VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Bertrams.

To pazīstu; tam laba slava ir. Ak dievs! Mans krusts un bēdas klāt!

Ienāk Helēna.

Helēna.

Kā pavēlējāt, izdarīju, ser! Es runāju ar karali, viņš ļauj Man tūdaļ aizceļot; tik vēloties Ar jums viņš parunāt.

Bertrams.

To darīšu! Es lūdzu, nebrīnieties, Helēna, Ka neesmu, kāds parasti mēdz būt Pret savu sievu viņas jaunais virs. Tak apzinos, cik vainīgs es pret jums. Bet piedodiet, jo paredzējis nebiju Es visu to un tāpēc samulsu. Uz mājām tūdaļ lūdzu doties jūs. Tik neprasiet, kādēļ mums jāšķiras, Bet pārdomājiet visu vienatnē. Es cienu jūs, bet steidzīgs uzdevums Sauc mani; svarīgs tas, kaut gan varbūt Tas nesaprotams jums. To mātei nododiet.

Iedod Helēnai vēstuli.

Pēc pāris dienām satiksimies mēs, Bet pašreiz vienai jāpaliek ir jums.

Helēna.

Ak ser,

Kā uzticīga kalponīte es . . .

Bertrams.

Nē, nē! Tā nesakiet!

Helēna.

Es vienmēr centīšos Ar padevīgu mīlu aizstāt to, Ko nedeva man dzimstot zvaigznājs vienkāršais, Lai kļūtu lielās laimes cienīga.

Bertrams.

Ak, beidziet jel! Es ļoti steidzos! Sveika palieciet!

Helēna.

Ak, atvainojiet, kungs!

Bertrams.

Kas sakāms vēl?

Helēna.

Ak, zinu gan, ka nedrīkstu par savu saukt Es bagātību, kas man piešķirta; Bet arī nozagt nevēlētos to, Kas tomēr pieder man.

Bertrams.

Ko gribat vēl?

Helēna.

Neko! Mazliet! Ak, patiesi neko. Cik grūti pateikt to! — Tik svešnieki Un naidnieki bez skūpsta atvadās.

Bertrams.

Es lūdzu! Strauji zirgi gaida jūs!

Helēna.

Kungs, pavēle man jūsu griba būs!

Helēna aiziet.

Bertrams.

Vai mani ļaudis te? Nu projām tā, Bet mājās neatgriezisos vairs es, Kamēr vien roka zobenu spēs nest! Ir laiks mums bēgt.

Parols.

Bravo! Koradžo!

Abi aiziet.

Ienāk Florences hercogs ar pavadoņiem, divi franču augstmaņi, kareivji. Atskan fanfaras.

Hercogs.

Nu visos sīkumos jūs dzirdējāt, Kāds galvenais šī kara cēlonis. Daudz upuru karš prasījis jau mums, Slāpst vēl pēc asinīm.

Pirmais augstmanis.

Man liekas, ser, Jums svēts šis karš, bet pretniekam Ļauns noziegums tas ir.

Hercogs.

Mēs tādēļ brīnāmies, ka brālēns Francijā Sai taisnā cīņā palīdzību liedza mums, Kad lūdzām to.

Pirmais franču augstmanis.

Ak valdniek godātais! Nav zināmi valsts noslēpumi man; Kā vienkāršs vīrs, kas galmam tāls un svešs, Bet mūsu padomi kas godā tur Un savu darbu veic, es baidos spriest Un teikt, ko domāju, jo bieži vien Es patiesību atklāt nespēju Un kļūdījos, ja minēju.

Hercogs.

Lai dara, kā tam tīk!

Otrais franču augstmanis.

Miers apnicis ir mūsu jaunekļiem, Diendienā kauju trauksmi tie Kā zāles meKlēt nāks.

Hercogs.

Tos apsveicam, Tiem pienākošos godu dosim mēs. Jums savi uzdevumi zināmi, Bet jūsu dēļ krīt cīņā labākie. Uz karalauku rīt!

Aiziet. Atskan fanfaras.

ienāk grāliene un āksts.

Grāfiene. Viss ir noticis, kā es vēlējos, tikai Bertrams neatgriežas kopā ar viņu.

Āksts. Tik tiešām man liekas, ka mūsu jaunais kungs ir ļoti melanholisks cilvēks.

Grāfiene. No kā tu to secini?

Āksts. Nu, lūk, viņš skatās uz saviem zābakiem un dzied; viņš plūkā savu cekulu un dzied; jautā kaut ko un dzied; baksta zobus un dzied. Es pazinu kādu vīru, kuru bija pārņēmusi melanholija. Viņš par dziesmiņu pārdeva savu muižiņu.

Grāfiene. Paskatīsimies, ko viņš raksta un kad domā ierasties.

Atver vēstuli.

Āksts. Es vairs nemaz nedomāju par Izabellu, kopš at­griezos no galma. Mūsu vecā karūsa un mūsu Iza­bellas šeit laukos ir nulle salīdzinājumā ar vecajām karūsām un Izabellām galmā. Manam kupidonam ap­lūzuši spārniņi, un es kā skopulīgs vecis, kas mīl naudu, sākšu mīlēt bez apetītes.

Grāliene. Ko es redzu?

Āksts. Tieši to, ko redzat.

Aiziet.

Grāliene

lasa.

«Nosūtu Jums vedeklu, viņa izdziedināja karali, bet pazudināja mani. Esmu viņu apprecējis, bet neat­zīstu šo laulību. Zvērēju sev, ka nekad nekļūšu viņas vīrs. Drīz Jūs dzirdēsiet, ka esmu aizbēdzis; būs la­bāk, ja Jūs to uzzināt no manis paša, pirms Jums to pastāsta baumotāji. Pasaule ir pietiekoši plaša, un es centīšos atrasties no viņas labi tālu. Jūs cienīdams, Jūsu nelaimīgais dēls Bertrams.»

Cik neapdomīgs ir mans karstgalvis. No karaliskās labvēlības atteikties! Pret tevi viņa dusmas tagad vērsīsies, Ja atraidi tik cēlu līgavu, Ko tīkot var pat valdnieks kāds.

Āksts atgriežas.

Āksts. Cienītā kundze! Tur ārā uzzināju bēdīgas ziņas. Divi karavīri tās stāsta jaunajai grāfienei.

Grāliene. Kas noticis?

Āksts. Šinīs ziņās tomēr ir mazliet mierinājuma; maz­liet mierinājuma, ka jūsu dēls neaizies bojā tik ātri, kā es domāju.

Grāfiene. Kāpēc lai viņš aizietu bojā?

Āksts. Es ari tā domāju, cienītā kundze! Un tas nenotiks tāpēc, ka viņš bēg. Es dzirdēju, ka viņš aizbēdzis. Kopā palikšana ir bīstama, — no tās gan rodas bērni, bet bojā aiziet viri. Lūk, te jau nāk citi, kas jums pa­teiks kaut ko vairāk. Es zinu tikai to, ka jaunais grāfs ir aizlaidies.

ienāk Helēna un divi augstmaņi.

Pirmais augstmanis.

Lai dievs jūs svēti, kundze! Helēna.

Ak grāfien! Prom mans vīrs! Uz mūžu prom!

Otrais augstmanis.

Tā nesakiet! Grāfiene.

Jel nomierinies! Sveicu, kungi, jūs! Daudz prieka un daudz bēdu dzīvē man, Un tāpēc mierīgi nu uzklausīt Es varu jūs. Jel teiciet droši — kur mans dēls?

Otrais augstmanis.

Ir devies viņš uz Florenci pie hercoga. To ceļā sastapām, šurp nākdami. Ar galma rīkojumu atkal turp Mēs ari steigsimies.

Helēna. Lūk, vēstule. Tie viņa noteikumi.

Lasa.

«Ja Tu vari iegūt manu gredzenu, kas man pirkstā un nav novelkams, un parādīt man bērnu, kuru Tu esi dzemdējusi un kura tēvs būtu es, tad sauc mani par savu vīru; bet es zinu, ka šis tad nozīmē nekad.» Cik nežēlīgi vārdi!

Grāliene.

Vai šo vēstuli jūs, kungi, atnesāt?

Pirmais augstmanis.

Tās saturs nožēlot liek mūsu pūles mums. Grāfiene.

Es tevi lūdzu, mīļā, saņemies!

Ne vienai ciest tev skaudrās sāpes šīs,

Lai mana daļa paliek man. Viņš bij mans dēls;

No savas sirds to tagad izdzēšu.

Tu būsi vienīgais mans bērns.

Uz Florenci? Vai tiešām viņš?

Otrais augstmanis. Jā, kundze cienītā!

Grāfiene.

Lai kjūtu karavīrs?

Otrais augstmanis.

Tāds viņa nodoms ir, patiesi gan. Ar godu hercogs viņu sagaidīs, Kā pienākas.

Grāliene.

Vai dodaties jūs turp?

Pirmais augstmanis.

Jā, kundze, turp ar vēja spārniem mēs!

Helēna

lasa.

«Ja man vēl sievas nav, nekā nav Francijā.» Cik rūgti tas!

Grāliene.

Vai viņš tā raksta?

Helēna.

Jā, kundze!

Pirmais augstmanis.

Būs nejaušība vārdi pārdrošie, Tos raksta roka, bet ne sirds.

Grāfiene.

Ja viņam sievas nav, nekā nav Francijā! Bet zinu es, ka Francijā nav labākas Par Helēnu; tai pienāktos īsts vīrs Un kalpu pulks, kas dzijā cienībā Par kundzi sauktu to. Kas bij tam līdz?

Pirmais augstmanis.

To pavadīja kalps un bruņinieks, Ko mazliet pazīstu.

Grāfiene.

Vai Parols tas?

Pirmais augstmanis.