VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Helēna

nākošajam.

Jūs pārāk jauns un laimīgs, pārāk cēls, Tak nevēlos, lai piedzimtu mums dēls.

Ceturtais augstmanis. Tā, daiļā, nedomāju es.

Lafē. Tur stāv vēl viens vīnaķekars. Esmu pārliecināts, ka tavs tēvs labprāt dzēra vīnu; bet, ja tu neesi ēze­lis, tad man ir tikai pusaudža prāts. Es tevi pazīstu.

Helēna

Bertramam.

Teikt nedrīkstu, ka vēlos iegūt jūs, Bet padevīga mana mīla būs Uz mūžu jums. Jūs esat īstais vīrs!

Karalis.

Ņem, jaunais Bertram, to par sievu sev! Bertrams.

Par sievu? Žēlīgs kungs! Ak valdniek mans, Jel atļaujiet, ka izvēlos es pats Sev līgavu!

Karalis.

Vai, Bertram, nezini, Ko viņa veikusi?

Bertrams.

Es zinu to. Vai tādēļ manai sievai jākļūst tai?

Karalis.

Prom ļauno slimību tā aizdzina.

Bertrams.

Vai tādēļ man jo ļaunāk jāsaslimst, Ka vesels tagad jūs? Šo meiču pazīstu, Mans tēvs kā bāreni to pieņēma. Kāds negods gan, ja nabags ārsta bērns Par sievu jāņem man!

Karalis.

Tu viņas zemo kārtu nicini;

To varu pārveidot.

Cik dīvaini, ka mūsu asinis,

Kam viena krāsa, siltums ir un svars,

Tik spēcīgi var aizspriedumi šķirt!

Kaut viņa nabadzīga ārsta bērns,

Bet cēls tās tikums. Viņu nicinot,

Tu pašu tikumību nonievā.

Var zemā būdā izaugt siržu tikums cēls,

Var zemo godā pacelt krietns darbs.

Bez tikumības apsūb augstas kārtas gods.

Bez liekas slavas labais vienmēr labs.

Un augsta kārta nespēj ļauno glābt.

Tā jauna, skaista, patiesa un laba,

Sirds sevī īstu diženumu glabā.

Bet augstais tituls bieži soda to,

Kas, dižciltībā dzimis, nerada neko.

Ar paša darbiem vainagojas gods,

Daudz retāk tas no senčiem iemantots.

Kaut goda vārdu kapakmenī cērt,

Tas melot var, ja mūžs nav slavas vērts*

Par krietnu sirdi reizēm neteic kaps neko,

Un palsi putekļi klāj mūžu aizmirsto.

Ko sacīt vēl? Ja vari mīlēt to —

Šo meiču labo, darbos cildeno, —

No dabas skaistums tai un tikums dots,

No manis — bagātība būs un gods.

Bertrams.

To nemīlu un netiecos pēc tās.

Karalis.

Tev nebūs laimes, ja man pretosies.

Bertrams.

Man, valdniek, prieks, ka atkal vesels jūs, Lai paliek cits!

Karalis.

Man svarīgs ir mans gods! To aizstāvot, Kā valdnieks pavēlu: tās roku ņem! Tev, augstprātim, par labu velte šī! Tu noniecināt manu mīlu spēj Un viņas nopelnus; jel nedomā, Ka vieglos svaros abi likti mēs Un augšup kāpsi tu; vai neapjēdz, Ka manā rokā tagad ir tavs gods Un lauzīs mana griba to. Nost spītību Un klausi pavēlei, kas labu vēl! Ne savam lepnumam šai brīdī padodies, Bet paša laimes dēļ kā vasalis To veic, ko pienākums un vara prasa tev. Ja atsakies .— tev mana labvēlība zūd. Tev ļaušu nogrimt neprātības dūkstīs es, Kur jaunība un neziņa mūs ved. Vēl mana naida dusmas jutīsi, Kam žēlastības nav. Teic! Atbildi!

Bertrams.

Ak valdniek, piedodiet! Es padodos Nu jūsu gribai. Tagad saprotu, Kā pārvērst spēj un pacelt jūsu vārds Un godu dot, kaut nesen turēju Es meiču zemas kārtas. — Diža tā, Ja valdnieks pats tai dižciltību devis, Tad diža tā.

Karalis.

Sniedz roku tai Un sauc par savējo. Es apsolu Tik lielu atlīdzību bagātībā sniegt, Kas pārspēs tavējo.

Bertrams.

Dod roku man!

Karalis.

Lai karaļlabvēlība — laimes smaids

Ir jūsu derībai! Vēl šovakar

Lai seko svētība šim pēkšņam līgumam,

Bet kāzu svētkus vēlāk atliksim,

Jo tāli draugi jāsagaida mums.

Ja viņu uzticīgi mīli tu —

Tā uzticība arī man; ja ne — tas grēks!

Visi aiziet, izņemot Lafē un Paroļu.

Lafē. Paklausieties, monsinjor! Vienu vārdu! Vēl!

Parols. Ar ko varu pakalpot, ser?

Lalē. Jūsu kungs un pavēlnieks darīja pareizi, ja no­lēma padoties.

Parols. Padoties? Mans kungs? Mans pavēlnieks?

Lalē. Nu protams! Vai varbūt es nepareizi runāju?

Parols. Tik skarbu patiesību, ka tā tikko saprotama bez asiņaina paskaidrojuma. Mans kungs?

Lalē. Vai tad jūs neesat Rusiljonas grāfa algots ceļa pa­vadonis?

Parols. Pavadonis katram grāfam! Visiem grāfiem! Vi­siem ļaudīm, kam ir kalpi.

Lalē. Kas gan ir grāfa kalps? Grāfa pavadonis — tas skan pavisam citādi!

Parols. Jūs esat pārāk vecs, ser! Jums jāsamierinās ar to, ka esat par vecu.

Lalē. Man jāsaka tev, kundziņ, ka es esmu vīrs; tas ir tituls, kuru tu arī vecumā neiegūsi.

Parols. Ja risks pārāk viegls, es nemaz neriskēju.

Lalē. Pēc diviem mūsu kopīgiem azaidiem es tevi uzska­tīju par diezgan prātīgu puisi; tu interesanti prati pastāstīt par saviem ceļojumiem. Bija patīkami pa­klausīties. Bet tas, ar ko tu esi apkāries, — tavas šalles un karodziņi vairākkārt atturēja mani noticēt, ka tu esi lielas kravas kuģis, un lika saprast, ka tu neesi ņemams pārāk nopietni. Es tevi nejauši atradu, bet nemaz ari nebēdāju, ja tevi atkal pazaudētu, tu taču neesi pacelšanas vērts.

Parols. Ja tevi nesargātu tava vecuma privilēģija …

Lalē. Nu, nu! Nestreb pārāk karstu, apdedzināsies! Lai dievs tev ari turpmāk dāvā žēlastību, nabaga cāli! Nu, paliec sveiks! Tu nu gan esi īsti šķirbains logs — nemaz nevajag atvērt tavus slēģus, tāpat tevī viss caur un cauri redzams. Dod roku!

Parols. Cienītais kungs! Jūs apberat mani ar nedzirdē­tiem apvainojumiem!

Lalē. Tie nāk no sirds, un tu tos esi pelnījis!

Parols. Nebūt ne, mans kungs!

Lalē. Tik tiešām veselu gāzienu, un es tev neatlaidīšu ne piliena. .

Parols. Labi, kļūšu gudrāks.

Lalē. Dari to, cik drīz vien iespējams, kaut gan man lie­kas — var notikt gluži pretējais. Un, ja tuvākā laikā tevi sasies un pērs ar sava paša šallēm un siksnām, tad tu redzēsi, ko nozīmē lepoties ar savām saitēm. Gribētu turpināt pazīšanos ar tevi, vismaz šo to zināt par tevi, lai vajadzības brīdī varētu pasacīt, zinu, kas tas par puisi.

Parols. Cienītais kungs, jūs mani nomocāt ar savu pārāk aizvainojošo izturēšanos.

Lalē. Es vēlētos, kaut varētu tevis paša dēļ radīt tev mū­žīgas elles mocības, kaut gan mans īstais radīšanas laiks ir jau sen pagājis; bet tik daudz pat mans ve­cums man vēl atļauj, ka palikusi vēlēšanās tevi at­stāt.

Aiziet.

Parols. Nu, tev ir dēls, kam būs jādod man gandarījums par šo apsmieklu, tu skraindainais, vecais, skopais, noplīsušais lord! Nu, labi, vēl jāpaciešas! Autoritāti nevar iekalt važās! Zvēru pie savas dzīvības, ka pie­kaušu viņu, ja tikai satikšu kaut kur izdevīgā vietā, kaut arī viņš būtu divkārtējs un trīskārtējs lords. Es to nesaudzēšu arī viņa vecuma dēļ… Es to pie­kaušu, ja vien atkal satikšu.

Lalē atgriežas.

Lafē. Hei, kundziņ! Tavs kungs un pavēlnieks apprecē­jies. Lūk, tev jaunumi un ari jauna pavēlniece.

Parofs. Es tiešām neliekuļodams lūdzu jūsu žēlastību mazliet ierobežot savus apvainojumus. Viņš ir mans grāfs, bet mans pavēlnieks, kuram es kalpoju, ir tur augšā.

Lafē. Kurš? Dievs?

Parols. Jā, kungs.

Lafē. Sātans ir tavs pavēlnieks! Kāpēc tu tik smieklīgi uzspraud savas piedurknes? Piedurknes tak nav bik­ses. Vai citi kalpotāji tā dara? Būtu labāk, ja tu drusku vairāk pakontrolētu pats savu rīcību. Goda vārds, es nopērtu tevi, ja es būtu kaut divas stundas jaunāks. Man šķiet, tu esi īsts piedauzības akmens un ikvienam vajadzētu tevi pārmācīt. Liekas, tu esi radīts, lai pie tevis varētu izvingrināt roku.