VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Kas noticis, ka varvīksnainā Irīda, Ši asru vēstnese, tev acīs mirdz, Ja saku, ka tu meita man?

Helēna.

Tā neesmu.

Grāfiene.

Un tomēr māte esmu tev.

Helēna.

Ak, piedodiet, Grāfs Rusiljons man nevar brālis būt. Es vienkārša, bet augstas kārtas viņš. Cilts mana niecīga, viņš augsldzimis. Mans pavēlnieks un kungs viņš būs, Tam kalpošu, kamēr vien dzīvošu; Bet brālis tas man nevar būt.

Grāfiene.

Es arī māte ne?

Helēna.

Ak, kaut jūs māte būtu man

(Tik jūsu dēls man brālis nedrīkst būt).

Patiesi, māte! Māte abiem mums,

To vēlētos kā debess svētību.

Vien māsa negribu tam būt. Vai tikai tad

Es meita jums, ja viņš man brālis kļūst?

Grāliene.

Nu labi, Helēna!

Tu varētu par vedeklu man kļūt;

Lai dievs to dod! Kā domā tu?

Ja vārdi — māte, meita straujāk

Tev asins pulsu trauc. Tu nobālē?

Es nojaušu, ko tīko tava sirds,

Un vientulības mīklu atminu,

Nu atklāju es rūgto asru avotu:

Tu mīli manu dēlu, — saprotu, —

Gan kautri slēpies, kaisles pārņemta,

Bet nodod tevi biklais sārtums tavs,

Teic dzidrais skatiens, kādēļ sirds tev mulst,

Tik grēka apziņā vēl lūpas slēpj, Un pašas lepnums visu atklāt liedz. Teic man — vai patiesību jaušu es? Ja būtu tā, tad svarīgs mezgls siets, Ja ne, tad zvēri, ka tā tiešām nav. Joprojām rūpēšos par tevi es, Tik patiesību teic!

Helēna.

Ak, piedodiet!

Grāfiene.

Tu mīli manu dēlu!?

Helēna.

Man, kundze, piedodiet!

Grāfiene.

Tu mīli manu dēlu!

Helēna.

Vai jūs to nemīlat? Ak dievs!

Grāfiene.

Jel neizvairies! Viņu mīlu es, Kā māte dēlu mīl. Nu, neslēpies! Jo pārāk skaji pauž jau nemiers tavs, Kas tavā sirdī mīt.

Helēna.

Tad atzīstos! Šeit ceļos nometusies dievam es un jums; Jums visupirms, tad augstām debesīm: Es mīlu, mīlu to!

Cilts zema man, bet augsts mans godaprāts. Bet grāfam kautrā mīla pāri nedarīs, Sirds jūtas slēps, un klusēs lūpas man, Tam ceļā nestāšos, to vilinot, Lai iegūtu, pirms neesmu viņa vērts. Kā tādai kļūt, vēl šobrīd nezin sirds, Kaut mīla velta, ilgas nespēj zust, Un cerot ļauju mīlas straumēm plūst, Kaut izsīkst smiltīs tuksnešainās tās.

Kā ticīgs austrumnieks, kas maldus zin, Es sauli pielūdzu, kas mani nepazīst, Pār mani augstu mirdzot paceļas. Jel manu mīlu neniciniet, māt, Kaut mīlu to, kas arī jums tik dārgs; Bet, ja jūs pati dienās jaunajās, Par kuru cēlumu teic vecums cienīgais, Tik dziļi mīlējāt un ilgās kvēlojāt, Tik patiesīga jūtu kaisle bij, Ka dievišķais un mīla vienojās, Tad piedodiet tai, kam nav iegūt ļauts, Kas atteikšanos — mīlas laimi sauc, Kas veltai kvēlei veldzi meklēt iet Un, minot neminamo, ilgu sapņos zied.

Grāfiene.

Teic vēl, vai nesen nedomāji braukt Uz Parīzi?

Helēna.

Jā gan, tā bij!

Grāliene.

Un kādēļ, saki man!?

Helēna.

Es patiesību teikšu, zvēru to!

Jūs zināt: dažas zāļu receptes

No tēva mantoju; to brīnumspēks

Ir mūža pētījumos pārbaudīts.

Bij tēva novēlējums: zāles šīs

Kā dārgu noslēpumu paglabāt,

Nekā nav līdzīga tām vērtībā.

Starp tām ir vienas — tēva pētījumu zieds,

Kas nāves nogurumu aizdzīt var,

Šīs zāles vienīgās spēj palīdzēt,

Lai atspirgst karalis.

Grāliene.

Vai tādēļ tu Uz Parīzi braukt gribēji?

Helēna.

Man jaunais grāfs to lika iedomāt. To domās pieminu; bet citādi Ne Parīze, ne karalis, ne zāles šīs Man prātā nenāktu.

Grāliene.

Vai tiešām domā tu, Ka tavas zāles pieņems karalis? Pats netic viņš, ka tam vairs līdzēt var, Un ārsti teic: mums tādu zāļu nav. Kā gan lai ticētu viņš meitenei, Kas ārstu zinībās nav mācīta, Ja sastingusi gudrība liek slimībai Ar sevi pašu galā tikt?

Helēna.

Bet ticu es, Ka vairāk vēl par tēva gudrību, Kas savā laikā bij tālslavena, Tās brīnumzāles, kas mans mantojums, Nu svētīs laimes zvaigzne vēlīgā. Ja kundze žēlīgā man ļautu mēģināt, Tad savu galvu varu ķīlā likt, Ka atspirgs karalis.

Grāfiene.

Tu tici tam?

Helēna.

Jā, kundze, ticu tā kā svētumam!

Grāfiene.

Tad piekrītu!

Un ceļā tevi mana mīla pavadīs, Vēl naudu, pavadoņus došu tev; Tu manus draugus galmā sveicini, Es mājās dieva svētību tev izlūgšos: Tu brauksi rīt. Nu posies, nebaidies, Nekad tev netrūks mana atbalsta!

Atskan lantaras. Ienāk karalis ar vairākiem ļauniem augstmaņiem, kas dodas karā uz Florenci. Bertrams, Parols un pavadoņi.

Karalis.

Nu sveiki, kungi! Sirdīs paturiet Šo varoņgaru sev! Ardievu, lord! Un vienprātīgi vienmēr dalāties Ar labu padomu, jo iegūst sev, Kas otram dod.

Pirmais augstmanis.

Mēs ceram, ser, Ka cīņās norūdīti pārnāksim, Jūs spirgtu redzēsim.

Karalis.

Nē, nē! Tas nevar būt! Kaut slēpt grib sirds,

Ka nomāc mani ļauna slimība,

Kas apdraud dzīvību. Nu ejiet, bruņinieki!

Vai dzīvs vai miris būšu, atminiet:

Jūs, franču dēli, tautas lepnums, gods.

Un rādiet Itālijas neliešiem,

Šiem monarhijas posta mantniekiem,

Ka godu aizsargāt jūs nākuši.

Jums drosmē pārspēt citus drosmīgos!

Lai tālu jūsu slavu pauž! Nu sveiki!

Otrais augstmanis.

Lai veselība karalim! Tam kalpojam!

Karalis.

Vēl jāuzmanās jums no daiļavām, — Kaut neatvairāmas mēdz viņas saukt, — Lai franči nekļūtu par gūstekņiem, Pirms dienests sākts.

Abi.

Sos vārdus sirdis glabāsim!

Karalis.

Ardievu! Sveiki nāciet atpakaļ.

Karalis dodas uz savu dīvānu un atgulstas.

Pirmais augstmanis.

2ēl, mīļo grāf, ka nebraucat mums līdz.

Parols.

Nav vainīgs jaunais varonis. Otrais augstmanis.

Karš cildens būs!

Parols.

Un brīnišķīgs! Jau piedzīvoju to.

Bertrams.

Man neatļauj. Tiem sacīt neapnīk:

«Par agru vēl!», «Tu jauns!», «Nāc citugad!».

Parols.

Ja liek to sirds, tad slēpu ej, mans dēls!

Bertrams.

Tie visi grib, lai dāmām kalpoju, Lai, viņas aplidojot, nodilst zābaki, Līdz zudīs gods, ja tikai dejās vien Būs mirdzējis mans šķēps. Es aizbēgšu!

Pirmais augstmanis

Sī bēgšana var slava kļūt.

Parols.

Lai notiek, grāf!

Otrais augstmanis.

Es sabiedrotais būšu jums! Nu sveiks!

Bertrams.

Jūs un es — mēs esam viens, nu Šķiršanās kā spīdzinātājs plosa mani.

Pirmais augstmanis. Sveiks, kaptein!

Otrais augstmanis.

Dārgais mesjē Parol!

Parols. Cēlie varoņi! Mans šķēps ir brālis jūsējam. Dižie cīnītāji, īsts kauju metāls! Vienu vārdu, lūdzu: Špīnī pulkā jūs sastapsiet kādu kapteini Spurio, kam uz kreisā vaiga ir kara cēlā emblēma — rēta. Mans la­bais zobens to cirta. Sakiet viņam, ka esmu dzīvs, un ievērojiet, ko viņš par mani pateiks.

Otrais augstmanis. Labi, dižo kaptein!

Abi augstmaņi aiziet.

Parols. Lai Marsa labvēlība staro pār viņa jaunajiem kalpiem!

Bertramam.

Nu, ko jūs darīsiet?

Bertrams. Es palikšu. Jo karalis …

Parols. Jums vajadzētu laipnāk izturēties pret šiem diža­jiem jaunekļiem. Jūsu atvadīšanās bija pārāk vēsa. Parādiet viņiem lielāku uzmanību, jo viņi peld šī laika straumes virspusē. Tie ir priekšzīme savās gai­tās, ēšanā un runāšanā. Viņu gaitas vada slavenā zvaigzne, un, pat ja pats velns tos rīkotu, nedrīkst no tiem atrauties un nesekot viņiem. Steidzieties, pa- nāciet viņus un atvadieties no tiem laipnāk!