VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Ir nesaraujami jūs saistījis;

Es pateicīga jums. Kad labi klāsies man…

Nāk kāds augstmanis.

Lūk, vīrs, kas audienci man pie karaļa Var izgādāt ar savu ietekmi. Lai dievs ar jums, mans kungs!

Augstmanis.

Tāpat ar jums!

Helēna.

Šķiet, franču galmā es jūs redzēju.

Augstmanis.

Tur kādreiz biju es.

Helēna.

Mēdz ļaudis tuvumā un tālumā, Ser, jūsu labvēlību daudzināt.

Es lūdzu, piedodiet, bet likten's liek Bez ceremonijām jūs šeit uzrunāt; Ja palīdzēsiet man, es mūžīgi Jums pateikšos par to.

Augstmanis.

Ko vēlaties?

Helēna.

Lai labpatiktu jums So mazo rakstu nodot karalim. Lai jūsu labvēlība palīdz man, Lai mani uzklausītu viņa augstība.

Augstmanis.

Šeit nava karaļa.

Helēna.

Nav šeit? Vai tiesa tas?

Augstmanis.

Tik tiešām nav.

Viņš ātrāk, nekā bija paredzēts, Ir aizceļojis vakarnakt.

Atraitne.

Ak dievs! Tad velti pūlējāmies mēs. Helēna.

Gals labs — viss labs; tas mierinājums man, Kaut aizkavēt grib laiks un ceļš ir grūts. Kurp devās karalis, es lūdzu, sakiet, ser!

Augstmanis.

Uz Rusiljonu, tā man stāstīja; Turp braucu arī es.

Helēna.

Man lūgums, ser, — Ja karali jūs ātrāk redzēsiet, Šo vēstuli tam rokā ielieciet,

Es ticu, nedusmosies viņš, Bet drīzāk jūsu pūles atalgos; Es jums uz Rusiljonu sekošu, Cik ātri iespēšu.

Augstmanis.

Jums pakalpot man prieks.

Helēna.

Reiz karaliska pateicība būs Par jūsu labvēlību, ser. Ir laiks Mums cejā steigt!

Visi aiziet.

Grāfienes pils pagalmā.

Āksts un Parols.

Parols. Labais mesjē Lavaš, lūdzu, nododiet cienījamam Lafē kungam šo vēstuli. Kādreiz, ser, jūs mani pazi­nāt kā cildenu kungu, kam vienmēr bija kārtīgs uz­valks; bet tagad, kungs, es esmu novārtījies Fortū­nas purvos un no manis plūst viņas nežēlastības rūgtā smaka.

Āksts. Patiesi! Fortūnas nežēlastība tiešām ir pretīgi vir- caina, ja tā tik stipri ož. Es turpmāk vairs neēdīšu nevienu zivi no Fortūnas iesma. Lūdzu, nostājies tā, lai vējš nepūš man virsū tavu smaku.

Parols. Nu, nu, draugs! Tāpēc jau jums nav jāaiztur de­guns. Es runāju metaforās.

Āksts. Nu, mans labiņais, ja jūsu metafora tā smird, tad es tomēr labāk aizturēšu degunu; un tā es rīkošos arī ar citām līdzīgām metaforām. Pavācies tālāk!

Parols. Esiet vismaz tik žēlīgs, mans draugs, un nododiet šo papīru.

Āksts. Pfū! Taisies, ka pazūdi! Lai es nodotu kādam diž- ciltim Fortūnas tumšā kambarīša papīru! Lūk, tur viņš pats nāk!

Ienāk Lalē.

Ser, te ir kāds Fortūnas runcis, varbūt arī Fortūnas kaķene, bet bizamkaķis gan tas noteikti nav. Sim peļu junkuram gadījies iekrist Fortūnas nežēlastības netīrajā zivju dīķī, un tagad viņš, kā pats saka, esot apvārtījies un smirdot. Lūdzu, kungs, rīkojieties ar šo karpu pēc saviem ieskatiem. Lūk, cik noplīsis, vil­tīgs un blēdīgs izskatās šis palaidnis. Es izsaku tam līdzjūtību viņa nelaimes stundā ar savu apmierināto smaidu un atstāju to jūsu žēlastības ziņā.

Aiziet.

Parols. Cienījamais kungs, es esmu vīrs, ko Fortūna ne­žēlīgi saskrāpējusi.

Lafē. Un kas man pēc tavām domām būtu jādara? Tagad par vēlu apgriezt Fortūnai nagus. Ar kādiem nedar­biem saniknojāt Fortūnu, ja viņai vajadzēja jūs tā saskrāpēt? Fortūna ir lieliska, piemīlīga dāma, bet viņa necieš, ka viltniekiem pārāk ilgi klājas labi tās aizsardzībā. Te jums būs ceturtdaļdāldera, — ļaujiet tiesnešiem jūs atkal samierināt ar Fortūnu. Man jā­steidzas citās darīšanās.

Parols. Pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību — tikai vienu vie­nīgu vārdiņu!

Lafē. Jūs, šķiet, ubagojat vēl vienu vienīgu grasi. Nu labi, to dabūsiet, bet savu vārdu pataupiet pats sev.

Parols. Mans vārds, žēlīgais kungs, ir Parols.

Lafē. Tad jau jūs lūdzat vairāk nekā tikai vienu vārdu. Tavu brīnumu! Sniedziet roku! Kā klājas jūsu bun­gām?

Parols. Ak labais kungs, jūs bijāt pirmais, kas mani at­rada.

Lafē. Vai tiešam tas biju es? Un es biju arī pirmais, kas tevi pazaudēja.

Parols. Un tagad, cienītais kungs, jūsu pienākums būtu mani atkal ievadīt Fortūnas žēlastībā, jo jūs mani no turienes aizraidījāt.

Lafē. Kaunies, sprukstiņi Tu uzreiz man uzvel dieva un velna pienākumu — lai es tevi ievadu Fortūnas žē­lastībā un arī izvadu.

Atskan lanlaras.

Karalis nāk. To vēstī taures. Uzmeklē mani citreiz, puis! Es vēl vakar vakarā par tevi runāju. Kaut gan tu esi āksts un turklāt vēl labs viltnieks, bada nāvi es tev nevēlu. Nu, nāc vien līdz!

Parols. Es slavēšu dievu, ka satiku jūs!

Prom.

Atskan Fanfaras. Ienāk karalis, grāliene, Lalē, augstmaņi, lordi, karaļa pavadoņi, galminieki.

Karalis.

Bij viņa dārgakmens. Cik nabagi, To zaudējot, mēs esam kļuvuši. Tik Bertrams vieglprātībā neaptver Tās vērtību.

Grāfiene.

Nav atsaucams tas vairs. Es lūdzu, augstība, to uzskatiet Par jauno dienu trauksmes nemieru. Ja pārlīst kaisles eļļa jūtu ugunīm, Par neprātu kļūst prāts.

Karalis.

Jūs cienīdams, Es visu piedevu un aizmirsu, Kaut atriebības dusmu bultas bij Jau uzvilktas.

Lalē.

Man sacīt atļaujiet — Gan smagi noziedzies ir jaunais grāfs Pret savu karali, pret māti ar, Pret jauno meiteni, bet vairāk vēl Sev pāri darījis, jo zaudējis Viņš sievu, kuras skaistums lika mulst Pat izvēlīgam skatienam. Tās balss Bij ausij prieks: tai kalpot vēlējās Un pazemībā viņai tuvojās Pat augstprātīgās sirdis.

Karalis.

Atmiņa

Lai godā zudušo! Šurp grāfu aiciniet; Lai tam bez vārdiem mūsu skatiens pauž, Ka izlīdzināts, aizmirsts atkal viss Un dziļāk vēl par aizmirstību slēpts; Dzirksts dzisusi, kas liesmas aizdedza. Lai nāk kā svešnieks viņš, ne grēcinieks, Kas piedošanu lūdz. Tā vēlos es. To viņam pasakiet.

Kāds augstmanis. Tā grāfam ziņošu.

Aiziet.

Karalis.

Vai jūs par savu meitu teicāt tam? Lafē.

Grāfs jūsu gribai būšot padevīgs, — bij atbilde. Karalis.

Tad kāzas rīkosim. Es rakstu saņēmu, Kas grāfu ļoti cildina.

Ienāk Bertrams.

Lafē.

Viņš priecīgs šķiet.

Karalis.

Es diena neesmu, kas vienmēr tumst, Tu saulstaru un krusas negaisu Uz pieres redzi man; bet gaišāki Jau blāzmo tumšie mākoņi. Nāc, nebaidies! Laiks skaidrojas. Bertrams.

Ak augstība, jel piedodiet, Ko dziļi dziļi nožēlo man sirds.

Karalis.

Viss labi! Lai ne vārds

Vairs pagājību netraucē! Pirms sirmi mēs,

Lai tveram acumirkli nākošo,

Jo nedzirdamiem soļiem steidzas laiks

Un mūsu solījumus zog,

Pirms pildīt spējam tos. Vai atceraties vēl

Šī kunga meitu, grāf?

Bertrams.

Ak brīnums, augstība! Vienmēr!

Es izvēlējos to, pirms kautrā sirds

Man ļāva vārdos kvēlās jūtas paust.

Tās tēls tik ļoti mani saistīja,

Ka nonievāt un pulgot lika man

Ikvienu citu mīlas dāvanu.

Reiz bāls man šķita kāda vaiga tvīkums maigs,

Un mani savaldzināt nespēja

Kāds augums vijīgais, ko visi slavēja,

Ko neapjauzdams tomēr mīlēju,

Jo, kopš tā mirusi, pret citas daiļumu

Nu akla kļuvusi man acs.

Karalis.

Dzēš tev Šī mīla daļu grēku parāda.

Bet novēlota mīla bieži vien Par nokavētu piedošanu kļūst,

Kas rūgtā pārmetumā pārvēršas Un lielo soģi apsūdz, skaļi kliedz: