VILJAMS ŠEKSPĪRS: MALDU KOMĒDIJA

Tu vainīgs divējādā ziņā esi:

Ka viņu piekrāpi un neslēp to;

Kā godu, labi slēptu kaunu nesi,

Ļauns vārds tik ļaunu darbu pavairo.

Mums, sievām nabagām, kaut ticēt ļautu,

Ka vienumēr vēl mīlat jūs;

Mums piedurkni, lai roka citu skautu,

Mes jūsu plūsmā vien, tad virziet mūs.

Un tādēļ, mīļo brāli, tev nu vieta

Pie māsas, apglāstīt un mīļu saukt,

Lai maza liekulība, likta lietā,

Var divu siržu pretišķības jaukt.

Sirakūzu Antiiois.

Tu, brīnišķīgais bērns, man sveša esi,

Kā manu vārdu zini, saprast grūt,

Bet debess svētumus tu sevī nesi —

Kā daili, gudrību un veiksmi, katrs to jūt.

Jel māci man, ko domāšu un teikšu,

Liec manam smagam prātam spārnus celt

Kā citād' šaubīgs, vājš un grēcīgs veikšu

Es atziņu no taviem vārdiem smelt?

Man dvēsele ir tīra, kāpēc raugi

To svešos, nezināmos klajos dzīt?

Vai radītāja tu, varbūt mēs draugi,

Vai vēlies manu būtni pārradīt?

Vēl neesmu es aizgājis no sevis,

Bet raudulīgā māsa neder man,

Nekādu solījumu neesmu tai devis,

Man tevis, tevis vienas gan!

Ak nāra, mitējies ar saldu dziesmu

Uz māsas asarstraumēm mani vest!

Pret sevi plīvot lieci mīlas liesmu,

Pār sudrabviļņiem zelta matus mest,

Tie mani dziļas tvīksmes gultā glaudīs,

Un, ja tur nāktos arī maldā nirt, —

Tas uzvarēj's, kas, šādu laimi jautis,

Var, mīlas gaismas vilnī slīkdams, mirt.

Luciāna.

Vai esat traks, kam runājat bez prāta?

Sirakūzu Antifols.

Ne traks, bet tikai akls, tu dievinātā!

Luciāna.

Tad acis vainīgas, tur ēnas lien.

Sirakūzu Antifols.

Tās tavā saulē skatījušās vien.

Luciāna.

Kur vajag, raugieties, būs spodri skati.

Sirakūzu Antifols.

Kā naktī jāraugās, kur neesi tu pati.

Luciāna.

Ko mēļo man par mīlu! Māsu uzmeklē!

Sirakūzu Antiiois.

Nē — māsas māsu!

Luciāna.

Manu māsu!

Sirakūzu Antiiois.

Nē!

Tev mana labā dala pieder, dārgai,

Tu manām acīm acs, sirds sirdij vārgai.

Tu zemes debess, debess solītā.

Luciāna.

Tas viss ir mana māsa — vismaz jābūt.

Sirakūzu Antiiois.

Tik tevī mīla māsu sajūt.

Tev mīlā savu dzīvi piesaistu —

Man sievas nav, bez vīra esi tu.

Sniedz roku!

Luciāna.

Mierā, kungs! Pirms kopā stāsim,

Ko māsa teiks šai lietā, pavaicāsim.

Aiziet. No mājas izskrien Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Antiiois. Ehe! kas tev nu, Dromio? Kur tu tā

skrej?

Sirakūzu Dromio. Vai jūs, kungs, pazīstat mani? Vai es

esmu Dromio? Vai es esmu jūsu kalps? Vai es esmu

es?

Sirakūzu Antifols. Tu esi Dromio, tu esi mans kalps, tu

esi tu.

Sirakūzu Dromio. Es esmu ēzelis, es esmu kādas sievas

kalps, es neesmu es.

Sirakūzu Antiiois. Kuras sievas kalps? Un kāpēc tu ne-

esi tu?

Sirakūzu Dromio. Neesmu, kad es jums saku! Jo nu es

piederu kādai sievai, kura tur mani, skrien man pa-

kaļ un grib mani dabūt.

Sirakūzu Antifols. Kādas tiesības viņai uz tevi?

Sirakūzu Dromio. Nu, gluži tādas pašas kā jums uz savu

zirgu; kā kustoni viņa mani grib dabūt: ne tādēļ, ka

es būtu kustonis, bet tāpēc, ka viņa pati ir tīrs kus-

toņa radījums un izrāda savas tiesības.

Sirakūzu Antifols. Kas viņa tāda ir?

Sirakūzu Dromio. Ļoti godājama būtne; viena no tām,

par kuru nevar runāt, katrreiz nepieminot: «Man ir

tas gods.» Man šajā būšanā piekrita visai liesa daļa,

lai gan vispār tur iznāktu īsti taukas precības. Re-

dziet, kungs, viņa ir virtuves cilvēks un sastāv no tī-

riem taukiem: es nezinu, kur citur viņu varētu lie-

tot kā tikai izliet no viņas sveci, lai tad pašas

gaismā muktu projām no viņas. Es deru, ka viņas

lēveri un tauki tajos degs visu poļu garo ziemu

cauri, bet, ja viņa sadzīvos līdz pastardienai, tad ve-

selu nedēļu ilgāk visi pārējie cilvēki.

Sirakūzu Antiiois. Kāda seja ir viņai?

Sirakūzu Dromio. Melna kā mans zābaks, bet tik tīra kā

tas gan ne. Viņa svīst tā, ka pāri pusstilbiem var pa

slapjumu bradāt.

Sirakūzu Antifols. Nu, tā ir kļūda, ko ar ūdeni var no-

vērst.

Sirakūzu Dromio. Nekā, kungs, tas tā jau iedzimis. No-

asa ūdensplūdi tur neko neiespētu.

Sirakūzu Antifols. Kāds viņai vārds?

Sirakūzu Dromio. Ne visai garš. Bet tāpēc tas jāraksta

trīssimt reižu, kamēr sniedz no vienas gūžas līdz

otrai.

Sirakūzu Antiiois. Tātad viņa ir puslīdz resna?

Sirakūzu Dromio. No galvas līdz kājām viņai nav tālāk

kā no vienas gūžas līdz otrai. Viņa ir apaļa kā glo-

buss; visas zemes daļas es uz tā esmu saskatījis.

Sirakūzu Antifols. Uz kādas viņas auguma daļas atro-

das Īrija?

Sirakūzu Dromio. Uz pakaļējās: es to uzgāju pēc muk-

lājiem.

Sirakūzu Antifols. Kur Skotija?

Sirakūzu Dromio. To es atradu pēc neauglības — uz vi-

ņas plaukstas.

Sirakūzu Antifols. Kur Francija?

Sirakūzu Dromio. Uz pieres; vienmēr cīņai gatava un

ķildā ar matiem.

Sirakūzu Antifols. Kur Anglija?

Siiakūzu Dromio. To es meklēju pēc kaļķu klintīm, bet

neko baltu uz viņas nevarēju atrast; tomēr domāju,

ka tā atrodas uz viņas zoda, tāpēc ka starp to un

Franciju plūst tas salīgais miklums.

Sirakūzu Antiiois. Kur Spānija?

Sirakūzu Dromio. To nekur nevarēju ieraudzīt, bet sa-

jutu viņas karstumu elpā.

Sirakūzu Antiiois. Un Amerika? Un abas Indijas?

Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tās ir uz viņas deguna, kas

vispāri izskaistināts safīriem, rubīniem un karbunku-

liem un savu bagātīgo spožumu met prel Spānijas

karsto dvašu, kura veselas armādas galeru sūta pēc

kravas zem viņas deguna.

Sirakūzu Antifols. Un kur atrodas Beļģija un Nīder-

lande?

Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tik zemu es netiku meklē-

jis, — īsi sakot, šī ragana, šis lietuvēns apķīlāja ma-

ni, sauca mani par Dromio, zvērēja, ka es esot salau-

lāts ar viņu; stāstīja, kādas dzimuma zīmes man esot

uz miesas, par piemēru, melnums uz pleca, plankums

uz kakla un liela kārpa uz kreisās rokas, tā ka es

aiz izbailēm aizbēgu no viņas kā no raganas.

Man šķiet, ja krūts man nebūtu no tīras ticības un

sirds kā tērauds cieta,

Par suni mani pārvērstu un teiktu, ka cepešiesmu

griezt man vieta.

Sirakūzu Antifols.

Nu, taisies drīz un steidzies prom uz ostu,

Un, ja vismazais vējš no krasta pūš,

Šai pilsētā pa nakti nepalikšu.

Ja kuģis kāds, kas taisās braukt, tad steidz

Uz laukumu, kur tevi sagaidīšu.

Kur visi pazīst mūs un mēs nevienu,

Tur nepalieku vairs nevienu dienu.

Sirakūzu Dromio.

Un, kā no lāča cilvēks briesmās šmauc,

Tā es no tās, kas mani vīru sauc.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Se visas malas pilnas raganām,

Ir pēdējs laiks, ka projām dodos es.

Kas mani vīru sauca, riebjas man,

Turpretī otrā, viņas skaistā māsa,

Tik pievilcīga un tik burvīga,

Ar saldu valodu un cēlu gaitu,

Vij mani gandrīz aizmirst sevi pašu. —

Šī nāra mani grēkā dzen, es redzu,

Pret viņas dziesmu ausis rokām sedzu.

Uznāk Andželo. nesdams važu.

Andželo.

Kungs Antifol ..