VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Bertrams. Tā darīšu!

Parols. Lieliski zēni! Viņiem ir visas iespējas izvērsties par īstiem kaujas vilkiem.

Bertrams un Parols aiziet.

Ienāk Lalē.

Lafe

nometas ceļos.

Kungs, piedodiet un mani uzklausiet!

Karalis.

Es piedošu, ja piecelsies.

Lafē.

Nu labi, stāvu es Un lūdzos piedošanu. Vēlos, ser, Kaut lomās pārmainītās būtu mēs Un celties spētu jūs, kad es to vēlētu.

Karalis.

Es arīdzan. Tad es tev pauri iedauzītu Un lūgtu piedot man.

Lafē.

Kaut būtu tā! Nu jautāt atjaujiet: Vai vēlētos jūs izdziedināts kjūt?

Karalis. Nē!

Lafē.

Vai skaistās vīnogas jums nemīl sirds, Mans karaliskais lapsa? Protams gan, Jūs, viltniek, ēstu ogas sulīgās, Ja spētu gūt. — Man zāles zināmas, Kas akmeņiem spēj iedvest dzīvību Un klintis izkustināt. Ļaus tās jums Vēl jautru deju diet. Šīs rokas skarts, Pat valdnieks Pipins dzīvei pieceltos, Un, spalvu tvēris, Kārlis Lielais pats Tai dzejas veltītu.

Karalis.

Teic — kam?

Lafē.

Lūk, kādai ārstei, ser. Tā ir jau šeit. Ja redzēt vēlētos jūs to, tad zvēru es, Ka nopietni pēc jautrā ievada

Nu saku jums: es runāju ar meiteni, Kam tāda jaunība un gudra sirds, un prāts, Ka sajūsmināts steidzos es pie jums Un sacīt nebaidos, lai viņu pieņemat. Kad būsiet uzklausījis, ko tā teiks, — Par mani smejieties, ja tīk …

Karalis.

Nu, draugs Lafē, Ved šurp to brīnumu, lai kopā mēs To varam apbrīnot vai arī pasmieties Par aizrautību tavu.

Lafē.

Majestāt,

Es viņu tūdaļ parādīšu jums!

Lalē aiziet.

Karalis.

Tā vienmēr prologus viņš sacer sev.

Lalē atgriežas kopā ar Helēnu.

Lafē.

Nu, nāciet vien!

Karalis.

Ak, steiga spārnotā!

Lafē.

Nu, nāciet vien! Lūk, viņa majestāte! Runājiet! Kaut acīs viltībiņa zib, nav bail No viltiniekiem mūsu karalim. Kā Kresidas tēvocis nebaidos Jūs divatā atstāt. Lai veicas jums!

Aiziet.

Karalis.

Nu, daiļais bērns, ko vēlaties man teikt? Helēna.

Ak augstais valdniek, bij mans mīļais tēvs Žerārs de Narbons — tālu slavēts ārsts. Karalis.

To pazinu.

Helēna.

Tādēļ es atturēšos slavēt to,

Kas labi pazīstams. Kad mira tēvs,

Tas atstāja man dažas receptes.

Starp tām ir viena — viņa pētījumu zieds,

Kas ilgos meklējumos kopts un izaudzēts.

Kā acuraugs tā jāsargā ir man.

To darīju, līdz uzzināju es

Par jūsu majestātes slimību,

Ar kuru cīņā slavens kļuva tēvs.

Es steidzos pazemībā palīdzēt

Jums, majestāt!

Karalis.

Mēs pateicamies, bērns! Bet neticu, ka kļūšu dziedināts. Daudz labu ārstu atteikušies jau, Un daudzu gudru galvu spriedums skan: Ka zinātne vairs nespēj palīdzēt Pret kaiti šo. Tad nedrīkst cerība Un maldu domas prātu vilināt, Lai atļautos es ļauno slimību Nu pūšļotājiem uzticēt. Man gods Un pašcieņa liedz pieņemt palīdzību šo.

Helēna.

Es labu gribēju — tas pūles atalgo. Lai piedāvājums mans jums domās gaist. Es pazemīgi lūdzu, augstība, Man ļaujiet atvadīties, projām iet!

Karalis.

Maz prasāt jūs; bet labā griba, bērns,

Ir manas pateicības cienīga.

Tīk slimajam, ja atspirgt novēl tam,

Bet nāve tuvu man; tu neaptver,

Cik liels mans posts, cik maz tavs padoms der.

Helēna.

Jums zāles ļaunu nedarītu gan, Kaut redzu, neticat jūs sev, ne man; Bet notikt brīnumam liek bieži dievs,

Un panākumus vājais gūst; paties, Teic svētie raksti: bērna roka veic, Ko nespēj vīri. Lielas upes steidz No maziem avotiem, bet jūras sīkst, Ne vienmēr tikai gudrie visu drīkst. Mēs bieži palīdzību iegūstam, Kad cerība jau sen ir zudusi Un izmisumam vietu devusi.

Karalis.

Nu pietiek, bērns. Ej! Velti pūlies tu,

Tik pateicība tava alga būs

Par padomu, kas nav man vajadzīgs.

Helēna.

Spēj daudz ko izpostīt viens šaubu vārds. Bet dievs, kas patiesību redz un zin, Nav līdzīgs cilvēkam, kas šaubās min Un pārāk tālu savā augstprātībā iet, Ka debess spēks tam viņa spējas šķiet. Ak valdniek, ticiet, tas ir dieva prāts, Lai es jums palīdzu, lai kļūstat dziedināts. Es nemaldinu jūs, aiz vārdiem neslēpju Es savas gribas savto nodomu, Bet dziļā pārliecībā varu atkārtot: Šīs zāles spēj jums jaunu spēku dot.

Karalis.

Ja tici tā, cik ilgā laikā, teic, Tu izdarītu to?

Helēna.

Ja jūsu žēlastība mēģināt man ļaus, Pirms divreiz saule savu ceļu veiks, Pirms divreiz viņas spožais pajūgs steigs Pār debess velvi, divreiz Auseklis Būs rīta rasā spuldzi izdzēsis, Pirms smilšu pulksten's. divreiz saskatīs Tās stundas zaglīgās, kas gaist un vīst Diennakšu mijās, — vesels būsiet jūs, Sirds sāpju vietā spirgtu spēku gūs.

Karalis.

Ko savai pārliecībai pretī liec Par ķīlu tu?

Helēna.

Lai mani sauc Par bezgodi, lai nonievā un smej, Lai dziesmās nopulgo, lai pakaļ skrej, Lai apsmiets kļūst mans vārds, es nebaidos, Ja dzīve drausmās mokās izbeigtos.

Karalis.

Šķiet, tavās lūpās runā svētais gars, Ja tevī, trauslā, sajūtams tāds spars. Nu to, ko neiespējamo sauc prāts, Es sāku atzīt, dziļi mulsināts. Tev dzīve mīļa ir, tev viss ir dots, Ar ko vien dzīvībai vārds izgreznots: Tev daiļums, drosme, piemīlības daudz, Tev gudrība un viss, ko laimi sauc. Ja visu riskēt nav tev bail — sirds jūt, — Tad tāda pārliecība nevar māņi būt. Mans daiļais ārst, es zāles pieņemšu, Bet, ja es miršu, mirsi arī tu.

Helēna.

Ja kaut par mirkli laikā kļūdos es

Vai apgalvojumā, ka zāles nes

Jums veselību, — lai man pelnīts sods.

Bet, ja es veikšu, kas par atmaksu man dots?

Karalis.

Ko prasi tu?

Helēna.

Bet vai to apsolītu jūs?

Karalis.

Pie sava sceptera, pat dievu piesaucot. Helēna.

Tad apsoliet, ka jūsu karaļroka dos Par vīru to, ko pati vēlēšos.

Es savā pārgalvībā neprasīšu jums, Lai franču karajnamu skar mans vēlējums, Es diženo par mīļo netīkoju saukt, Ne valdniekasinis ar savām jaukt. Starp jūsu vasaļiem kāds sirdij tīkams ir, Lai to man jūsu valdniekroka šķir.

Karalis.

Še mana roka! Ja tavs saprāts veiks, Tad apsolīto pildīt mana griba steigs. Nu noteic laiku, es tev klausīšu, Kā slimnieks darīšu, ko liksi tu. Daudz vēlētos vēl jautāt, pētīt daudz, Lai šaubas apklust, uzticību saudz, Kas esi un no kurienes tu nāc, Bet nejautājot grib tev ticēt prāts. Ja viss, ko solīji, tev izdodas, Lai alga tavam darbam līdzinās.

Ienāk Rusiljonas grāliene un viņas āksts.

Grāfiene. Panāc šurp, kundziņ! Es vēlos pamatīgi pār­baudīt tavas audzināšanas rezultātus.

Āksts. Es pierādīšu, ka esmu lieliski nobarots, bet maz mācīts, tātad īsti esmu derīgs tikai galmā.

Grāfiene. Tikai galmā? Kur gan pēc tavām domām būtu tev īstā vieta, ja tu atļaujies tik nicinoši izteikties: derīgs tikai galmā.

Āksts. Patiesi, cienītā kundze, ja dievs cilvēkam būtu devis labas manieres, tad galmā viņš tās viegli va­rētu izmantot. Kas neprot veikli sasist papēžus un paklanīties, kas neprot noņemt cepuri, noskūpstīt savu roku, sūtīt gaisa skūpstus un nav spējīgs kaut ko pasacīt, tara nav ne īstu kāju, ne roku, ne mutes, ne cepures. Un tāds zellis, precīzi izsakoties, galmā nav derīgs. Bet, kas attiecas uz mani, man vienmēr ir uz mēles katram gadījumam piemērota atbilde.

Grāfiene. Tiešām! Tai gan jābūt ļoti asprātīgai atbildei, kura atbilst visiem jautājumiem.