VILJAMS ŠEKSPĪRS - GALS LABS — VISS LABS

Ienāk Helēna, atraitne un Diāna.

Helēna.

Lai ticētu, ka nemaldinu jūs, Var patiesību apliecināt jums

Pats karalis, tā troņa priekšā es Drīz ceļos metīšos, pirms mērķi sasniegšu. Reiz palīdzēju tam, lai to, kas dārgs Kā pati dzīve, atgūt spētu viņš. Tas siltai pateicībai liktu plaukt Pat krama cietās krūtīs Tartaram. Es zinu — Marseļā ir karalis, Turp ceļam zirgus sajūgt vēlēju. Jums jāzin vēl: tur domā, ka es mirusi. Grāfs, karavīrus atlaidis, uz māju steidz; Par viņu ātrāk būšu es, ja dievs Un karalis man palīdzēs.

Atraitne.

Man, kundze, tuvs Kā pašas sirds ir jūsu liktenis, Jums uzticīgi sekošu.

Helēna.

Un es

Par cēlo labsirdību centīšos Ar īstu draudzību jums atmaksāt. Jel ticiet — augstās debesis tā grib, Lai Diānai es pūru dāvinu. Bij likten's lēmis jūsu meitai kļūt Par starpnieci, lai vīru atgūstu. Ak, vīrieši! Kā viņi glāstīt prot Pat to, ko kaisli nīst, ja tumša nakts Spēj alkatīgās jūtas piemānīt Un apslēpt to, kas kaira kļaujas klāt. Tā kaisle spēlējas ar neprāti, Kas mīlu atraida. Ak Diāna! Daudz jācieš jums vēl manis dēļ.

Diāna.

Būs gods Pat nāvē iet, ja vajadzēs, bet es, Ko vēlēsieties, darīšu.

Helēna.

Paldies!

Drīz drīz būs atkal vasara jau klāt,

Plauks smaržīgs rozes zieds, un līdzās tam Būs ērkšķis ass. Laiks ceļā doties mums, Māj pretī nākotne un sola tā: Viss labi būs, kas labi nobeigsies. Kaut grūts būs ceļš, to mērķis vainagos.

Ienāk grāliene, Lalē un āksts.

Lafē. Nē, nē, jūsu dēlu tur noteikti pavedināja šis taftā tērptais zellis, kurš ar savu nekaunības safrānu va­rētu nokrāsot visu kādas tautas rūgstošo un vēl ne­nobriedušo jaunatni. Jūsu vedekla vēl šobaltdien dzīvotu, jūsu dēls atrastos mājās un karalis vēl tā­lāk pašķirtu ceļu, ja nebūtu tās sarkanastainās kame­nes, par kuru es runāju.

Grāfiene. Kaut es viņu nekad nebūtu pazinusi. Viņš at­nesa nāvi viskrietnākajai jaunavai, kuru radot daba bija vainagojusi pati sevi. Pat tad, ja šinī meitenē ritētu manas asinis un, viņai dzimstot, manas lūpas būtu dvesušas saldi sāpīgās mātes nopūtas, mana mī­lestība pret viņu nesakņotos dziļāk.

Lalē. Tā bija laba meitene, ļoti laba. Reizēm mēs varam noplūkt simtiem salātu lapiņu, pirms atrodam īsto.

Āksts. Patiešām, viņa bija īsts majorāns salātos vai, pa­reizāk sakot, veronika.

Laiē. Tās jau nav salātu lapiņas, viltniek, tās tak ir dārza puķes.

Āksts. Es neesmu nekāds lielais Nebukadnecars, ser, tā­pēc neesmu veikls lietpratējs zālīšu pazīšanā.

Lafē. Kas pēc tavām paša domām tu īsti esi: viltnieks vai āksts?

Āksts. Kalpojot sievietei, ser, es esmu āksts, bet vilt­nieks, ja man darīšana ar vīrieti.

Lalē. Kā to saprast?

Āksts. Vīrieti es piekrāptu ar viņa sievu, veicot vīra pienākumu.

Lalē. Sinī dienestā tava viltnieka profesija attaisnotos.

Āksts. Bet piekrāptā vīra sievai es piedāvātu savus pa­kalpojumus un āksta scepteri.

Lalē. Visu atzinību! Esmu gatavs ieteikt tevi kā īstu viltnieku un īstu ākstu.

Āksts. Gatavs jums pakalpot.

Lalē. Nē, nē! To tik ne!

Āksts. Nu, ja nevaru jums pakalpot, ser, tad salīgšu par kalpu pie kāda prinča, kas ir tikpat varens kungs kā jūs.

Lalē. Kas viņš? Francūzis?

Āksts. Patiesību sakot, viņam ir angļu vārds, bet viņa fizionomijā Francijā atspoguļojas liesmainākas kais­lības nekā Anglijā.

Lafē. Kādu princi tu domā?

Āksts. Melno princi jeb tumsības valdnieku, citādi izsa­koties, — velnu.

Lafē. Pag! Še, ņem manu maku un ej! Es tev to nedodu, lai atvilinātu tevi tam kungam, par kuru tu runā. Turpini viņam kalpot, cik tev tīk.

Āksts. Esmu cēlies no malkas pagales, kas mīl degt ar karstu liesmu. Tas kungs, par ko es runāju, prot al­laž uzturēt pavardā spožu uguni. Bet viņš, protams, ir šīs pasaules valdnieks, tāpēc lai viņa galmā paliek dižgari. Es labāk palikšu mājā ar šaurajiem vārtiem, kas ir pārāk šauri, lai tur lepni iesoļotu lielmaņi, bet tas, kas grib mazliet saliekties, tur var gluži labi ie­kļūt; bet vairums ir pārāk vārīgi, trausli un pārāk iz­lutināti un mīl staigāt pa puķēm klāto ceļu, kas no­ved pie platajiem vārtiem un ieved īstās elles ugu­nīs.

Lafē. Ej savu ceļu! Tu sāc apnikt. Es tev to jau laikus pasaku, jo negribētu, ka mēs sanīstos. Ej savu ceļu! Liec apkopt manus zirgus. Tikai neiemāci tiem savus niķus.

Āksts. Niķus kleperim var iedzīt tikai ar pātagu, bet āk­sta joki nav pātaga kleperim; bez tam kleperim pā­taga pienākas pēc dabas likuma.

Aiziet.

Lafē. Kāds viltīgs un nīgrs āksts.

Grāfiene. Tāds viņš tiešām ir. Nelaiķa grāfam ļoti patika ar viņu jokot. Izpildot nelaiķa vēlēšanos, es ļauju āk­stam te palikt; bet viņš to uzskata par atļauju arī savām bezkaunībām un tiešām izturas pārāk brīvi, un dara, kas tam ienāk prātā.

Lafē. Nav tik ļauni! Šis zeņķis nav truls, un man viņš patīk. Pirms brīža es biju nodomājis jums kaut ko teikt. Uzzinādams par jaunās grāfienes nāvi un par jūsu dēla — mana pavēlnieka atgriešanos dzimtenē, es lūdzu mūsu kungu un karali parūpēties par manu meitu. Šo priekšlikumu viņa majestāte savā labvē­lībā ierosināja jau tad, kad tie abi vēl bija bērni. Tagad viņa augstība apsolīja to izdarīt, jo nav labāka līdzekļa, kā novērst karaļa dusmas, ko tas jūt pret jūsu dēlu. Kā jums tas liekas, cienītā kundze?

Grāfiene. Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, kungs, un ceru, jūs to lieliski nokārtosiet.

Lafē. Viņa augstība steidzīgi atgriežas no Marseļas tik vesels un spirgts, it kā viņam būtu tikai trīsdesmit gadu. Rīt viņš būs jau šeit, ja vien draugs, kas pa­rasti šinīs lietās ir labi informēts, nav mani maldi­nājis.

Grāfiene. Priecājos, ka drīkstu cerēt vēl pirms nāves redzēt viņa augstību. Es saņēmu vēstuli, ka mans dēls ieradīsies šonakt. Es būtu jums ļoti pateicīga, cienītais kungs, ja jūs uzkavētos manā namā, kamēr viņi abi satiksies.

Lafē. Cienītā kundze, es tikko pārdomāju, kā vislabāk izlūgties atļauju satikties ar karali.

Grāliene. Jums vajag tik izlietot jūsu cienījamā vārda privilēģijas.

Lalē. Šo priekšrocību es arvien esmu izlietojis kā tei­camu caurlaidi, kundze, un lai pateicība debesīm, ka manam vārdam vēl tik laba slava, kas man devusi ne vienu vien priekšroku.

Āksts atgriežas.

Āksts. Cienītā kundze! Ārā stāv jaunais grāfs, jūsu dēls, ar samta plāksteri uz sejas. Vai zem tā ir ari rēta, to zina tikai samts, bet apsējs ir tiešām krāšņs. Uz viņa kreisā vaiga ir divarpus strēmeļu, bet labais vaigs ir pilnīgi kails.

Grāfiene. Rēta, kas iegūta, cēlu pienākumu pildot, ir augsta godazīme. Un rēta mana dēla vaigā noteikti būs tāda.

Āksts. Viņa seja gan izskatās kā īsta karbonāde.

Lafē. Kundze, iesim saņemt jūsu dēlu. Es ilgojos runāt ar jauno, diženo karavīru.

Āksts. Tik tiešām, ārā tādu stāv vesels ducis ar ļoti skaistām un smalkām spalvām un cepurēm, ko grezno īsti dižciltīgi spalvu pušķi, kas klanās un lo­kās uz visām pusēm.

Visi aiziet.

. Nāk Helēna, alraitne un Diāna.

Helēna.

Jums līdzēt nespēju, kaut saprotu,

Ka lielā steiga nogurdina jūs

Šai ceļā trauksmainā, kur nakts un dienas zūd.

Ar manu dzīvi tagad liktenis