VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Laumas

dzied.

Raibās čūskas, glumās sliekas,

Krupji, eži adatainie,

Pavēlnieci mierā lieciet,

Miegu viņai neaizgainiet!

Koris.

Lakstīgalas balss, ak, trīci

Mūsu aiju dziesmai līdzi.

Aijā, aijā, aijaijā, aijā, aijā, aijaijā!

Viltus, burvības un maldi,

Netraucējiet dusēt saldi!

Gaišus sapņus redz lai tā!

Labu nakti! Aijaijā!

Pirmā lauma.

Zirnekļi, kas tīklus aužat,

Gliemji, melnās vaboles,

Nenodariet sāpes gaužas, —

Lai jūs gaita projām nes.

Koris.

Lakstīgalas balss, ak, trīci

Mūsu aiju dziesmai līdzi.

Aijā, aijā, aijaijā, aijā, aijā, aijaijā!

Otrā lauma.

Nu viss ir klusu. Lidojam!

Par sargu vienu atstājam.

Laumas aiziet. Titānija guļ.

Uznāk Oberons un izspiež zieda sulu uz Titānijas

acu plakstiem.

Oberons.

Uz ko mostot skatiens krīt,

Karsti iemīli tūlīt,

Lai tas ir — vienalga viss —

Lauva, lācis, tīģeris,

Meža cūka cietiem sariem,

Uz to iedegsies tu arī.

Ja ir tuvumā tāds zvērs,

Laiks tev savas acis vērt.

Aiziet.

Uznāk Lizanders un Hermija.

Lizanders.

Ak mīļā, klejojot tu nogurusi,

Un ceļu, atzīstos, nav spēju jaust.

Var būt, ka atpūtīsimies te klusu

Un paliksim, līdz rīta gaisma aust.

Hermija.

Jā, Lizander, sev vietu uzmeklē.

Man sūnu cinis pagalvis būs te.

Lizanders.

Kā spilvens cinis derētu gan abiem,

Mums viena sirds, būs vienā guļas vietā labi.

Hermija.

Nē, mīļo Lizander, jel klausi mani tu, —

Tik tuvu nenāc, paliec atstatu!

Lizanders.

Ai dārgā, saproti, es nedomāju ļaunu,

Lai mīlā redzams viss ar gaismu jaunu, —

Teikt gribēju, ka mīlu tevi ļoti

Un mūsu sirdis mīlā savienotas,

Bet dotais zvērests vieno tās tik cieši,

Ka pat līdz kapam abi kopā iesim,

Un tāpēc neliedz vietu līdzās sev,

Jo melot nespētu es, Hermij, tev.

Hermija.

Ar vārdiem rotaļāties proti veikli.

Bet lepnums mans no tā gan ļoti ciestu,

Ja tevi, Lizander, es melus viestu.

Kā mīlu, tā ar cieņu pierādīt

Tu vari, atvirzoties nost šobrīd,

Jo jauneklim un jaunavai, kas tikla,

Kauns attālumā turēties liek bikli.

Ej nostāk! Labu nakti, dārgais draugs!

Kaut mūžam mīlā būtu tu tik jauks!

Lizanders.

Šai tavai lūgšanai ļauj āmen teikt.

Ja tevi pieviļu, lai pats ar esmu beigts!

Šeit apgulšos. Tev atspirgt vēlu miegā!

Hermija.

Ir tev lai acis slēdzas dusā liegā.

Viņi aizmieg. Uznāk Paks.

Paks.

Visu mežu pārmeklēju,

Atēnieša neredzēju,

Nevarēju pārbaudīt

Spēku, kas šai ziedā mīt.

Nakts un klusums. Kas te viz?

Atēnieša apmetnis!

Jā, tas viņš, es taču zinu, —

Jaunavu viņš apnicina.

Te jau līdzās ari viņa

Galvu glauž pie valgā ciņa.

Nabadzīte, nedrīkst tā

Cietsirdim gult tuvāk klāt.

Nelietis! Tam acis ziežu,

Visu burvju spēku šķiežu.

Tikko nu tu modīsies,

Karstā mīlā iedegsies.

Celies, kad vairs manis nav!

Oberons, šķiet, gaida jau.

Aiziet.

Ieskrien Demetrijs un Helēna.

Helēna.

Ak, labāk nonāvē, bet neaizskrej!

Demetrijs.

Tev saku: nevajā un projām ej!

Helēna.

Vai tumsā gribi pamest? Pažēlol

Demetrijs.

Laid! Ja ne, dārgi maksāsi par tol

Aiziet.

Helēna.

Vairs spēka nav man viņam pakaļ skraidīt,

Jo vairāk lūdzu, mazāk varu gaidīt.

Cik Hermija gan laimīga arvien —

Tās acis katru vilina un sien.

Kas spožumu tām devis? Asaras?

Bet manas taču vairāk skalotas.

Es neglīta kā lācis. Zvēri baigi,

Ja mani satiek, projām aizbēg naigi.

Nav tāpēc brīnums, Demetrijs ja arī

Kā meža zvērs mēdz gluži tāpat darīt.

Kam viltīgais un ļaunais spogulis

Man viņai līdzināties atļāvis?

Bet kas te? Lizanders? Uz ciņa! Klau!

Beigts? Iemidzis? Bet asiņu vis nav!

Ak, mosties, Lizander, jo lūdzu ļoti!

Lizanders

atmozdamies.

Es tevis dēļ caur liesmām gatavs doties,

Ak dzidrā Helēna! Nu jaušu to,

Cik daiļums tavs sirds kvēles apgarots.

Kur Demetrijs? Tā viņu sauc, jā gan,

To iznīcinās asais zobens mans.

Helēna.

Ak Lizander, tā nerunā, ne tā!

Kaut ir viņš iemīlējies Hermijā,

Bet Hermija mīl tevi, apmierinies.

Lizanders.

Ar Hermiju būt mierā? Nu tad zini:

Man mirkļu žēl, kad esmu ar to pinies.

Ne Hermiju, bet Helēnu es mīlu.

Kas kraukli nedotu pret dūju ķīlā?

Tik prātam allaž gribu vadīt nākas,

Un saka prāts: tu esi cildenāka.

Pirms sava laika augļi nenobriest.

Es biju jauns un nemācēju spriest,

Bet nu, kad brieda laiks man ari klātu,

Es taču visu apsveru ar prātu.

Un tavās acīs aizgrābts lasu es

Par mīlu — skaistāko uz pasaules.

Helēna.

Kam esmu dzimusi es tādām mokām?

Kam tās vēl jāsaņem no tavām rokām?

Vai nepietiek, vai tev vēl nepietiek,

Ka Demetrijs tik daudz jau ciest man liek?

Kam tev vēl vajag tā par mani smieties,

Pret mani izturēties vēl tik cieti?

Jā, labs gan mierinājums ir man tas,

Ja mani nicina, par mani pasmejas.

Bet sveiki! Ir man tomēr jāatzīstas,

Ka domāju — jūs esat bruņnieks īstāks.

Jā, sievieti, ko atraidījis viens,

Var ari citi apvainot arvien.

Aizskrien.

Lizanders.

Nē, viņa neredzēja Hermiju.

Nu dusi, Hermij. Man vairs netuvojies tu.

Ar saldumiem ja pārmērīgi mielo,

Mēs vēlāk jūlam riebumu jo lielu,

Un ķecerības vēlāk karsti nīst,

Kam pašiem tikās maldu cejos klīst.

Tu — mani saldumi un ķecerības, —

Es tevi ienīstu bez žēlastības!

Un tik pret Helēnu sirds mīlu jūt,

To gribu dievināt un kalps tai būt.

Aiziet.

Hermija

pamozdamās.

Glāb, Lizander! Glāb mani! Palīgā!

Rauj čūsku nost, kas rāpo riebīga!

Ak, tas tik sapnis briesmīgs bija vien.

Skat, Lizander, kā man vēl trīsas skrien!

Es sapņoju — man čūska dzēla spēji,

Tu redzēji un vienaldzīgi smēji.

Ak Lizander! Kur esi nu, mans draugs?

Vai nedzirdi? Vairs tevis nesasaukt?

Ak, mīlas vārdā atbildi, kam tirdi!

Zūd samaņa, kā bailes māc man sirdi.

Un nav vairs tevis tuvumā, man šķiet,

Bet meklēt gribu vai ar nāvē iet.

Aiziet.

Uznāk Knauķis, Glitumiņš, Pamatiņš, Stabule, Snuķis un Badmira.

Pamatiņš. Nu, vai visi esat klāt?

Knauķis. Itin visi. Un te jau varen noderīga vieta mūsu

mēģinājumam. Šī zaļā pļaviņa būs mūsu skatuve, šis

baltērkšķu krūms mūsu ģērbtuve, un mēs varam iz-

rādīt visu tieši tā kā valdnieka priekšā.

Pamatiņš. Pēter Knauķi!

Knauķis. Ko tu teiksi, brašo zēn?

Pamatiņš. Šitajā komēdijā ar Piramu un Tizbi ir tādi

notikumi, kas gan nevienam nepatiks. Pirmkārt, Pi-

ramam jāizvelk zobens, lai nogalinātos, ko dāmas

nekādi nevarēs pārdzīvot. Ko tu uz to sacīsi?

Snuķis. Še tev nu bija, tā ir gan vārīga vieta!

Badmira. Man liekas, ka mums galu galā to nogalinā-

šanu vajadzēs izlaist.

Pamatiņš. It nemaz ar ne. Esmu izdomājis, ka viss būs

labi. Lai uzraksta prologu, un lai šis Prologs publikai