

Tā jūsu vainas manā paurī raksta,

Kaut jūsu vēders, tā kā manim, būtu zvans,

Kas jūs bez saukšanas uz māju raida.

Sirakūzu Antiiois.

Klau, Dromio, šis joks ir nevietā,

To paglabā man citam, jautram brīdim.

Kur ir tā nauda, ko tev glabāt devu?

Elesas Dromio.

Man, kungs? Nekādu naudu nedevāt.

Sirakūzu Antiiois.

Vai dzirdi, palaidni! Beidz niekoties!

Un teic — kā izpildīji uzdevumu?

Efesas Dromio.

Mans uzdevums bij atvest jus no tiigus

Uz paša namu, paēst Feniksā:

Ar savu māsu kundze jūs tur gaida.

Sirakūzu Anlifois.

Tik tiešām, ka es kristīts esmu, teic,

Kur, kādā drošā vietā naudu noslēpi,

Vai tavu nerra pauri iedauzīšu,

Lai neāksties, kad manim nepatīk.

Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu?

Efesas Dromio.

Mans pauris šo to saņēmis no jums

Un mugura šo to no manas kundzes,

Bet tūkstoš marku nesanāks par abiem.

Ja es tās gribētu jums atmaksāt,

Jūs pacietīgi viņas nesaņemtu.

Sirakūzu Antifols.

No tavas kundzes? Lempi! Kas par kundzi?

Efesas Dromio.

Nu jūsu kundze, mana kundze Feniksā,

Kas gavē vēl, līdz nāksit pusdienā,

Un lūdz, lai ātri steidzas pusdienā.

Sirakūzu Antifols.

Ko? Ņirgāsies man acīs, kad es liedzu?

Še tev vēl viens, tu nelieti!

Sit viņam.

Efesas Dromio.

No dieva puses, esiet mierā, kungs!

Ja rokām vaļu ļausit, tad es kājām.

Aizbēg.

Sirakūzu Antiiois.

Paliesām liekas, kāds šim dulnajam

Rūs visu manu naudu izmānījis.

Es esmu dzirdējis, te blēžu daudz

Un veiklu viltnieku, kas acis māna,

Lien tumši burvji, ļaudīm prātus mulsa,

Un skauģes raganas, kas kropļo miesu,

Ar maskām krāpnieki, ar mīkstām mēlēm

Un nelieši no dažādākām sugām.

Ja tā, tad drīzāk prom no šejienes.

Uz Centauru es steigšos, baidos dikti,

Ka blēdis naudu paglabājis slikti.

Aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Efesas Antifola nama priekšā.

Uznāk Adriāna un Luciāna.

Adriāna.

Ne vīrs mans mājās nāk, ne arī kalps,

Ko steigšus aizsūtīju meklēt kungu.

Nu pulksten's, Luciāna, būs jau divi.

Luciāna.

Varbūt kāds tirgotājs to ielūdzis,

No tirgus aizgājis kaut kur viņš pusdienot.

Man šķietas, māsa, sāksim ēst bez rūpēm,

Jo vīrietis par savu vaļu kungs,

Bet laiks par viņu kungs, un, kā tas lemj,

Tā iet un nāk viņš, tāpēc rimsties, māsa.

Adriāna.

Kāpēc gan vīram vairāk vaļas ļauts?

Luciāna.

Tāpēc, ka laukā darīšanu daudz.

Adriāna.

Viņš ļaunotos, ja es to atmērotu.

Luciāna.

Viņš ir priekš tā, lai tevi iegrožotu.

Adriāna.

Tik ēzelis ļauj sevi iegrožot.

Luciāna.

Bet tiepšas gribu kļūme valdīt prot.

Neviena būtne nav šai zemē laista,

Ne jūrā, debesīs, ko nesasaista.

Vai zvērs, vai zivs, vai putns — it visur vīrs

Ir vadītājs un valdnieks tīrs.

Vīrs dievišķāks, tam tāpēc pieder vara,

Viņš zemi, jūru paklausīgu dara,

Tam dvēsele un tāpat stiprāks prāts,

Par zivīm un par putniem augstu pacilāts;

Tāpat viņš sievai kungs un pavēlnieks,

Tāpēc lai viņam paklausīt tev prieks.

Adriāna.

Lai klausīt nenāktos, tak neprecējies tu.

Luciāna.

Nē, laulīb's gultu necietīšu es.

Adriāna.

Kā sieva, drusku brīves tomēr gribētu.

Luciāna.

Es klausīt mācītos, pirms mīlēt sāktu.

Adriāna.

Bet ko, ja vīrs tavs vēlu mājās nāktu?

Luciāna.

Tas manu paklausību nepārmāktu.

Adriana.

Jā, brīdi paciesties, tas gruli nav

To nabadziņu, kas aiz bēdām raud,

Katrs mierinādams laipnu roku glaud'.

Bet, ja tāpat mums sabojātu dzīvi,

Mēs neciestu, bet gaustos tikpat spivi.

Tā tu, kas nepazīsti sievas bēdu,

Man ieteici, lai pacietīgi sēdu,

Bet, ja tu apvainotu sevi viestu,

Pie malas muļķa pacietību sviestu.

Luciāna.

Es kādreiz precēšos, lai mēģinātu. —

Bet, lūk, tavs kalps; nu vīrs ar drīz būs klāt.

Uznāk Elesas Dromio.

Adriāna.

Nu, vai tavs slinkais kungs nu beidzot rokā?

Eiesas Dromio. Nē, bet nupat es biju viņa abās rokās,

abas manas ausis to var apliecināt.

Adriāna.