VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Ej grāfam Rusiljonam paziņo

Un manam brālim ar, ka sagūstīts

Nu putniņš ir. . . Mēs gaidām grāfa pavēli.

Otrais karavīrs.

Es klausos, kapteini! Tūdaļ!

Augstmanis.

Teic kungiem, ka šis nelietis Mūs pašus nodot grib.

Otrais karavīrs.

Tiks izpildīts!

Augstmanis.

Līdz atnāks tie,

Lai sēž viņš tumsā labi apsargāts!

Aiziet.

Diāna un Bertrams.

Bertrams.

Man teica — Fontibella saucot jūs.

Diāna.

Nē, ser, es — Diāna.

Bertrams.

Kā dievietei Jums vārds. Un jūs tā vērta. Pat vairāk vēl. Vai vēso atturību jaunība Ar mīlas kaismi nespēj iekveldēt? Jūs — marmortēls, ne dzīva sieviete.

Tik vienaldzīgi salta varat būt Pēc nāves, daiļā, jūs, bet brīdī šai Jums tādai jākļūst, kada māte bij, Kad jūsu daiļo būtni radīja.

Diāna.

Bij māte godīga.

Bertrams.

Jūs arīdzan.

Diāna.

Tas manai mātei pienākums bij, ser, Ko savai sievai jūs vēl parādā.

Bertrams.

Nē, nē!

Ar varu saistīts es; bet zvērēju, Ka vienmēr sveša būs man tā. Pret jums Ir mīlas pārpilna man sirds, un es Jums mūžam padevīgs.

Diāna.

Ir kaisles mūžs Vien mirklis īss. Kad roze plaukstošā Ir noplūkta, prom smejot aiziet vīrs, Mums paliek ērkšķis ass.

Bertrams.

Nē, zvēru jums!

Diāna.

Daudz zvērestu vien tukši vārdi ir. Tik vienreiz uzticību solīt drīkst; Šis zvērests — patiesība svētākā, Ja visuaugstākais tās liecinieks. Es lūdzu, vaļsirdīgi atbildiet, Pie SA^ētā Amora ja zvērētu, Ka mīlu jūs, lai pāri darītu, Vai jūs man ticētu? Vai godīgi Ir mīlas vārdā viltu apzvērēt? Lūk, tādēļ jūsu mīlas solījums Tik tukši vārdi man.

Bertrams.

Nav taisnība Tev, nežēlīgā! Mīla svēta ir Kā viltus nesaduļķots skaidravots; Tu melus pavedējiem drīksti piedēvēt. Ļauj manām jūtām sevī atbalsot, Jel solies mana būt, lai mūžīga Var mīlas svētlaime mums kļūt.

Diāna.

Ak vīrieši! Jums mūsu vājums — ceļš uz uzvaru. Vai dāvātu jūs man šo gredzenu?

Bertrams.

To, valdzinošā, aizdot varu tev, Bet dāvāt — ne.

Diāna.

Jūs negribat, mans kungs?

Bertrams.

Sis gredzens mūsu dzimtas dārgums, gods, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to.

Diāna.

Bet mūsu gods Ir tikumība, dzimtas dārgums tā, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to. Ser, jūsu gudrība Kļūst aizsargvairogs man. Šai cīņā, lūk, Pret godu stājas gods.

Bertrams.

Ņem gredzenu! Cilts gods nu tavs! Lai mana dzīvība Un pats es tavs!

Diāna.

Ap pusnakti pie loga klaudziniet! Es rūpēšos, lai māte nedzird to, —

Jau tagad apsoliet ne vārda nerunāt, Kad manu jaunavīgo stāvu apskausiet. Tik vienu stundu palikt drīkstat jūs. Tam svarīgs iemesls, to pateikšu, Kad kādreiz gredzenu šo atdošu. Bet šonakt, dārgais, dāvināšu jums Es citu gredzenu, kurš nākamībā kļūs Par ķīlu naktij šai, kas vienos mūs. Nu sveiks! Sev šonakt sievu gūsiet jūs, Bet man gaist cerības un skumji kļūst.

Bertrams.

Ar jums es debeslaimi iegūšu.

Aiziet.

Diāna.

Sveiks, grāf! Reiz tiešām debesīm un man

Jūs būsiet pateicīgs!

Ar tādiem vārdiem bildināja viņš,

Kā māte teica: «Tā jau visi zvēr!»

Vēl bilda viņš, ka mani precēšot,

Ja viņa sieva mirs. Nē, miršu es —

Jo, ja ar viltu franči cer mūs gūt,

Tad mūžam jaunava es gribu būt.

Bet piekrāpt, šķiet, to tiešām nebūs grēks,

Kam tikai viltus spēlē īstais vīra spēks.

Divi franču augstmaņi, daži karavīri.

Pirmais augstmanis. Vai jūs viņam atdevāt mātes vēs­tuli?

Otrais augstmanis. Es pasniedzu to viņam tieši pirms vienas stundas. Vēstule laikam viņu ļoti sāpīgi uz­trauca, jo, to lasot, viņš pilnīgi pārvērtās.

Pirmais augstmanis. Viņš nu gan ir pelnījis pamatīgu bārienu par to, ka atstūma tik labu, sirsnīgu sievu un tik daiļu sievieti.

Otrais augstmanis. Galvenais ir tas, ka viņš uz mūžīgiem laikiem ir kritis karaļa nežēlastībā. Viņa augstība bija labvēlīgi noskaņots pret grāfu un gribēja pa­darīt viņu īsti laimīgu. Es jums kaut ko pastāstīšu, bet jums tas jāpaglabā kā vislielākais noslēpums.

Pirmais augstmanis. Tikko jūs izrunāsiet šos vārdus, tie nomirs manās ausīs un gulēs apglabāti manī kā kapā.

Otrais augstmanis. Grāfs pavedis kādu dižciltīgu mei­teni, kurai Florencē ir vistikumīgākās jaunavas sla­va. Šonakt viņš remdina savu iekāri, laupīdams viņas godu. Šai meitenei tas atdāvinājis savas cilts gre­dzenu un jūtas ļoti apmierināts par šo netikumīgo sakaru.

Pirmais augstmanis. Lai dievs mums, grēciniekiem, žē­līgs. Lūk, par ko mēs kļūstam, ja esam tikai cilvēki.

Otrais augstmanis. Paši sevis nodevēji. Katra nodevība parasti atklājas un atmasko pašu grēcinieku, pirms nobrieduši nozieguma augļi, tā arī grāfs tagad ar savu grēcīgo vājību nopulgo gara diženumu un kļūst pats par sava negoda ziņnesi.

Pirmais augstmanis. Vai tā nav nolādēta lieta, ka mums pašiem jābūt par savu ļauno nodomu atklājējiem? Tātad šovakar mēs grāfu savā sabiedrībā neredzē­sim?

Otrais augstmanis. Tikai pēc pusnakts. Tieši pusnakts ir noteiktā satikšanās stunda.

Pirmais augstmanis. Tā vairs nav tālu. Es ļoti vēlētos, lai grāfs būtu klāt, kad mēs uzšķēržam viņa draugu; tad viņš redzētu, kas šinī putniņā slēpjas. Varbūt viņa labdzimtība pārvērtētu pats savu mākslīgi ra­dīto spriedumu par šo nelieti.

Otrais augstmanis. Pirms grāfs nebūs atnācis, mēs neko neuzsāksim, jo grāfa klātbūtnei jākļūst par pātagu, kas novicos šo zeņķi.

Pirmais augstmanis. Tikmēr pastāstiet man, ko dzird par karu.

Otrais augstmanis. Stāsta, ka skanot uvertīra miera sa­runām.

Pirmais augstmanis. Nē, es varu apgalvot, ka miers jau noslēgts.

Otrais augstmanis. Ko tad iesāks Rusiljonas grāfs? Vai viņš dosies kaut kur tālāk vai atgriezīsies Francijā?

Pirmais augstmanis. No šī jautājuma secinu, ka jūs ar viņa noslēpumiem visā pilnībā vēl neesat iepazīsti­nāts.

Otrais augstmanis. Lai dievs mani pasarga! Tad jau man būtu jākļūst atbildīgam arī par viņa nedarbiem.

Pirmais augstmanis. Grāfa laulātā draudzene, ser, pirms diviem mēnešiem aizbēga no viņa mājas. Par bēg­šanas iemeslu tā uzdevusi svētceļojumu uz svētā Jēkaba, Vecākā, kapu; viņa uzticīgi izpildīja šo svēto pienākumu, pavadīdama laiku svētcerēs. Ka­mēr viņa tur uzturējās, tās maigā sirds kļuva par lau­pījumu viņas dziļajām bēdām; beidzot tā nopūzdamās izdvesa pēdējo elpas vilcienu un tagad dzied de­besu pulkos.

Otrais augstmanis. Kā gan jūs tik noteikti to uzzinājāt?

Pirmais augstmanis. Visvairāk no viņas pašas vēstulēm; tās stāsta par viņas dzīvi līdz pat pēdējai stundiņai. Viņas nāvi, par kuru tā pati nevarēja paziņot, ticami apliecina ciema garīdznieks.

Otrais augstmanis. Vai arī grāfs to zina?

Pirmais augstmanis. Jā, tam zināmi vēl arī papildu pie­rādījumi, punktu pa punktam, kas pilnīgi apstiprina patiesību.

Otrais augstmanis. Man ļoti žel, ka grafs par to tikai priecāsies.

Pirmais augstmanis. Jā, brlnum savādi, ka bieži sāpīgs zaudējums mums kļūst par mierinājumu.

Otrais augstmanis. Un tikpat dīvaini ir tas, ka mēs bieži apraudam savu ieguvumu. Slavas un goda vietā, ko grāfam šeit sagādāja viņa drošsirdībā, dzimtenē viņu sagaidīs tikpat liels negods.