VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Kauns! Kauns! Tu esi liekule un lelle!

Hermija.

Es — lelle? Jā, nu saprotu reiz visu, —

Tu salīdzini mūsu augumus

Un lepojies ar savu stāvu —

Ar slaido stāvu, savu slaidumu!

Ar to tu viņu esi apbūrusi,

Un augusi tu esi viņa acīs

Tik tāpēc vien, ka esmu maza es.

Cik tad es maza? Teic, tu izpušķotā maikste!

Lai būtu es cik maza būdama,

Ar nagiem tomēr aizsniegšu tev acis!

Helēna

De met rifam un Lizander am.

Kaut arī abi smejaties par mani,

Jūs lūdzu tomēr mani aizsargāt.

Tā uzbrucis man nav nekad neviens.

Ar zaimiem mētāties es neprotu,

Un nav tas manā atturīgā dabā.

Sist mani neļaujiet! Kaut viņa arī

Par mani drusku mazāka, es tomēr

To neuzveikšu.

Hermija.

Mazāka! Klau! Atkal!

Helēna.

Ak, nedusmojies, dārgā Hermija!

Es vienmēr esmu tevi mīlējusi

Un tevi klausījusi uzticama,

Bet, tikai Demetriju mīlot, izpaudu

Par tavu kluso bēgšanu uz mežu.

Viņš sekoja tev, bet es mīlā — viņam,

Kaut arī draudēja viņš mani sist,

Ar kājām spārdīt un pat nogalināt.

Ļauj mierīgi man iet, uz Atēnām

Es, neprātīgā, atkal atgriezīšos.

Jums nesekošu vairs. Ļauj tikai iet!

Tu redzi, cik es klusa nu un kautra.

Hermija.

Nu labi, ej! Kas tevi te vēl tur?

Helēna.

Vien muļķe sirds, ko atstāju es šeit.

Hermija.

Pie Lizandera.

Helēna.

Nē, pie Demetrija.

Lizanders

Helēnai.

Ko baidies? Nedrīkstēs tā tevi skart.

Demetrijs.

Nē, kaut tu ari viņas pusē stāvi.

Helena.

Ak, dusmās viņa ļoti bīstama.

Jau skolas gados viņa bija sīva,

Kaut maza, taču visai neganta.

Hermijci.

Kā? Atkal maza! Tikai to vien dzirdu!

Kam viņai mani zaimot atļaujat?

Nē, laidiet mani!

Lizanders.

Paej nost, tu knisli,

Ar melniem graudiem izaudzētais pundur,

Tu — īkstīte!

Demetrijs.

Ak, cik tu pakalpīgs

Tai, kas šo pakalpību nicina.

Liec viņu mierā! Neuzdrošinies

Vairs sargs būt Helēnai! Ja stāstīt

Vēl domā tai par savu mīlu,

Sargies!

Lizanders.

Nu tā atlaidusi mani.

Nāc seko, ja vien nebaidies, lai redzam,

Kam vairāk tiesību uz Helēnu!

Demetrijs.

Tev sekot? Nē! Es iešu cieši blakus.

Lizanders un Demetrijs aiziet.

Hermija.

Lūk, mīļā, viss tas notiek tevis dēļ!

Nē, neaizbēdz!

Helēna.

Es neticu vairs tev,

Un derdzīgs man ir kļuvis tuvums tavs.

Kaut ari cīņā veiklākās tev rokas,

Lai aizbēgtu, man kājas slaidākas.

Aizsteidzas.

Hermija.

Cik dīvaini! Es nezinu, ko domāt.

Aiziet.

Oberons.

Tu esi vainīgs. Atkal kļūdījies.

Bet varbūt allaž kļūdīties tev prieks?

Paks.

Nē, tici, netīšām tas, pavēlniek.

Vai nesūtīji, vīrs lai atrasts kļūtu,

Kas atēniešu drēbēs ģērbies būtu?

Šis, acis gadījās kam apslacīt,

Jau arī taču Atēnās vien mīt.

Par padarīto prieks tik mani silda, —

Mēs pasmiesimies vēl par viņu ķildu.

Oberons.

Šie jaunekļi sev cīņas vietu meklē.

Steidz nakti melnu pārvērst tiem kā pekli,

Tik bieza migla lai nu zvaigznes sedz,

Pār Aheronu kādu tumstam redz.

Bet sāncenšus tu krustām šķērsām vadā

Un, lai tie nekad nesatiktos, gādā,

Gan tā kā Lizanders šeit tumsā sauc,

Lai Demetrijs tev dusmās pakaļ trauc,

Un Demetrija balsī lamas raidi, —

Tā viņus abus klīdini un baidi,

Līdz paguruši viņi beidzot rimst

Un dziļā, svina smagā miegā grimst.

Šo sulu zied tad Lizanderam acīs,

Jo, kad tā miegā viņa plakstus slacīs,

Nakts maldi atkal viegli izgaisīs,

Viņš kā caur miglu gaismu ieraudzīs.

Un pamostoties viss, kas naktī bija,

Tiem izliksies kā raibu sapņu vija.

Uz Atēnām tie dosies, mājup ies

Tik cieši vienoti, ka mūžam nešķirsies.

Bet, kamēr veikli itin visu veiksi,

Pēc zēna es pie Titānijas steigšu.

No malda skatiens tiks tai atbrīvots,

Un visai zemei atkal miers būs dots.

Paks.

Bet, pavēlniek, mums jāpasteidzas arī,

Jo strauji trauc nakts pūķu melnie bari,

Un rīta zvaigzne gaiši iemirdzas,

To redzot, tumsas gari izbīstas

Un slēpjas kapsētās, bet grēcinieki,

Kas maldu ceļos vien un dzelmēs tiekas,

Jau savās tārpu cisās atgriežas,

Jo tiem no dienas gaismas jāvairās;

Lai gaisma viņu kaunu neatsedz,

Ar nakti viņi sadraudzību slēdz.

Oberons.

Mēs nepiederam tāda veida gariem,

Pat rotaļājos es ar ausmas stariem.

Kā mednieks esmu klejojis, kad rīts

Jau tuvojas, viss uguns krāsās vīts,

Un viļņus Neptunam tas zaļi saltos,

Ar gaismu pārliedams, vērš plūdos baltos.

Bet tomēr nekavējies, nav ko snaust,

Lai visu paveicam, pirms diena aust.

Aiziet.

Paks.

Vadāšu gan šur, gan tur,

Lai tie netiek it nekur,

Lai tie bailes sirdī tur,

Vadāšu gan šur un tur.

Viens jau tuvojas.

Uznāk Lizanders.

Lizanders.

Nu, lepno Demetrij! Kur esi? Nāc!

Paks.

Šeit, nelieti. Mans zobens gaida. Sāc!

Lizanders.

\ Tev tuvojos.

Paks.

Jā, seko gan.

Te līdzenāks.

Lizanders aiziet, Paka balsi) sekodams.

Uznāk Demetrijs.

Demetrijs.

Nu, Lizander, teic man —

Kur esi, gļēvuli, kam kavējies?

Vai kādā krūmā būtu paslēpies?

Paks.

Pats gļēvulis, tik skaļi plāties,

Bet baidies cīņā pretī stāties.

Nāc, zaķapastala, nāc, puika tāds!

Ar žagariem man tevi izpērt prāts,

Jo zobenu celt kauns.

Demetrijs.

Ak tā, tu te?

Paks.

Mums cīņai cita vieta jāmeklē.

Abi aiziet.

Uznāk Lizanders.

Lizanders.

Viņš klaigādams arvien uz priekšu dodas,

Kad tuvojos, tas vairs tur neatrodas;

Kaut tam uz pēdām sekoju arvien,

Sis nelietis par mani ātrāk skrien,

Līdz beidzot paklupu es tumsā baigā.

Šeit atgulšos. Ak, austi, diena maigā!

Un, tikko iedegsies tavs pirmais stars,

Jau pretinieku atriebība skars.

Aizmieg.

Atgriežas Paks un Demetrijs.

Paks.

Ho-ho! Tu, gļēvuli, ko apkārt staigā?

Demetrijs.

Ja tev ir drosme, nāc un skaties vaigā!

Kad tuvojos, tu manis izvairies

Un nedrīksti man pretī nostāties.

Kur tagad esi?

Paks.

Nāc, es tepat vien.

Demetrijs.

Šos jokus nožēlosi tu, nudien,

Kad rīta ausmā satikšu es tevi!

Bet ej! Liek gurdums manīt sevi.

Šai saltā guļas vietā atgulšos,

Bet gaidi, — rīt ar tevi sastapšos!

Apguļas un aizmieg.

Uznāk Helēna.

Helēna.

Ak nakts, tik moku pilna tu un gara!

Lai stundas skrien, lai agra ausma svīst,

Ka ceļu atkal mājup atrast varu

Un pamest tos, kas mani tikai nīst.

Lai miegs, kas skumjām aizmirstību rod,

Nu arī man šo nemaņu te dod!

Apguļas un aizmieg.

Paks.

Tikai trīs? Par maz tas būs.

Divreiz divi četri kjūs.

Te jau viņi skumji nāk.

Amorbulta viltīgā

Sirdis trakas darīt māk.

Uznāk Hermija.

Hermija.

Es nogurusi esmu nu līdz nāvei.

Tērps rasā izmircis un saplosīts.

Nav spēka tālāk iet, nedz stāvēt,

Vairs kājas nespēj sirdij paklausīt,

Šeit atdusēšos, un lai cīņā bargā

Vien debesis man Lizanderu sargā.

Apguļas un aizmieg.