VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Pirmais augstmanis. Dažādas dzijas veido mūsu dzīves audumu. Cieši tur savijas labais un ļaunais. Mūsu tikumi kļūtu pārāk lepni, ja tos nepātagotu mūsu kļūdas, bet mūsu vājības nonāktu izmisumā, ja mūsu labie darbi tās neuzmundrinātu.

Ienāk sulainis.

Ko pateiksi? Kur ir tavs kungs?

Suiainis. Viņš uz ielas sastapa hercogu, ser, un svinīgi atvadās no tā. Rīt viņa žēlastība grib doties uz Fran­ciju, un hercogs piedāvāja grāfam ieteikuma rakstu karalim.

Otrais augstmanis. Tas grāfam tur būs vairāk, nekā ne­ciešams, kaut arī šī rekomendācija to uzslavētu vairāk, nekā pienāktos.

Pirmais augstmanis. Tāpat tā nebūs pietiekoši salda ka­raļa skarbumam. Lūk, tur nāk grāfs!

Ienāk Bertrams.

Nu, cienītais kungs, vai nav jau krietni pāri pus­naktij?

Bertrams. Es šovakar nokārtoju sešpadsmit darījumus, kas katrs atsevišķi ilgtu veselu mēnesi; bet man tas izdevās īsi un aši. Atvadījos no hercoga, atsveicinājos no viņa galma, apglabāju savu sievu, nosēroju pēc viņas, uzrakstīju vēstuli savai cienījamai mātei, pa­ziņoju, ka atgriezīšos mājās, sakārtoju visu ceļoju­mam un bez šiem galvenajiem pienākumiem veicu

vel dažadus sīkākus pasakumus. Vissvarīgakais bija pēdējais, bet to es vēl nepabeidzu.

Ohais augstmanis. Ja šinī pēdējā lietā radušies kādi sa­režģījumi un jūs rīt no rīta gribat aizceļot, tad jūsu žēlastībai jāpasteidzas.

Bertrams. Teikdams, ka tā lieta vēl nav pabeigta,.es do­māju sacīt, ka nevēlētos par to vēl kādreiz dzirdēt. Nu, bet vai neuzvedīsim ainu «Muļķa un karavīra dialogs»? Vediet šurp šo viltnieka paraugtēlu, kas mani piekrāpis kā divkosīgs viltus pravietis.

Otrais augstmanis. Atvediet mūsu gūstekni!

Viens no karavīriem aiziet. Nabadziņš, visu nakti viņš sēdēja bluķī, šis galan­tais zellis.

Bertrams. Nekas, viņa papēži to pelnījuši, ja tie tik ilgi nēsājuši zagtus piešus. Kā viņš pašreiz izturas?

Pirmais augstmanis. Es jūsu žēlastībai jau teicu, ka paš­reiz bluķis tur viņu. Lai atbildētu vēl saprotamāk, jā­saka, ka viņš raud kā skuķis, kas sasitis piena krūzi. Viņš izsūdzēja grēkus Morgenam, kuru tas noturēja par mūku, un izstāstīja viņam visu, cik tālu vien pa­gātnē sniedzas viņa atmiņa līdz pat šim nelaimīga­jam brīdim, kad to iesēdinājām bluķī. Kā jums šķiet, par ko viņš grēksūdzē stāstīja?

Bertrams. Ceru, ka par mani vismaz ne.

Otrais augstmanis. Viņa grēksūdze ir protokolēta un to nolasīs viņa klātbūtnē. Ja tur būs pieminēta arī jūsu žēlastība, par to es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, tad jums būs tas pacietīgi jānoklausās.

Karavīri atved Paroļu.

Bertrams. Lai velns parautu šo satuntuļoto tēviņu! Par mani viņš tak neko nevar pateikt! Mieru, mieru!

Pirmais augstmanis. Tur, lūk, nāk vistiņa ar aizsietām acīm. Sāksim! Porto tartarossa!

Pirmais karavīrs — tulks. Viņš pieprasa spīdzināšanu. Vai jūs neatzītos bez tās?

Parols. Es bez piespiešanas pateikšu visu, ko es zinu; ja jūs mani saknaibītu kā pīrāga garozu, es arī neko vairāk pasacīt nevarētu.

Pirmais karavīrs — tulks. Bosko hirmurco!

Pirmais augstmanis. Boblibindo hikurmurko.

Pirmais karavīrs — tulks. Jūs tiešām žēlīgs, ģenerāli Mūsu ģenerālis pavēl jums atbildēt uz visiem jautā­jumiem, kurus es nolasīšu.

Parols. Atbildēšu tik patiesi, kā es ceru dzīvot.

Pirmais karavīrs — tulks

lasa.

«Vispirms jautājiet viņam, cik stipri ir hercoga jāt­nieki?» Ko jūs uz to teiksiet?

Parols. Pieci līdz seši tūkstoši, bet tie ir ļoti vāji un slikti apmācīti; pulki ir izkliedēti, un nabaga komandieri ir nožēlojami velni. Varu apzvērēt šo vārdu patie­sību pie sava goda un vēlēšanās dzīvot.

Pirmais karavīrs — tulks. Vai lai es tā pierakstu jūsu at­bildi?

Parols. Jā. Varu to apzvērēt, kur un kad vien jūs to vē­laties.

Bertrams. Tam nelietim viss vienalga. Kāda zemiska verga dvēsele!

Pirmais augstmanis. Jūs maldāties, grāfa kungs: tas ir mesjē Parols, galantais Marsa bruņinieks — kā viņš pats sevi mēdz dēvēt, — drosminieks, kas visu savu kara mākslas teoriju nēsā savas šalles mezglā un praksi — sava zobena makstī.

Otrais augstmanis. Es nekad vairs neticēšu, ka uzspod­rināts zobens parāda drošsirdību vai košs mundieris ietērpj varonību.

Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Tas pierakstīts.

Parols. Es teicu: pieci vai seši tūkstoši zirgu; cik īsti, es nevaru noteikt, tāpēc rakstiet apmēram tik daudz, jo es gribu runāt patiesību.

Pirmais augstmanis. Šoreiz viņš patiesībai ļoti tuvu.

Bertrams. Bet par to, kādā veidā viņš par visu izsakās, es gan tam paldies neteikšu.

Parols. Bet par nabaga komandieriem, par šiem nožēlo­jamiem velniem, gan noteikti pierakstiet.

Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Izdarīts!

Parols. Pazemīgi pateicos, kungs. Patiesība paliek patie­sība; pie tam šie nelieši tiešām ir nožēlojami nabagi.

Pirmais karavīrs — tulks

lasa.

«Jautājiet viņam, cik stipri ir viņu kājnieku spēki.» Ko jūs uz to teiksiet?

Parols. Zvēru pie sava goda, ser, — ja ari man būtu at­licis dzīvot tikai šo pēdējo stundiņu, es tomēr teiktu patiesību. Ļaujiet padomāt! Nu, lūk, Spūrijam — simt piecdesmit; Sebastianam — tikpat daudz; Ko- rambo — tikpat; Zakam — arī tikpat; Giltianam, Kos- mo, Ludvigam un Grācijam — katram divi simti piecdesmit; mana paša rotā, Kristoferam, Vomon- dam, Bencijam — katram divi simti piecdesmit. Tā­tad pavisam kopā, veselos un slimos ieskaitot, goda vārds, nebūs vairāk par piecpadsmit tūkstošiem galvu; un puse no tiem neuzdrošināsies pat no sa­viem vamžiem sniegu nokratīt, lai pašu kauliņi ne- izjuktu.

Bertrams. Ko iesākt ar šo nelieti?

Pirmais augstmanis. Izteiciet viņam pateicību. Neko vai­rāk. Pajautājiet tam par mani un manu reputāciju hercoga galmā.

Pirmais karavīrs — tulks. Labi, esmu to pierakstījis. Klausieties tālāk: «Jautājiet viņam, vai nometnē at­rodas kāds kapteinis Dimēns. Francūzis. Kādā cieņā tas pie hercoga? Ko var teikt par viņa drosmi, godī­gumu un militārajām zināšanām? Vai viņš nedomā, ka šo kapteini būtu iespējams piekukujot ar krietnu žūksni zelta un pamudināt dezertēt?» Ko jūs par to varat pastāstīt? Vai jums par to kaut kas zināms?

Parols. Lūdzu, atļaujiet man atbildēt katru jautājumu atsevišķi. Lasiet tos vēlreiz pēc kārtas!

Pirmais karavīrs — tulks. Vai jūs pazīstat kapteini Di- mēnu?

Parols. Pazīstu. Viņš bija Parīzē kāda vecu drēbju lāpī­tāja māceklis. No turienes viņu aiztrieca tādēļ, ka tas bija pavedis šerifa plānprātīgo kalponi, vientie­sīgu, mēmu skuķi, kura tam nevarēja pateikt «nē».

Dimēns dusmās savīsta dūri.

Bertrams. Savaldieties, lūdzu, un nesmērējiet rokas. Lai labāk šo nelieti nosit pirmais ķieģelis, kas tam uz­kritīs uz galvas.

Pirmais karavīrs — tulks. Tālāk — vai šis kapteinis ir Florences hercoga nometnē?

Parols. Cik man zināms, viņš tiešām tur atrodas un ir gluži utu noēsts.

Pirmais augstmanis. Nu, nu, nemaz neskatieties tā uz mani, cienītais grāf, tūlīt nāks arī jūsu kārta.

Pirmais karavīrs — tulks. Kādā cieņā tas ir pie hercoga?

Parols. Hercogs pazīst viņu tikai kā neievērojamu virs- nieķeli un pirms dažām dienām rakstīja man, lai es to padzenu no savas rotas. Šķiet, vēstule ir manā kabatā.

Pirmais karavīrs — tulks. Labi, mēs to pameklēsim.

Parols. Nu, īsti sakot, es nezinu, vai tā ir tur vai ar ci­tām hercoga vēstulēm karājas diegā manā teltī.