VILJAMS ŠEKSPĪRS - GALS LABS — VISS LABS

Bertrams.

Man tā vairs nav.

Karalis.

Kāds jūsu gredzens bij?

Diana.

Kungs, līdzīgs tam, kas pašreiz rokā jums.

Karalis.

To nesen grāfs no pirksta novilka, Vai jūs to pazīstat?

Diāna.

To mīlas naktī viņam dāvāju. Karalis.

Tad tikai pasaciņa tā, ka gredzenu No loga grāfam nomētāt?

Diāna.

Es teicu taisnību.

Bertrams.

Es atzīstos, tas viņas gredzens bij.

Karalis.

Jūs svārstāties. Ik sīkums biedē jūs.

Sulainis atved Paroļu. Vai šis ir tas vīrs, ko minējāt? Diāna.

Jā, kungs!

Karalis.

Nu stāsti, puis, tik patiesību teic, No sava kunga dusmām nebaidies, To savaldīšu es. Teic godīgi — Kas zināms tev par grāfu un šo meiteni?

Parols. Jā, ar jūsu majestātes žēlīgu atjauju, mans kungs vienmēr bijis nevainojams kavalieris. Varbūt reizēm tas pastrādājis arī vienu otru varoņdarbu, bet tā jau rīkojas visi jaunie bruņinieki.

Karalis. Nenovirzies no galvenā; vai viņš mīlēja šo mei­teni?

Parols. Tiešām, majestāti Viņš to mīlēja. Bet kā?

Karalis. Kā saprast šo «bet kā»?

Parols. Viņš to mīlēja, kungs, kā kavalieri mīl meitenes.

Karalis. Un tas būtu?

Parols. Viņš to mīlēja un arī nemīlēja.

Karalis. Vai tāpat kā tu esi un neesi viltnieks? — Cik tu divkosīgs!

Parols. Es esmu nabaga muļķis, kas grib pakalpot jūsu majestātei.

Lafē. Viņš ir labs bundzinieks, majestāt, bet nekur ne­derīgs orators.

Diāna. Vai jūs zināt, ka grāfs solījās mani apprecēt?

Parols. Patiešām, es zinu vairāk, nekā teikšu.

Karalis. Vai tu tomēr nepateiktu visu, ko zini?

Parols. Jā, kā jūsu majestāte vēlas. Es, kā teikt, biju viņu starpnieks, bet viņš to tiešām mīlēja, jo bija pil­nīgi traks pēc viņas un runāja par sātanu, par šķīs­tīšanās uguni, par fūrijām un nezin ko vēl. Viņš man pilnīgi uzticējās, un es pat zināju, kad viņš iegūs šo meiteni, un zināju arī vēl šo to, bet man klātos slikti, ja es par to runātu, tādēļ es labāk nesacīšu vairāk neko.

Karalis. Nu jau tu visu esi pateicis, izņemot tikai to, ka viņi būtu apprecējušies; bet tavs stāsts par daudz viltīgs, un tādēļ labāk paej malā.

Diānai.

Jūs sakāt, ka šis jūsu gredzens?

Diāna.

Jā, kungs.

Karalis.

Kur pirki to? Kas tev to dāvāja? Diāna.

Ne dāvāts tas, ne arī pirku to.

Karalis.

Kas aizdeva tev to?

Diāna.

Neviens, mans kungs!

Karalis.

Tad teic — kur atradi? Diāna.

Es neatradu to.

Karalis.

Kā gan tas tavā rokā nokļuva, Ja grāfam devi to?

Diāna.

Es viņam nedevu.

Lalē.

Kungs, meiča šī ir cimdam līdzīga, Kas ērti novelkams un uzvelkams.

Karalis.

Šis gredzens mans, to atdevu Reiz grāfa sievai pirmajai.

Diāna.

Tas reizē jūsu, viņas, arī mans. Karalis.

No manām acīm prom! To aizvediet Uz cietumu un grāfu arīdzan. Kur guvi gredzenu, ja neteiksi, Vēl šodien mirsi tu.

Diāna.

Es neteikšu!

Karalis.

To aizvediet!

Diāna.

Jums galvinieku varu dot. Karalis.

Tu skuķis paklīdis un samaitāts! Diāna

Bertramam.

Nu velns! Jūs tiešām esat īstais vīrs! Karalis.

Kādēļ gan apsūdzi tu viņu tad? Diāna.

Kungs, vainīgs tas un reizē nevainīgs, Viņš tic, ka jaunava vairs neesmu, Bet zinu es, vēl tomēr esmu tā; Jums zvēru: palaidnīga nebiju. Es meita vēl; ja ne, tad sieva sirmgalvim.

Norāda uz Lafē.

Karalis.

Uz cietumu to prom! Par mums tā smej! Diāna.

Ak, rimsties, valdniek! Steidzies, mīļo māt,

Šurp galvinieku — juvelieri aicināt.

Tam pieder gredzens, un tas pazīs to.

Ser, mana sirds šo vīru attaisno,

Kas domā manu godu laupījis,

Bet tomēr nav man pāri darījis.

To manā gultā reibināja mīlas prieks,

Bet tam no īstās sievas piedzims mantinieks.

Kaut mirusi, tā dzīvību spēj nest.

Lūk, mana mīkla: dzīvo mirušie,

Un atminējums tāds.

Norāda uz Helēnu, kas ienāk ar tās māti.

Karalis.

Vai burvis kāds Man skaudro skatu maldina, Vai īstenību redzu es?

Helēna.

Nē, dārgo valdniek, Šeit tikai sievas ēnu redzat jūs. Tās vārds te skan, bet pašas būtnes nav.

Bertrams.

Ir abas šeit!

Vai varat piedot man?

Helēna.

Kad biju līdzīga šai meitenei, Es dievināju jūs, mans kungs, Lūk, jūsu gredzens, jūsu vēstule . . . «Ja manu gredzenu tu iegūtu Un bērns no manis būs …» Tas noticis. Jūs divreiz ieguvu. Vai tagad esat mans?

Bertrams

karalim.

Es sāku viņu karsti iemīlot,

Ja tā tik skaidrus pierādījumus var dot.

Lafē. Man acīs it kā sīpoli sāk kost, es tūlīt izplūdīšu asarās.

Parolam.

Mijais bungu Ansi, aizdod savu nēzdodziņu. Tā, pa­teicos! Vari mani pavadīt mājās. Man gribas ar tevi pajokoties. Beidz ākstīties ar savu smalko klanīša­nos; tas izskatās tik nožēlojami.

Karalis.

Šo stāstu vēlreiz pārdomāšu es, Lai patiesība visiem prieku nes.

Diānai.

Ja plaukstošs, neskarts zieds vēl esi tu,

Sev vīru izvēlies, es pūru gādāšu.

Tavs krietnums sievas godu prata nosargāt,

Daudz laimes dzīve grib tev dāvināt.

Par visu to, ko nākotnē sirds gūs,

Vēl vaļas brīdī pasapņosiet jūs;

Viss labi būs, un dzīve laimi sniegs,

Gaist šaubu rūgtums, pretī steidz mums prieks.

Karalis.

Nu spēle galā, labi beidzies viss,

Par ubagu kļūst atkal karalis.

Es ceru, mērķis godam sasniegts būs,

Ja par šo spēli priecājāties jūs

Un pateicību dāvinājāt mums.

Jums veltīts mūsu siržu kvēlojums.

Komēdija sacerēta ap 1602.—1603. gadu, bet pirmo reizi iespiesta in folio izdevumā tikai 1623. gadā bez iedalījuma cēlienos un bez personu saraksta. Iespējams, ka agrāks variants bijis iecerēts jau ap 1592.—1595. gadu. Uz šādu varbūtību norāda vairāki apstākļi. Vis­pirms dažas vietas stila ziņā tuvas komēdijai Veltas pūles mīlā. Sižetiski tā radniecīga Spītnieces savaldīšanai, tikai vīrietis un sie­viete šeit mainītās lomās. Spītnieces savaldīšanā Petručo ar savu stipro gribu uzvar Katarinas untumus un pāraudzina spītnieci Kata- rinu par maigu un paklausīgu sievu, komēdijā Gals labs — viss labs Helēnas dziļā un patiesā mīla pārveido vieglprātīgo, patvaļīgo Ber­tramu par vīru, kas karsti mīl.

Gals labs — viss labs nav pieskaitāma Šekspīra dramaturģijas šedevriem. Komēdijas sižetu Šekspīrs aizguvis no Bokačo Dekameiona. Nav zināms, vai Šekspīrs pazinis Akolti noveļu krājumu Virginia (1513 un 1535), kas savukārt pamatojas uz Bokačo novelēm. Desmi­tajā novelē Bokačo attēlo vienkāršas pilsoņu meitenes un grāfa mīlu. Šekspīrs vēl padziļinājis mīlētāju sociālā stāvokļa atšķirību, jo viņa komēdijas varone Helēna ir nabaga bārene. Helēna pati apzinās so­ciālo nevienlīdzību un pielīdzina savu iemīļoto Bertramu zvaigznei, kas mirdz spoža savā dižumā augstu pār nabaga meiteni. Bertrams Helēnai šķiet neaizsniedzama zvaigzne, pat saule. Viņa salīdzina sevi ar kautru stirnu, bet Bertramu ar karalisku lauvu. Tomēr Helēnas mīla ir stiprāka par gadsimtos uzceltajiem kārtu žogiem cilvēku starpā. Šekspīra komēdijas pamatā ir konflikts starp patiesām cilvēcīgām jū­tām un mākslīgi radītajiem sabiedrības aizspriedumiem. Šo problēmu Šekspīrs atrisina ar Helēnas uzvaru, aizstāvēdams cilvēku dabisko vienlīdzību. Šekspīrs — humānists — parāda, ka patiesi dižciltīgs ir cilvēks, kam labs raksturs, gudrība, krietnums, godīgums, bet šo diž­ciltību cilvēkam nedod tituli un augsta kārta.