VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Parols. Neaizstāviet to, tas ir pret dabas likumiem, un tā būtu nepiedodama apsūdzība pret mūsu mātēm. Jau­navība pati liek sev cilpu ap kaklu. Jaunavības aiz­stāves ir pašnāvnieces, un kā neprātīgas dabas likumu zaimotājas tās vajadzētu aprakt ceļmalās, tālu no svētītās zemes. Jaunavība ir līdzīga pūstošam sie­ram, kas perina tārpus, kuri to pašu beidzot apēd. Bez tam jaunavība ir dīvaini lepna, dīkdienīga un patmīlīga, bet kanonā tas minēts par vienu no lielā­kajiem grēkiem. Neglabājiet to! Tad jūs tikai zau­dēsiet. Lieciet to lietā! Desmit gadu laikā tas dos des- mitkārtēju pieaugumu, tie ir labi procenti, un pamat­kapitāls nebūs cietis. Nost ar to!

Helēna. Bet kā jūs ieteiktu rīkoties, mans kungs, ja kāds gribētu to izmantot pēc savas patikas?

Parols. Nu, lūk, jārīkojas tā, lai darītu patikšanu tam, kam tā patīk. Jaunavība ir prece, kas neizmantota zaudē savu vērtību. Jo ilgāk saglabāta, jo zemāk vēr­tēta. Atdodiet to, kamēr tai vēl cena. Izmantojiet pie­prasījuma laiku. Jaunavība ir līdzīga vecai galma dāmai, kas nēsā vecmodīgu aubi, kaut ļoti greznu, bet negaumīgu. Tā ir sprādze vai zobu bakstāmais, kuru neviens vairs nelieto. Gada skaitlis gan noteic laba vīna marku, bet tas nerunā par labu jūsu jauna­vībai. Novecojusi jaunavība līdzinās dārgam, sažu- vušam franču bumbierim — tam slikts izskats un sāja garša, jo tas ir savītis bumbieris, kas kādreiz gan bija labs. Ko jūs domājat iesākt?

Helēna.

Ar savu jaunavību pagaidām neko.

Ak, tūkstoš mīlas tavu kungu gaida!

Būs māte, sieva, laba draudzene,

Būs fenikss, valdniece un naidniece,

Būs dievinātā karaliene tam,

Būs padomdevēja un mīļākā,

Tur pazemīga godkāre un vēl

Tur godkārīgā pazemība ar.

Būs ķildās saskaņa un nevienprāts bez ķildas,

Būs uzticība, maldi, aizrautība — viss,

Daudz daiļu būtņu Amors dos, un viņš…

Es nezinu, ko darīs viņš. Ak dievs,

Daudz galmā iemācās, un viņš ir tāds . . .

Parols.

Nu, kāds?

Helēna.

Kam labu vēlu es. Man žēl…

Parols.

Kā žēl?

Helēna.

Ka nedrīkst mūsu vēlēšanās veidu gūt, Lai mīļais nojaustu, ko domājam, Jo laimi ļaunā zvaigzne skauž, tā ļauj Tik ilgoties, ne sekot mīļotam Un mūsu kvēlās domas paust, kaut gan Par to ne paldies neiegūtu mēs.

Ienāk pāžs.

Pāžs. Mesjē Parol, mans kungs jūs sauc!

Parols. Paliec sveika, mazā Helēna; ja neaizmirsīšu, pa­domāšu par tevi, būdams galmā.

Helēna. Jūs esat dzimis zem laimīgas zvaigznes, ser.

Parols. Es domāju gan. Zem Marsa.

Helēna. Es arī tieši tā domāju, ka zem Marsa.

Parols. Kādēļ tā: zem Marsa?

Helēna. Kari saspiež jūs arvien plakanāku, un tas no­zīmē, ka jūs esat dzimis zem Marsa.

Parols. Tad, kad Marss predominēja, kad tas pacēlās pie debesīm.

Helēna. Es domāju, ka pareizāk būtu sacīt, kad tas slī­dēja lejup, retrogradēja.

Parols. Kāpēc jūs tā domājat?

Helēna. Tāpēc, ka jūs cīnīdamies vairāk atkāpjaties. Parols. Man tā izdevīgāk.

Helēna. Arī bēgt ir izdevīgāk, ja bailes pavēl meklēt drošību. Jūsu bailīguma un drosmes savijums ir spār­nots tikums, kas jums lieliski piestāv.

Parols. Esmu pašreiz pārāk aizņemts un tāpēc nespēju tev īsti trāpīgi atbildēt. Atgriezīšos kā pilnīgs galmi­nieks un tad pamācīšu tevi, lai tu tuvāk iepazītos ar dzīvi, ja vien tu būsi spējīga uztvert galma noslē­pumus un saprast manus padomus. Ja ne, mirsti savā nepateicībā, un lai tavs neapgaismotais prāts pazu­dina tevi! Dzīvo sveika! Kādā vaļas brīdī paskaiti lūgšanas; ja nav laika — tad padomā tāpat par sa­viem draugiem. Sameklē sev labu vīru un esi pret viņu tāda, kāds viņš būs pret tevi.

Parols aiziet.

Helēna.

Mums pašiem sevī spēks ir jāatrod, To velti liegties, svētā debess dod Tik drosmei spārnus, atgrūž gļēvo tā, Kas ilgi prāto, ilgi pārdomā. Cik augstu mani kvēlā mīla nes, Kaut neiegūstu vēl, bet jaušu es: Uz panākumiem laimē teku vīs, Viens otram tuvie skūpstā saplūdīs, Bet ne jau tādi panākumu ceļā der, Kas šaubās svārstās, bailēs pūles sver Un jautā: kas var būt? Sev ticu es, Un īstā mīla nepaliks bez atbildes. Pie slimā karaļa man ceļš, sirds jūt; Ko vēlos, zinu es un eju gūt.

Atskan lanlaras. Nāk Francijas karalis ar vēstuli rokā; to pavada augstmaņi un citi galminieki.

Karalis.

Ir satikušies Florences un Sjenas pulki, Bet kaujas iznākums ir neizšķirts, Karš turpinās.

Pirmais augstmanis. Tā runā, ser.

Karalis.

Nē, tagad skaidri zināms tas; lūk, šeit Par to jau raksta brālēns austrietis, Vēl brīdina viņš mūs, ka Florence Nu droši palīgspēkus lūgšoties, Bet ticot viņš, ka atsacīšot mēs.

Pirmais augstmanis. Tā padomam

Un labvēlībai daudzkārt pārbaudītai Var ticēt, majestāti

Karalis.

Ir izlemts jau: Mēs atraidīsim Florenci. Bet mūsu jauniem virsniekiem, kas tvīkst Pēc varoņclņām Toskānā, mēs atļaujam Nu brīvu izvēli.

Otrais augstmanis.

Ir karalauks It laba skola mūsu jaunekļiem, Kur varonību parādīt.

Karalis.

Kas nāk?

Ienāk Bertrams, Lalē un Parols.

Pirmais augstmanis.

Ser, ieradies ir Rusiljonas grāfs, Tas Bertrams, majestāt.

Karalis.

Es tava tēva vaibstus ieraugu Tev sejā, jaunekli. Vēl devusi Tev labvēlīgā daba staltumu. Nav steigusies tā, tevi veidojot.

Es ticu, teva ceļos tikumus Tu būsi mantojis. Sveiks Parīzē!

Bertrams.

Mans pienākums un prieks Jums kalpot, majestāt.

Karalis.

Kaut būtu veselība vēl un spēks

Kā toreiz, kad ar tavu tēvu mēs

Par karavīriem kļuvām. Gudrs bij

Tavs tēvs, plašs viņa skats. Tas saprata,

Ko mūsu laiks ikvienam prasīt var.

Viņš ilgi spēcīgs turējās, kaut nemanot

Mums abiem gurdais vecums piezagās,

No dzīves cīņām atrāva. Kāds prieks

Man veldzē sirdi, draugu pieminot!

Cik asprātīgs viņš bij. Es vēroju

It bieži mūsu dižos jaunekļus,

Kas savos jokos nezin robežu,

Un atpakaļ uz pašiem nievas krīt,

Tos pazemo, tiem godu aptumšo.

īsts galminieks, tā dižo lepnumu

Ne augstprātība, ne ar skarbums spēja skart.

Bij stingrs, bet ne ass pret līdzīgiem,

Tam gods bij rādītājs, kad īsto vārdu teikt,

Un viņa roka prātam klausīja.

Bij citāds viņš pret ļaudim zemākiem,

Līdz tiem tas lepno galvu nolieca,

Ar savu pazemību augšup cēla tos,

Un lepnums viņu sirdīs iesila.

Lūk, vīrs, kas būtu paraugs jaunekļiem!

Kaut gan mēs salīdzinot redzētu,

Cik pagrimuši tie.

Bertrams.

Ak majestāt, Par vārdiem kapakmenī varenāk Pauž mana dārgā tēva piemiņu Nu jūsu karaliskais vārds.

Karalis.

Kaut kopā būtu mēs! Tas mēdza teikt… (Šķiet, viņa skaidro balsi dzirdu vēl, Tā vārdu zelta graudus kaisīja Tik ausīs dzirdīgās.) «Es dzīvot negribu,» Man skumjā nopietnībā teica viņš, Kad dienas pēdējās tam tuvojās. «Es dzīvot negribu. Kad eļļas trūkst, Vairs nevar gaišās liesmās spuldze degt. Es nevēlos, lai jaunā paaudze Par mani zobotos, jo nežēlīgs To spriedums. Tikai sevi atzīst tie, Pret tērpu modernu kas gatavi Pat uzticību, godu iemainīt.» Nu draugam sekot vēlos es, jo vairs Es bite neesmu, kas medu stropā nes. Laiks citam vietu dot.

Otrais augstmanis.

Jūs tauta mīl. Ja jūs kāds aizliedzis, visrūgtāk nožēlos.