VILJAMS ŠEKSPĪRS - GALS LABS — VISS LABS

Tik tiešām, kundze! Viņš!

Grāfiene.

Šim puisim slikta slava. Viņš ir Jauns. Tas dēla labo sirdi samaitās Ar ļaunu padomu.

Pirmais augstmanis.

Jā, cienītā! Šis puisis pārāk ļauns un samaitāts, Lai kādreiz kļūtu labs.

Grāliene.

Es pateicīga jums! Kad manu dēlu atkal sastapsiet, Tam pasakiet, ka godu zaudētu Vairs zobens neatgūs. Vēl lūdzu jūs Tam atdot rakstu šo.

Otrais augstmanis.

To izdarīsim mēs! Mums vienmēr gods — jums pakalpot!

Grāfiene.

Ne tikai kalpot, — draugi kļūsim mēs. Vai neienāktu iekšā jūs?

Grāfiene un abi franču augstmaņi aiziet.

Helēna.

Kamēr man sievas nav, — nav Francijā nekā.

Nekā nav Francijā, ja sievas nav!

Mans mīļais grāf, tev nebūs sievas vairs,

Bet visu zaudēto vēl atgūsi.

Vai esmu tā, kas prom no dzimtenes

Tur kara nejaušībās tevi aizdzinu?

No jautrā galma tevi atrāvu,

Kur daiļas acis mīļi spulgoja?

Nu smaidu vietā kara musketes

Tev pretī glūn. Ai lodes spārnotās,

Jel saudziet Bertramu! Zvirgst nāves elsās gaiss*

Kad šķeļ to jūsu straujais lidojums,

Jel grāfam garām drāzieties! To neskariet! Es vainīga, ka tagad karalaukā viņš Iet pretī ļaunam naidniekam, kas ceļ Pret viņa krūtīm nāves ieroci. Kaut arī mana roka nebūs tā, Kas liktenīgo lodi sūtītu, Ja kristu viņš, — es tomēr vainīga. Kaut labāk lauva, izsalkuma dzīts, Vai visas zemes posts man uzbruktu! Grāf Rusiljon! Jel atgriezies! Tur gods Ir briesmās iegūstams! Es aiziešu — Lai ilgāk tevi tālums nepatur, Es aiziešu, lai vari atgriezties. Te palikt nedrīkstu, kaut vieta šī Par paradīzi kļūtu, — jāiet man, Lai mana aiziešana viņam prieku nes. Ak, steidzies, diena! Nakts lai tumsu nes, Jo tumsā zagšus pazudīšu es.

Atskan tanlaras. Nāk Florences hercogs, Bertrams un Parols so/o karavīri ar bungām. Atskan militārs maršs.

Hercogs.

Nu, Bertram, vadi mūsu jātniekus! Tu mūsu cerība, mēs ticam tev Un tavai nākotnei!

Bertrams.

Ak augstība! Kaut pārāk smags man šķiet šis uzdevums, Tak jūsu cēlās lietas dēļ es centīšos Pat neveicamo veikt.

Hercogs.

Lai uzvaru Dod laimes zvaigzne vēlīgā! Lai mirdz Pār tavu galvu tā!

Bertrams.

Ak lielais Marss! Es tavu vīru pulkos iestājos, Dod spēku, vadi manas domas tu, Lai, mīlu nicinādams, satveru Es cīņas zobenu.

Visi aiziet. Atskan taniaias.

Ienāk grāliene un pils pārvaldnieks.

Grāfiene.

Ak dievs! Kādēļ jūs ņēmāt vēstuli! Vai nenojautāt, kas tai padomā? Nu lasiet vēlreiz, ko tā raksta man.

Pils pārvaldnieks

lasa.

«Es, svētceļniece, tāla ceļa jūtīs, Vai pretī ausma nāk, vai sārto riets, Smeldz klusi atraidītā mīla krūtīs, Glauž basās kājas lielceļš, auksts un ciets.

Nu sūtiet dēlam, manam kungam, ziņu, Ka atpakaļ to dzimtā māja sauc. Tur atkal miera dzīve gaida viņu, Kad asiņainu kauju bijis daudz.

Tā vārdu minēšu es lūgsnās klusi; Lai pārestību piedod viņa sirds, Es, lepnā Junona, to aizvedusi, Kur karalaukā nāve pretī ņirdz.

Spēks, īsti cildenais un skaistais, nedrīkst zust, Es vēlos: brīvību lai ļauj tam likten's just.»

Grāliene.

Ass dzelon's slēpjas vārdos maigajos. Cik neapdomīgi, Rinaldo, jūs

Tai aiziet ļāvāt. Varbūt varētu No pārsteidzīgā nodoma vēl es To atrunāt.

Pils pārvaldnieks.

Ak kundze, piedodiet! Ja vēstuli jums nakti atdotu, Varbūt mēs viņu panāktu, kaut gan Tā teic, ka sekot veltīgi.

Grāliene.

Ak dievs, kas pasargās Nu vīru necienīgo? It neviens. Tik viņas lūgšanas, ko debess dzird Un labprāt uzklausa, to atpestīs No augstā soģa dusmām. Rakstiet, Rinaldo, Ak, rakstiet vīram šim, kas cienīgs nav, Ka tam tik cēlu sievu devis dievs. Ik vārds lai cildina tās vērtību! Vēl stāstiet tam, cik ļoti māte cieš. Lai tūdaļ ceļā dodas ziņnesis! Var būt, ka tiešām mājās pārnāks viņš, Ja uzzinās, ka aizbēgusi tā; Bet ceru es, ka, mīlas vadīta, Šurp atgriezīsies arī Helēna. Es pašreiz nezinu — kurš mīļāks man. Ej rīko ziņnesi, lai ceļā steidz. Ar bēdu nastu vecums mani māc, Sirds asiņo, liek sāpēs runāt prāts!

Atraitne, Diāna, Violeta, Marianna un citi Florences pilsoņi.

Atraitne. Nu, nāciet! Nāciet! Ja viņi pievirzīsies pilsētai pārāk tuvu, mums zudīs viss kopskats.

Diāna. Stāsta, ka franču grāfs esot godam turējies.

Atraitne. Runā, ka viņš sagūstījis ienaidnieku galveno komandieri un pats ar savām rokām nogalinājis her­coga brāli.

Tālumā atskan trompetes. Mūsu pūles veltīgas. Viņi aiziet pa citu ceļu. Klau! Dzirdat, kur jau atskan viņu trompetes!

Marianna. Nāciet, iesim atpakaļ un apmierināsimies ar to, ko dzirdējām. Piesargies no franču grāfa, Diāna! Meitenes gods ir viņas slava. Godu neatsver nekāds bagāts mantojums.

Atraitne. Es stāstīju savai kaimiņienei, kā tev uzmācās viens no grāfa bruņiniekiem.

Marianna. Pazīstu šo nelgu. Kaut pats velns to parautu! Viņu sauc Parols. Tas ir jaunā grāfa palaidnīgo ceļu līdzgaitnieks un līdzzinātājs. Sargies no tiem, Diāna! Viņu solījumi, vilinājumi, zvēresti.. . mīlas aplieci­nājumi un viss, kas pieder pavedināšanas mākslai, liecina, ka viņi nav tie, par ko uzdodas. Jau dažu labu meiteni tie noveduši no ceļa, un visbēdīgākais diemžēl ir tas, ka pazaudēta nevainība nevis atbaida meitenes no šiem uzmācīgajiem sekotājiem, bet dau­dzas jo daudzas uzķeras uz izmestās makšķeres, kaut arī zina, kas tām draud. Es ceru, ka man tevi nav jā­brīdina. Ticu, ka tava tikumība pasargās tevi un tu paliksi tāda, kāda esi, arī tad, ja bez labās slavas zaudēšanas nedraudētu vēl citas briesmas.

Diāna. Par mani nebaidieties.

Atraitne. Cerams. Lūk, kāda svētceļniece. Zinu, viņa gri­bēs pārnakšņot manā mājā. Viņas vienmēr viena otrai pastāsta, kur dabūt pajumti. Es parunāšu ar viņu.

Ienāk Helēna svēfce/m'eces tērpā. Dievs svētī, svētceļniec! Kurp dodaties?

Helēna.

Pie svētā Jēkaba ved mani ceļš. Kur apmetušies citi, lūdzu, pasakiet?!

Atraitne.

Te, franciskāņu klosterī, aiz vārtiem, šeit.

Helēna.

Vai pa šo ceļu?

Atraitne.

Jā, pa to. Pag, klausieties! Tie tomēr šurpu nāk!

Tālumā atskan militārs maršs.

Ja varētu jūs pakavēties, svētceļniec, Kamēr te garām aizies kareivji, Es aizvestu uz māju jūs, Jo jūsu saimnieci kā pati sevi Pazīstu.

Helēna.

Varbūt jūs pati tā?

Atraitne.

Man patīkami sacīt «jā»!

Helēna.

Man prieks par to.

Es pagaidīšu jūs, cik ilgi vien jums tīk. Atraitne.

Man liekas, nākat jūs no Francijas. Helēna.

Tā ir.

Atraitne.

Šeit redzēsiet jūs savu tautieti, Kas lielu slavu ieguvis.

Helēna.

Kā sauc to, lūdzu, pasakiet!

Diāna.

Tas Rusiljonas grāfs. Varbūt to pazīstat? Helēna.

No nostāstiem. To ļaudis cildina. Bet vaigā redzējusi neesmu.

Diāna.

Seit slavens viņš. Teic, atbēdzis tas šurp no Francijas. Pret viņa gribu esot karalis To licis salaulāt. Vai taisnība?

Helēna.

Jā, taisnība. Tā sievu pazinu.

Diāna.

Par viņu nicinoši runāja Kāds grāfa bruņinieks.

Helēna.

Kā viņu sauc?

Diāna.

Mesjē Parols.

Helēna.

Es viņam piekrītu, Jo dižciltīgs ir cienījamais grāfs Un slavens viņš, bet meiču vienkāršo Pat pieminēt nav vērts; kaut ļaudis teic, Ka viņas bagātība lielākā Ir tikums cēls.