VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Lizanders.

Kāpēc tu domā, ka par tevi smejas?

Vai smējējam maz acīs asras mirdz?

Tev zvērot, raudu un man asras lejas,

Bet asarās šais patiesība ir.

Par apsmieklu kā var tās uzskatīt,

Ja tajās patiesības gaisma spīd?

Helēna.

Tu, redzu, kļūsti viltīgāks arvienu.

Vai viena patiesība otras vērts?

Tā Hermijai tu zvērēji ik dienas.

Ja spētu tavus zvērestus es svērt,

Ja līdzās liktu tos uz svaru kausa,

Tad aizlidotu tie kā pūkas sausas.

Lizanders.

Es muļķis biju, viņai zvērēdams.

Helēna.

Tāds esi, arī viņu pamezdams.

Lizanders.

Bet Demetrijs mīl Hermiju, ne tevi.

Demetrijs

pamozdamies.

Ak Helēna, tu brīnišķā, tev slavai

Ar ko man salīdzināt acis tavas?

Ir kristāls nespodrāks. Tev lūpas deg

Kā ķiršogas, ko vajag skūpstiem segt.

Pat mūžu sniegs, kas kalnu galos zaigo,

Šķiet gluži melns pret tavu roku maigo.

Ai mīļā, ļauj man, lai es noskūpstu

Šo baltumu un laimes zīmogu.

Helēna.

Ak nelaime! Ak tavu dziļu kaunu!

Nu abi izsmiet gribat mani ļauni.

Ja pieklājību prastu jūs mazliet,

Neviens no jums tad nebūtu tik ciets.

Jūs abi kvēlojat pret mani naidā,

Un nu vēl izsmieklu kā bultas raidāt.

Ja vīri nebūtu pēc izskata jūs vien,

Tā izturēties nespētu, nudien.

Kaut zvērat, solāt, saldi vārdi līst,

Es zinu, sirds jums mani tikai nīst.

Jūs esat sāncenši un mīlat Hermiju,

Un sacenzdamies smejat Helēnu.

Nudien, tā vīrišķība, varoņdarbs, —

Ar joku, kas tik apvainojošs, skarbs,

Likt rūgtas asaras lai acīs riest,

Likt radījumam vājam smagi ciest,

Lai varētu par to tik pasmieties!

Lizanders.

Tavs solis, Demetrij, nav atzinīgi minams,

Ka mīli Hermiju, sen visiem zināms.

Ja kādreiz mīlējis es esmu to,

Tad tagad tavā priekšā atkāpjos,

Bet nedrīksti ir manā ceļā stāvēt,

Jo Helēnu es mīlēšu līdz nāvei.

Helēna.

Vai kādam vairāk izsmiekla ir dāvāts?

Demetrijs.

Nē, Hermija man vajadzīga nav.

Ko pret to jutu, izgaisis viss jau.

Man sirds pie tās tik viesoties reiz gāja,

Pie Helēnas tā atgriezusies mājās,

Kur vienmēr paliks.

Lizanders.

Netici jel to!

Demetrijs.

Tu skaidras mīlas jūtas nepulgo,

Ja nepazīsti lās, sev krāsi sodu.

Lūk, tava mīļotā pie tevis dodas!

Hermija tuvojas.

Hermija.

Ja tumsā saredzams nav it nekas,

Jo vairāk mūsu dzirde asinās;

Ja dziļā naktī redze liedzas klausīt,

Kaut divas, taču sirdi vienotas,

Un it kā divi simboli mēs bijām,

Kas apvienoti vienā ģerboni.

Vai tiešām gribi samīt seno mīlu,

Ar viņiem kopā izsmiet draudzeni?

Tas nav ne draudzīgi, nedz sievišķīgi.

Viss mūsu dzimums tevi nosodīs,

Lai arī kaunu izjūtu es viena.

H ermi ja.

Es pārsteigta par taviem kaisliem vārdiem,

Bet neizsmeju, mani izsmej tu.

Helēna.

Vai Lizanderu neuzsūtīji tu man,

Lai izsmieklā viņš mani cildinātu?

Un tāpat savu otru pielūdzēju ari,

Kas nesen gribēja man spert ar kāju,

Lai tas nu mani godātu kā dievi,

Par nimfu sauktu, brīnišķo un daijo?

Kam saka viņš tā man, ko taču ienīst?

Un Lizanders kam atteicas no tavas mīlas

Un aizrautīgi slavē tagad mani,

Ja ne ar tavu ziņu, tevis mudināts?

Es taču neesmu tik laimīga kā tu,

Ko mīla pavada uz katra soļa, —

Jo mīlu nelaimīgi, mani nemīl.

Es tāpēc žēlojama, nevis nicināma.

Hermija.

Nē, nesaprotu, ko tas nozīmē.

Helēna.

Jā, tagad līdzjūtīga izliecies

Un man aiz muguras vien savieb seju.

Viens otram pamiršķinot, joku turpiniet,

Ar to vēl beidzot slavu iemantosiet.

Ja žēlums svešs jums nebūtu un gods,

Jūs nespētu tik nesaudzīgi būt.

Kļūst divkārt uzmanīgas mūsu ausis.

Man, Lizander, bij grūti saskatīt,

Un tava balss vien ļāva pēdas dzīt.

Kā mani pametot tā spēji baidīt?

Lizanders.

Vai tas, ko mīla sauc, var palikt, gaidīt?

Hermija.

Kas tā par mīlu, kas var projām saukt?

Lizanders.

Es mīlu Helēnu. Tā būs mans draugs,

Jo viņa daiļumā mirdz valdzinošā

Par itin visām debess zvaigznēm spožāk.

Ko gribi vēl? Vai nav jau skaidrs viss?

Es naidā esmu tevi pametis.

Hermija.

Nē, tu to nedomā, ko saki! Nevar būt!

Helēna.

Kā? Arī tu ar viņiem vienkopu?

Jā, saprotu, jūs gribat visi trīs

Nu izspēlēt ar mani ļaunu joku.

Ak Hermija! Tu — viltus draudzene!

Kā varēji gan viņiem pievienoties!

Vai viss, ko kādreiz mīļi dalījām, —

Gan zvēresti, gan skaisti, dīki brīži,

Kad laikam steidzīgajam pārmetām,

Ka tas mūs šķir, — viss ir jau aizmirsts?

Kur bērnu dienu skaidrā draudzība?

Kā divas dievišķīgas būtnes mēs

Reiz abas vienu ziedu izšuvām

Pēc viena parauga, uz viena sola sēžot.

Mēs abas vienu dziesmu dungojām,

Un mūsu rokas, balsis, prāti bija

Tad nešķirami. Tā mēs kopā augām

Kā divas ķiršogas uz viena kāta,

Bet sveiki! Ir tā ari mana vaina, —

To nāve izdziedēs un šķiršanās.

Lizanders.

Ak f paliec, mīļā! Ļauj tev izskaidrot!

Tu mana dzīvība un mana sirds!

Helēna.

Cik jauki!

Hermija.

Mīļais, viņu neizsmej!

Demetrijs.

Ja lūgums nelīdzēs, es piespiedīšu.

Lizanders.

Nedz piespiedīsi tu, nedz viņa pielūgs,

Kā draudi, tā ar lūgumi ir velti.

Es mīlu tevi, Helēna, un zvēru,

Ka nomiršu vai arī pierādīšu,

Ka maldās tas, kas šaubās vēl par to.

Demetrijs.

Bet zvēru es, ka mīlu viņu stiprāk.

Lizanders.

Nāc pierādi to man ar zobenu!

Demetrijs.

Jā.

Hermija.

Lizander, ko tas viss nozīmē?

Lizanders.

Nost, etiopiete!

Demetrijs.

Skat, kā viņš izliekas!

Šķiet, ka ir saniknots, grib izrauties,

Bet nekust ne no vietas, lēnīgais!

Lizanders.

Prom, kaķe! Ko man ķeries klāt kā dadzis!

Es nokratīšu tevi nost kā čūsku.

Hermija.

Kam pēkšņi tu tik jauns? Kas noticis?

Mans mīļais…

Lizanders.

Mīļais tavs? Nost, brūnā tatāriete!

Tu esi apnikusi man kā rūgtas zāles.

Hermija.

Vai joko?

Helēna.

Joko viņš tāpat kā tu.

Lizanders.

Bet, Demetrij, es vārdu turēšu.

Demetrijs.

Kaut pierakstītu mēs šo līgumu!

Spēj vājas rokas tevi atturēt, tev neticu.

Lizanders.

Vai tad man viņu sist vai nonāvēt?

Kaut nīstu, negribu to sāpināt.

Hermija.

Kas sāpīgāks var būt par tavu naidu?

Tu mani ienīsti? Kāpēc? Par ko?

Vai neesmu es Hermija? Tu — Lizanders?

Un vēl arvien es esmu tikpat daiļa.

Vēl šonakt mīlēji tu mani. Šonakt

Tu mani pamet. Kā tas iespējams?

Lizanders.

Jā, tā tas ir, tik tiešām kā es dzīvs.

No tevis esmu novērsies uz mūžu,

Un tāpēc neceri, nekā vairs nejautā

Un neiedomājies, ka tas ir joks!

Es tevi nīstu, mīlu — Helēnu.

Hermija.

Ko dzirdu? — Viltniece! Tu — zieda tārps!

Tu esi zagle! Naktī piezagies

Un atņēmi man viņa sirdi.

Helēna.

Skaisti!

Vai tiešām tev nemaz nav kautrības,

Vai tev nav kauna vairs? Vai tiešām gribi,

Lai es tev tikpat skarbi atbildu?