VILJAMS ŠEKSPĪRS - MALDU KOMĒDIJA

cita matiem.

Sirakūzu Antifols. Bet kāpēc gan laiks tā skopuļojas ar

matiem, kuri taču aug tik bagātīgi?

Sirakūzu Dromio. Tāpēc, ka tā ir svētība, ar kuru viņš

aplaimo kustoņus; cik viņš cilvēkiem liedz no ma-

tiem, tikpat apbalvo viņus ar asprātību.

Sirakuzu Antiiois. Un tomēr dažam cilvēkam ir vairak

matu nekā asprātības.

Sirakūzu Dromio. Ikvienam vismaz ir tik daudz asprā-

tības kā pazaudēt savus matus.

Sirakūzu Antiiois. Tavs slēdziens tomēr tāds, ka cilvēki

ar lieliem matiem ir bez asprātības?

Sirakūzu Dromio. Jo stulbāks tāds, jo drīzāk viņš savus

matus pazaudē. Bet līdz ar to zūd zināmā jautrība.

Sirakūzu Antifols. Aiz kāda iemesla?

Sirakūzu Dromio. Aiz diviem iemesliem un pie tam ve-

selīgiem.

Sirakūzu Antifols. Aiz veselīgiem taču ne.

Sirakūzu Dromio. Tad īstiem.

Sirakūzu Antifols. Arī īstiem ne — tik neīstā lietā.

Sirakūzu Dromio. Tātad pazīstamiem.

Sirakūzu Antiiois. Kādi tie ir?

Sirakūzu Dromio. Pirmais tas, ka viņš nu var iekrāt

matil sprogāšanai aiztaupīto naudu; un otrs tas, ka

ēdot viņam mati vairs nebirst zupā.

Sirakūzu Antifols. Visu laiku tu gribēji še pierādīt, ka

katrai lietai nav savs laiks.

Sirakūzu Dromio. Nu jā, un to es arī darīju; es pierā-

dīju, ka tam, kas dabiskā veidā plikpauris, nekāds

laiks nepalīdz tikt atkal pie matiem.

Sirakūzu Antifols. Bet tu nepierādi, kāpēc nekāds laiks

viņam nepalīdz tikt atkal pie matiem.

Sirakūzu Dromio. Es pārlabošu savu slēdzienu tā: laiks

pats ir plikpauris, un tāpēc plikpauris līdz pasaules

galam būs viņa pavadoņos.

Sirakuzu Antifols. Es jau domāju, ka tas būs tāds plik

pauris slēdziens. Bet kuš! Kas miij liii mums?

Uznāk Adriana un Luciāna.

Adriāna.

Jā, Antifol! Tik raugies svešs un drūms:

Tai citai gan tev pietiek saldu skatu.

Es neesmu Adriāna, lava sieva!

Bij laiks, kad zvērēji tu neprasāms;

Nav vārda, kas tev daiļi ausis skan,

Nav lietas, kura tiktu tavai acij,

Nav it nekā, ko labprāt skartu glāsts,

Nav ēdiena, kas tevim kārotos,

Ja nerunāju es, ne acīs skatos,

Ja tavai rokai nepieskaros es,

Ja mielastā ar tevi nedalos.

Kāpēc, mans laulāts draugs, kāpēc, es prasu,

Tik svešs tu sevim pašam esi ticis?

Sev pašam, saku es, bet gribu teikl:

Man, jo ar tevi mūžos savienota,

Es tavas dārgās būtnes daļa labākā.

Ak, netraucies jel prom no manas sirds!

Jo zini, mīļais, vieglāk pilienu

Tu dziļā jūras dzelmē iemetīsi

Un tādu pašu laukā izsmelsi

Bez zaudējuma un bez piejaukuma

Nekā no manis aiziesi bez manis.

Cik dziļi tevi ievainotu bauma,

Ka neuzticīga tev tapusi,

Un augums šis, kas tev tik vienam lemts,

Ar palaidnīgu kaisli traipīts ticis!

Tu acīs spļautu man, ar kājām spertu,

Man manu sievas vārdu sejā sviestu,

No pieres apgrēcīgo ādu plēstu,

Ar pirkstu gredzenu man cirstu nost

Un salauztu ar atšķiršanās draudiem.

Es zinu, tu to spēji — tad nu dari!

Es pārkāpējas grēkā nogrimusi,

Man asins ļaunas kāres saindētas,

Mēs abi esam viens, tu esi viltnieks,

Grēks tāpēc pludo arī manās dzīslās,

Tu pieskardamies mani saindēji.

Un tāpēc mūsu gultu turi tīru,

Es kaunā negrūdīšu savu vīru.

Sirakūzu Antiiois.

Jūs man to, daiļā kundze? Nepazīstu jūs,

Tik divas stundas esmu Efesā,

Man sveša pilsēta un jūsu vārdi;

Lai kā es savu prātu saspriegotu,

Nevienu vienīgo tak nesaprotu.

Luciāna.

Fui, brāli, kā nu var tā pārgrozīties!

Nekad pret māsu tāds jūs nebijāt.

Tā lika Dromio, lai sauc jūs ēst.

Sirakūzu Antifols.

Ak Dromio!

Sirakūzu Dromio.

Ak mani!

Adriāna.

Jā, tevi; atgriezies no viņa, teici,

Viņš tevi pļaukojis un apgalvojis,

Ka viņam sievas nav un nama nav.

Sirakūzu Antiiois.

Tad tu jau runāji ar šito kundzi?

Kāds nolūks, kāda jēga jūsu norunai?

Sirakūzu Dromio.

Es, kungs? Nekad to redzēj's neesmu!

Sirakūzu Antifols.

Tu melo, blēdi! To, ko viņa saka,

Uz tirgus laukuma tu man ar teici.

Sirakāzu Dromio.

Es neesmu ar viņu runājis!

Sirakūzu Antifols.

Kā viņa zinātu mūs vārdā saukt,

Ja tas no augšienes nav viņai ziņots?

Adriāna.

Kā nesaskan ar tavu cieņu tas,

Ja tā ar savu kalpu rupji māžojies

Un viņu mudini, lai mani ķircina!

Jau cietu daudz, kad mani atstāji,

Kam nu vēl jaunas sāpes nodari?

Pie rokas tev es cieši pieķeršos,

Tu koks — es apinis tam apvīšos,

Tavs stiprums manu vārgu nesīs

Un jaunu spēku arī man tas dvesīs.

Daudz nezāļu starp mums jau saaudzis;

Tur ērkšķi, staipekņi un sūnu mudžeklis,

Ja neizraus, tās indi sulā lietu,

Lai pašas zeltu, bet tu — bojā ietu.

Sirakūzu Antiiois

sāņus.

Un visu laiku viņa melš to man:

Vai tiešām sapnī tā man pielaulāta?

Vai tagad guļu, visu miegā dzirdu?

Kāds malds te apsēst manas acis, ausis?

Bet, kamēr skaidrībā par visu tiek,

Tad negribot ir jādara, ko liek.

Luciāna.

Teic, Dromio, lai pusdienas liek galdā!

Sirakūzu Dromio.

Lai grēkus piedod dievs, kas visu valda!

Še burvju valsts — ak posts un bēdas!

Še runā spoki, pūces mēdās,

Ja neklausīsim — elpu izspiedīs

Vai abus zilus melnus saknābās.

Luciana.

Ko bubini tā, muti aizvēris, —

Tu trans! Tu sliņķis! Glūņa! Gliemezis!

Sirakūzu Dromio.

Kungs, teiciet — vai es neesmu apmainīts?

Sirakūzu Antiiois.

Jā, dvēselē un tāpat es tev līdz.

Sirakūzu Dromio.

Ne tikai dvēselē, bet miesā vis.

Sirakūzu Antifols.

Tāds pats, kā bij.

Sirakūzu Dromio.

Es esmu mērkaķis.

Sirakūzu Antifols.

Par ēzeli tu esi pārvērties.

Sirakūzu Dromio.

Jā, kuru jās, kas zāli paēst ies.

Lai paliek tā — es esmu ēzelis,

Jo citād' viņu tāpat pazinis.

Adriana.

Es ilgāk negribu būtu vientiese,

Ar pirkstiem acis segt un klusi pinkšķēt,

Kad vīrs un kalps par manu bēdu smejas.

Kungs, nāc nu ēst. — Tu, Dromio, pie durvīm! -

Mēs augšā pusdienosim, mīļo vīr,

Un tūkstoš grēkos tu man atzīsies. —

Zēn, ja pēc kunga šodien prasa kāds,

Viņš citur ēd, nevienu nelaid iekšā.

Nāc, māsa! — Dromio, tu sargi labi!

Sirakuzu Antiiois

sāņus.

Vai zeme te vai debess, velna mājas?

Vai guļu es, jeb vai man jucis prāts?

Tiem pazīstams, bet pats sev esmu svešs!

Viss viens, es vairāk neprātošos,

Bet dēku jūklī droši iekšā došos.

Sirakūzu Dromio.

Kungs, tiešām man še likta sarga vieta?

Adriāna.

Nevienu nelaid: mana dūre cieta!

Luciāna.

Nu, nāciet pusdienās, tā pirmā lieta!

Aiziet visi.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Efesas Antifola nama priekšā.

Uznāk Efesas Antifols, Efesas Dromio, Andželo un

Ballazars.

Efesas Antifols.

Andželo kungs, jūs atvainojiet mani;

Ja nokavēju laiku, sieva rājas.

Jūs sakāt, ka es biju darbnīcā

Pie jums un vēroju, kā rotu taisa,

Un ka jūs rītu atnesīsit to.

Bet šitais melis ņemas apgalvot:

Es tirgū bijis, viņu sapļaukājis

Un tūkstoš zelta markas pieprasījis,