VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Un vaigu mirstīgo tev pārveidošu tā,

Ka laumām līdzīgs kļūsi liegumā.

Šurp, Zirņuziediņ, Tīmeklīt un Kode!

Kur Sinepīte?

Parādās Zirņuzieds, TJmeklītis, Kode un Sinepite.

Pirmā lauma.

Es šeit!

Otrā lauma:

Es ari!

Trešā lauma.

Es!

Ceturtā lauma.

Un es!

Visas.

Kurp jādodas mums?

Titānija.

Šim mirstīgajam laipni kalpojiet,

Jums būs ap viņu virpuļot un diet

Un gardumus un ogas viņam nest,

Gan vīģes, vīnogas, gan mīklenes,

Jūs meža bitēm medu nozodziet,

No viņu vaska kājām sveces dariniet,

Pie jāņtārpiņu acīm iededziniet tās,

Lai gaisma mirdz, kad mostas viņš vai gulstas.

Ar raiba taurenīša spārnu liegi

Vēl mēness staru atvairiet tam miegā.

To apsveiciet un allaž godiniet.

Pirmā lauma.

Sveiks, mirstīgais!

Otrā lauma.

Sveiks!

Trešā lauma.

Sveiks!

Ceturtā lauma.

Sveiks!

Pamatiņš. Izsaku vislielāko atzinību jūsu augstībai. Vai

varētu dabūt zināt, kā jūsu augstību sauc?

Tīmeklltis. Tīmeklītis.

Pamatiņš. Ļoti priecāšos iepazīties ar jums tuvāk, mīļo

Tīmeklīt. Ja iegriezīšu sev pirkstā, iedrošināšos lūgt

jūsu palīdzību. Kā jūs sauc, godātais kungs?

Zirņuzieds. Zirņuzieds.

Pamatiņš. Lūdzu, pasveiciniet savu māti — Pākstes

kundzi un savu tēvu — Zirņa kungu. Ļoti priecāšos

iepazīties tuvāk arī ar jums. Un, lūdzu, kā jūs sauc?

Sinepite. Sinepīte.

Pamatiņš. Mīļo Sinepīt, es ļoti labi pazīstu jūsu pacie-

tību. Tas nelietīgais milzu bifšteks aprijis visai daudz

jūsu tuvinieku. Varu apgalvot, ka ne vienreiz vien

esmu lējis asaras par jums. Ļoti ļoti priecāšos iepazī-

ties ar jums tuvāk, mīļo Sinepīt.

Titānija.

Uz manu mitekli nu mīļo vediet.

Man liekas pat, sāk raudāt mēness tumstot,

Ikkatram ziediņam tas skumjas rada,

Pēc nolaupītās nevainības skumstot.

Lai klusē mīļais mans, to pavadiet!

Uznāk Oberons.

Oberons.

Nu zināt gribētu, vai viņa modusies,

Ko pirmo ieraudzījis skatiens tai

Un ko tā iemīlējusi jo karsti.

Parādās Paks.

Tur nāk mans sūtnis. Neprātīgais gars!

Ko tu man šonakt vari jaunu stāstīt?

Paks.

Steidz mīlā Titānija ķēmu glāstīt.

Tās tuvumā, kad acis tai bij liegs

Zem kokiem kuplajiem jau slēdzis miegs,

Bars vienkāršu un rupju amatnieku,

Kas, savu maizi pelnot, tirgū tiekas,

Bij pulcējušies lugu mēģināt

(Jo Tezejam drīz kāzu diena klāt).

Vismuļķīgākais visā šajā pūlī

Tur Piramu tiem attēloja tūļīgs.

Aiz kāda krūmāja tas slēpās drīz,

Bet man jau pietiekams bij mirklis īss,

Lai to ar ēzeļgalvu apbalvotu.

Un, savai Tizbei atbildi lai dotu,

Nu iznāk aktier's mans. Bet, redzot to,

Kā meža zosis, kas drīz aizlido,

Kad tuvumā tām mednieks zagšus staigā,

Kā raibie kovārņi, kas spalgi klaigā

Un izklīst, drāzdamies kā vējš,

Kad šāviens atskanējis spējš,

Tā ari viņa biedri projām trauca

Un klupdami pēc palīdzības sauca.

Aiz bailēm vājš tiem bija kļuvis prāts,

Tos mēmas lietas sāka mulsināt,

Jo dzelksnāji tos tvarstīja un dzēla,

Tiem cepure no galvas zemē vēlās.

Es Jāvu, lai tie trakās bailēs skrien,

Bet maigais Pirams palika tur viens.

Šai brīdi Titānija modās spēji,

Un tūlīt ēzelī tā iemīlējās.

Oberons.

Veikts labāk, nekā var to sagaidīt.

Bet vai tev izdevās vēl apslacīt

Ar zieda sulu acis atēnietim?

Paks.

Jā. Atradu to aizmigušu cieti.

Netālu jaunava tur atdusas,

Un mostoties tam jāierauga tā.

Uznāk Hermija un Demetrijs.

Oberons.

Tas taču atēniet's, kas šurpu dodas!

Paks.

Tam meiča agrākā vairs līdzās neatrodas.

Demetrijs.

To nemoci, kurš tevi maigi mīl,

Pret naidnieku lai acis dusmās zvīl.

Hermija.

Jā, dusmas aug un smacē manas krūtis, —

Tu esi tas, kas izraisa šīs jūtas.

Varbūt tu Lizanderu miegā nonāvējis

Un mirksti asinīs. Ja nāvi sēji,

Tad nogalini arī mani!

Nē, saule nav tik uzticama dienai,

Kā bij viņš man. Kā mani vienu

Viņš pamestu? Tad ticamāk,

Ka var caur pašu zemes serdi sākt

305

Rakt eju, mēness gaismai pa to slīdot,

20 129

Lai dienu antipodiem sajauc spīdot.

Tu viņu nonāvējis! Lūk, tavs vaigs

Kā slepkavam ir tagad bāls un baigs!

Demetrijs.

Tāds nonāvētais izskatās, un esmu

Es nonāvēts ar tava naida dvesmu,

Bet pašai tev mirdz sejā daiļums cēls

Kā Venerai, kas tālā zilgmē kvēl.

Iiermija.

Kam šādi vārdi? Kur lai mīļo rod?

Ak Demetrij, tev viņš man jāatdod!

Demetrijs.

Tad labāk suņiem mestu viņa miesas.

Hermija.

Pats esi suns! Viņš nonāvēts, tas tiesa!?

Nē, nav man spēka vairs šo moku ciest!

Kopš brīža šī vairs cilvēks neskaities!

Ak, kas man patiesību, patiesību sacīs?

Vai tev bij bailes vērties viņam acīs

Un viņu nonāvēji guļošu? Kāds varonis!

Tā allaž nelietis ir darījis.

Tas vienmēr bijis čūskas, odzes dabā,

Bet tu jau dzel par visiem mūdžiem labāk.

Demetrijs.

Prāts gluži veltīgi tev dusmās ir tik sīvs.

Es vainīgs neesmu, un varbūt dzīvs

Ir Lizanders. Nav noticis nekas.

Hermija.

Ak, lūdzu, saki, kur viņš atrodas!

Demetrijs.

Ja pateikt varētu, ko sev tad gūtu?

Hermija.

Vien to, ka mūžam es tev sveša būtu.

No tevis, ienīstā, man gribas projām traukt —

Vienalga, vai mans mīļais dzīvs vai miris jau.

Aizsteidzas.

Demetrijs.

Nu karstās dusmas aklu viņu dara.

Tai velti sekot. Atpūsties te varu.

Just sāpes vairāk savu smagmi liek,

Ja miegs mums palicis ir parādnieks.

Varbūt tas atlīdzinās kādu daļu,

Ja galvu nolikšu uz ciņa zaļa.

Nogulstas un aizmieg.

Oberons.

Kas noticis? Tu esi kļūdījies

Un citām acīm miegā pieskāries,

Jo sirdi uzticīgu mīlā saldā

Nu aplam esi ievīlis tu maldā.

Paks.

Bet tāds jau allaž dzīvē likums ir, —

Uz vienu godīgo no simtiem melus dzird.

Oberons.

Par vēju ātrāk nu caur mežu dodies

Un nerimsties, līdz Helēnu man rodi.

Tā izmisusi mocās vienatnē,

Un nopūtas tai sirdi saindē.

Ej pielūko, ka šurp to atvilt vari,

Es acis ieziedīšu jauneklim šim ari.

Paks.

Es laižos, lidoju un, lūk, cik aši eju, —

Par katru tatārbultu ātrāk skrēju.

Aizsteidzas.

Oberons.

Zieds mans, purpursarkanais,

Amorbultas aizskartais,

Lai šais acis sula plūst,

Lai viņš mīlā redzīgs kļūst

Un kā Veneru, kas zaigo,

Jaunavu lai iemīl maigo, —

Mostoties un ieraugot

Lai viņš lūdz to laimi dot.

Parādās Paks.

Paks.

Valdniek, dzirdi, so]i skan,

Helēna jau seko man,

Ari jauneklis, ko vīlu,

Karsti lūdzas viņas mīlu.

Pasmiet varam mēs par tiem, —

Ir gan muļķi mirstīgie!

Oberons.

Paliec sāņus. Paklausies!

Demetrijs var uzmosties.

Paks.

Abi viņai pakaļ trauks, —

Tas nudien tad joks būs jauks!

Jo kas notiek muļķīgāk,

Jo man gardāk smiekli nāk.

Uznāk Lizanders un Helēna.