VILJAMS ŠEKSPĪRS - GALS LABS — VISS LABS

«Ko palīdz piedošana mirušam?!» Kādēļ tik kapa malā saprotam,

Ka pārsteidzībā maldījāmies mēs Un zemu vērtējām visdārgāko?

Vai īsto draugu ieraugām Vien tad, kad nāve atņēmusi to,

Jo pēkšņi krūtīs pamodusies mīla raud Par zaudēto; bet aizmieg naids?

Lai tava mīla kapu zvans ir Helēnai. Nu sūti Magdalēnai gredzenu,

To bildini. Viss cits jau nokārtots. Mēs tev šeit otrreiz kāzas rīkosim.

Grāfiene.

Kaut šoreiz laimes vairāk būtu, dēls, Ja ne, lai nāve manas acis slēdz!

Lafē.

Dēls, manas dzimtas slavu tālāk nes! Sniedz mīlas ķīlai savu gredzenu, Lai šķel tā spulgums ilgu dzirksteli Nu sirdī Magdalēnai, lai tā steidz Jo drīzāk šurp.

Bertrams pasniedz Lalē savu gredzenu.

Ak dievs, pie sirmās galvas es To varu apzvērēt, ka gredzens tāds Bij dārgai aizgājējai Helēnai Pat tanī naktī, kad mēs šķīrāmies, Tai pirkstā redzēju es to.

Bertrams.

Tak ne jau šo!

Karafis.

Es lūdzu, arī man to parādiet! Mans skatiens ilgi kavējās pie tā, Ar grāfu runājot. Šis gredzens mans, Reiz Helēnai to dāvāju un solīju, Ka grūtā brīdī palīgs būšu tai. Man atbildiet — kā viņas dārgumu Sev ieguvāt?

Bertrams.

Ak valdniek žēlīgais, Kaut jūsu spriedums allaž patiesīgs, Jūs šoreiz maldāties!

Grāfiene.

Ak, tici, dēls, šo gredzenu

Es pazīstu, jo Helēna To ļoti cienīja.

Lalē.

Es zvēru, gredzens pieder Helēnai.

Bertrams.

Jūs arī maldāties, mans kungs, nekad Nav gredzens piederējis Helēnai, To kāda dižciltīga meitene Pa logu Florencē man nometa. Klāt vēstulē bij dāvātājas vārds. Ka esmu brīvs vēl, viņa domāja. Kad atzinos, ka esmu precējies Un neļauj gods tās jūtām atbildēt, — Tā sevi pārvarēja, tomēr lūdza man, Šo gredzenu lai paturu.

Karaiis.

Nē, nē!

Pat Plutus — alķīmiķis slavenais — Tā dabas noslēpumus nepazīst Kā es šo gredzenu. To Helēnai Es dāvāju. Tik nezinu, kā jūs To ieguvāt. Jel sakiet atklāti — Vai to ar varu viņai atņēmāt? Pie visiem svētajiem tā zvērēja, Ka ātrāk sev no pirksta nenovilks, Pirms kāzu naktī jums to dāvinās, Vai ļaunā stundā, lūdzot palīdzēt, Man atsūtīs.

Bertrams.

To Helēna pat redzējusi nav.

Karalis.

Pie sava goda zvēru: melo tu!

Kaut gribu atvairīt es aizdomas,

Man sirdī tumšas bailes iezogas.

Ja tiešām pierādītos, ka tavs naids

Ir nāvi nesis Helēnai… Nē, nē!

Prom domas šīs! . .. Bet — viņa mirusi,

Un ļoti nicināji viņu tu …

Nē! Pasarg dievs! Vien tad, ja acis tai

Pats būtu aizvēris, es ticētu …

Bet gredzens šis? … Prom grāfu aizvediet!

Sargi satver Bertramu.

Ir manām šaubām tomēr pamats kāds, Mēs patiesību meklēsim.

Bertrams.

Ja pierādītu jūs, Ka gredzens tiešām pieder Helēnai, Tad būtu pierādīts, ka Florencē, Kur mūžam bijusi nav tā, kā vīrs Es viņu ieguvu.

Bertramu aizved.

Karalis.

Cik tumšas aizdomas man sirdi māc!

Ienāk kāds augstmanis.

Augstmanis. Ak majestāt!

Jel piedodiet, ja nepareizi rīkojies! Man kāda florenciete iedeva So vēstuli, jums nodot lūdza to, Jo pati ceļā aizkavēšoties. Tik sirsnīgi tā lūdza palīdzēt, Ka daiļam bērnam atteikt nespēju. Nu viņa ieradusies šeit un lūdz, Lai, augstība, jūs viņu uzklausot, Jo kaut kas ļoti svarīgs esot tai Jums ziņojams.

Karalis

lasa pasniegto vēstuli.

«Kad vairākkārt viņš bija solījis mani apprecēt pēc viņa sievas nāves — man jānosarkst, to rakstot, — viņš mani beidzot ieguva. Tagad Rusiljonas grāfs ir atraitnis. Viņa solījums saista mūs, bet viņš to ir lau­zis, kaut es par to esmu samaksājusi ar savu godu. Viņš neatvadījies slēpu aizbēga no Florences, bet es sekoju tam uz viņa dzimteni, lai šeit meklētu taisnību. Palīdziet man, ak karal, un dodiet taisnību, jo Jūs to varat. Citādi priecāsies pavedējs, bet nabaga meitene būs pazudusi.

Diāna Kapuleti.»

Lafē. Es labāk samaksāšu tirdzniecības nodokli un no­pirkšu sev znotu gada tirgū, bet šo es vairs negribu.

Karalis.

Tev labvēlību rāda debesis, Lafē, Viss atklājies! Šurp sievas aiciniet! Un sardze atpakaļ lai grāfu ved.

Aiziet kāds augstmanis un daži kalpotā/i.

Man, grāfien, bail, vai nāvi briesmīgu Nav satikusi Helēna.

Grāfiene.

Tad taisnu tiesu spriediet vainīgam!

Sargi ieved Bertramu.

Karalis.

Es brīnos, grāf, ka, nīstot sievietes, Jūs aizbēgat, kad uzticības zvērests dots; Kādēļ gan precēties vēl gribat jūs?

Kāds augstmanis ieved atraitni un Diānu.

Kas ir šī jaunava?

Diāna.

No Florences mēs nākam, augstība, No Kapuleti dzimtas esmu es.

Kādēļ šeit ierados, ir zināms jums, Un arī saprotat, cik liels mans posts.

Atraitne.

Es viņas māte, kungs; ir smagi skarts Šai notikumā sirmās mātes gods. Ja nepalīdzat jūs, tad pazudušas mēs.

Karalis.

Nu, grāf, vai pazīstat šīs sievietes? Bertrams.

Mans kungs, liegt nevaru un negribu — Tās pazīstu. Ko viņas pārmet man?

Diāna.

Kādēļ tik sveši sievu uzlūko?

Bertrams.

Nav viņa sieva man.

Diāna.

Ja, citu bildinot,

Tai roku sniegsi, — roka mana būs, Tai mīlu zvērot, — vārdi skanēs man. Tu nespēj mani atdot, — sava es, Mēs nešķirami, zvērests vieno mūs, Kas tevi ņem, — līdz mani gūst, Mēs esam viens.

Lafē. Par znotu negribu es jūs. Jums pārāk slikta slava. Manai meitai tāds vīrs neder.

Bertrams.

No mīlas sajukusi meita šī; Ar viņu kādreiz pajokoju es. Bet, goda vārds, es ticu, augstība, Jūs nedomājat, ka tā grimis es.

Karalis.

Grāf, manas domas neaizstāvēs jūs, Jums darbos labā slava jāatgūst Un senais, tīrais gods.

Diāna.

Tad lieciet, lai viņš apzvēr jums, ka nav Tas mani ieguvis.

Karalis.

Nu, atbildiet!

Ko teiksiet tai? Bertrams.

ŠI nekauņa, mans kungs, Bij viegls ieguvums ikvienam nometnē.

Diāna.

Tie meli, kungs. Ja tāda būtu es,

Par lētu maksu mani gūtu viņš.

Šiem vārdiem neticiet. Lūk, gredzens man.

Nav mirdzumā un vērtībā tam līdzīga.

Vai dārgumu šo būtu atdevis

Viņš viegli iegūstamai skaistulei,

Ja tāda es?

Grāliene.

Viņš nosarka? Dārgs senču mantojums šis gredzens mums, Jau sešas paaudzes to valkāja Un cienīja. Ka viņa sieva tam — Šis gredzens nemaldīgi pierāda.

Karalis.

Šķiet, teicāt jūs, Ka galmā esot jums kāds liecinieks.

Diāna.

Jā gan, šeit ir šis galvinieks, bet man Tā vārdu minēt kauns; tas Parols, ser.

Lale.

Šo vīru šodien redzēju, ja var Par vīru viņu saukt.

Karalis.

To steigšus atrodiet un atvediet!

Bertrams.

Tas viltnieks ļauns un verga dvēsele, Ar negodu un kaunu aptraipīts. Prot mēle pretīgā tik melus teikt. Vai tādam gribat ļaut par mani spriest, Kas vienmēr gatavs visu nopaļāt?

Karalis.

Bet jūsu gredzens ir šai meitenei?

Bertrams.

Ir tiesa, vilināja mani tā,

Kā jaunībā to allaž darīt mēdz;

Tai sekoju, tā manu iekāri

Ar savu atturību prata iekveldēt,

Bet katrs šķērslis mīlas rotaļā

Par vēju kļūst, kas dzirkstīm liesmot liek.

Tad viltus palīdzējā daiļumam,

Tā mērķi sasniedza un guva gredzenu.

Es paņēmu, ko katrs karavīrs

Par tirgus cenu būtu nopircis.

Diāna.

Man nav ko teikt, Ja krietnu sievu atraidījāt reiz, Nu varat mani pelt. Es atsakos No jums tāpat, kā atteicāties jūs. Pēc sava gredzena nu aizsūtiet Un manu atdodiet.