VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Kas viņam padomā? Varbūt ir luga, —

Un gausās stundas paies nemanot.

Kur Filostrats?

Filostrats.

Šeit, valdniek varenais.

Tezejs.

Teic — kādas izpriecas būs šovakar?

Vai maskas? Mūzika? Kā nositīsim

Nu savu laiku, ja ne līksmībā?

Filostrats.

Šeit saraksts ir ar visām izpriecām,

Un lūdzu izvēlēties, ko jūs gribat redzēt.

Pasniedz sarakstu.

Tezejs

lasa.

«Par cīniņu ar centauriem var dziedāt

Kāds atēniešu einuhs arfas pavadībā.»

Nav vērts. Jau stāstījis es tiku sievai

Par sava senča Herkulesa slavu.

Lasa.

«Kā bakhantes reiz dusmās saplosīja

Senseno dziedoni no Traķijas.»

Tā veca luga. To jau redzēju,

Ar uzvaru kad atgriezos no Tēbām.

Lasa.

Te «Mūzu vaimanas par zinātnieka nāvi,

kas miris nabadzībā». Droši vien

Tā dzēlīga un asa satīra,

Kas neder kāzu svētkiem.

Lasa.

Lūk! «Jaunā Pirama un daiļās Tizbes mīla».

It garlaicīgi īsi skati. Traģiskākais joks.

Joks un vēl traģisks! Garlaicīgs un īss!

Karsts ledus vai ar verdošs sniegs!

Kā saskaņot var šādu nesaskaņu?

Filostrats.

Sai lugā vairāk nav kā desmit vārdu,

Un lugu īsāku es nezinu,

Bet arī desmit vārdu tai par daudz,

Un tāpēc garlaicīga tā; jo tajā

Nav vārda prātīga, nedz arī aktiera.

Par traģēdiju to var nosaukt tāpēc,

Ka Pirams tajā padara sev galu.

Man mēģinājumā bij acīs asaras,

Un jāsaka, ka nebiju nekad

Tā savā mūžā raudājis aiz smiekliem.

Tezejs.

Un kas ir tie, kas šajā lugā spēlē?

Filostrats.

Ak ļaudis vienkāršie, kas pelnās Atēnās.

Nekad tie strādājuši nav ar galvu,

Nu viņi nomocīja trulo atmiņu

Ar lugu tikai jums par godu.

Tezejs.

Mēs noskatīsimies.

Filostrats.

Bet, augstais kungs,

Tā neder jums. Es lugu redzēju, —

Nav tajā it nekā, nekā — nudien!

Jūs uzjautrināt var tik viņu nodoms

Un pūles sagādāt jums prieku.

Tezejs.

Gribu redzēt!

Jo nevar it nekas būt pārāk slikts,

Ko vienkāršība pazemībā dāvā.

Ved viņus iekšā! Lūdzu ieņemt vietas!

Filostrats aiziet.

Hipolita.

Man nepatīk par nabadzību smieties

Un skatīties uz pūlēm veltīgām.

Tezejs.

Tev, mīļā, arī nebūs jāredz tās.

Hipolita.

Viņš taču teica, ka tie nekā neprot.

Tezejs.

Jo laipnāki mēs būsim, pateikdamies

Par it neko. To kļūdas piedosim.

Ja padevība nevarīga, draugs,

Tad centība vien jau var visu izpirkt.

Ir bieži ceļojumos ierēdņi

Sveikt mani gribējuši daiļām runām,

Kas iepriekš sacerētas. Tomēr gadījās,

Ka viņi drebēja un kļuva bāli,

Tiem bailēs visi vārdi aizmirsās,

Tie stomījās un beidzot apklusa.

Tad tici, mīļā, viņu klusēšanā

Es jutu sirsnīgāko sveicienu,

Un mulsā cieņas pilnā pazemība

Man patika daudz labāk nekā veiklas runas,

Ko saka droši, nekaunīgi pļāpas.

Un tāpēc liekas — kautrība un mīla

Ar vārdiem nedaudziem spēj pateikt vairāk.

Ienāk Filostrats.

Filostrats.

Ja, augsto valdniek, pavēlēsiet sākt,

Tad Prologs gatavs.

Tezejs.

Lai viņš ienāk.

Tauru skaņas.

Uznāk Knauķis — Prologs.

Prologs.

To, kas jums nepatiks, mēs tīši darām

Un lūdzam nedomāt, ka gribam jums

Sniegt citu, ko ar vājiem spēkiem varam.

Lūk, tāds ir mūsu beigu iesākums.

Mēs visas savas pūles kopā liekam

Jūs sarūgtināt. Mūsu nodoms nav

It visu darīt tikai jūsu priekam.

Mēs šeit, lai žēl jums nav te laika sava.

Jau gaida aktieri. Kad viņus dzird,

Tad zināt dabūjat, kas jāzin ir.

Tezejs. Šis puisis ne visai ievēroja tādus sīkumus kā

pieturas zīmes.

Lizanders. Viņš palaida savu prologu kā neiebrauktu zirgu: tas nezina, kur apstāties. Laba mācība, valdniek: nepietiek ar to, ka runā vien, jārunā pareizi.

Hipolita. Nudien, viņš nospēlēja savu prologu kā bērns, kas spēlē fleitu: skaņa ir gan, bet valdīt to viņš neprot.

Tezejs. Viņa runa atgādināja samezglojušos važu; kaut ari visas atsevišķās daļas veselas, tās tomēr sapinušās. Kas būs tālāk?

Uznāk Pirams un Tizbe, Siena, Mēness un Lauva.

Prologs.

Jūs godātie, nekā vēl neuzminat?

Bet brīnieties vien, skaidrs drīz viss kļūs.

Šis jauneklis ir Pirams, ja to gribat zināt,

Šī daiļava par Tizbi jāsauc būs.

Vīrs, kaļķiem notriepies un māliem, tēlo Sienu,

Bet ļaunā Siena mīlētājus šķir,

Un tie pa šķirbu sačukstas arvienu.

Par to vai kādam no mums brīnums ir?

Bet puisis šis jums Mēnesnīcu tēlo, —

Suns, žagarsaišķis, laterna tam klāt,

Jo mīlētājiem mēness gaismā vēlu

Pie Ņina kapa tikties norunāts.

Šis baigais zvērs par Lauvu jānosauc,

Tas Tizbi, kam ir pirmai jāierodas,

Tā izbiedē, ka viņa projām dodas

Un lielās bailēs bēgot mājup trauc.

No pleciem apmetnis tik viņai zemē krīt,

To Lauva asiņainiem zobiem plēš tūlīt.

Bet drīz jau šurpu steidzas Pirams skaistais,

Redz tērpu asinīs, bet Tizbes nav nekur,

Viņš aso šķēpu, kas tam rokās laistās,

Ņem, varonīgi savās krūtīs dur.

Bij Tizbe koka ēnā paslēpusies,

Un, mīļo beigtu ieraugot, tūlīt

Tā arī dunci izņem klusi,

Sev krūtīs spiež un zemē krīt.

Bet visu pārējo jums izstāstīs jo labi

Šis Lauva, Mēness, Siena, mīlētāji abi.

Prologs, Tizbe, Lauva un Mēness aiziet.

Tezejs.

Man gribētos zināt, vai arī lauva runās.

Demetrijs. Tas nebūtu nekāds brīnums. Kāpēc lai nerunātu lauva, ja jau tik daudz ēzeļu to dara?

Siena.

Šai pašā lugā ir vēl aina tāda,

Kur Snuķim, man, ir Siena jāizrāda.

Es esmu Siena, kādas visur taisa,

Un manī te ir šķirba vai ar plaisa,

Pa kuru Pirams Tizbei mīļus vārdus čukst,

Kad viņiem abiem sirdis mīlā pukst.

Ka esmu Siena, to šis apmetums

Un akmentiņi apliecinās jums.

Pa kreisi un pa labi šķirba gaida,

Lai mīlētāji čukstus pa to raida.

Tezejs. Vai var prasīt, lai māli un salmi runātu vēl saprātīgāk?

Demetrijs. Tā, valdniek, ir atjautīgākā siena, ko jebkad esmu dzirdējis runājam.

Ienāk Pirams.

Tezejs.

Klusu! Pirams tuvojas Sienai.

Pirams.

Ak baigā nakts! Tu melnā nakts, ak vai!

Ak nakts, kas nāk, kad dienas gaisma zūd!

Ak nakts, ak nakts! Ai-ai-ai-ai-ai!

Man bail, ka Tizbei aizmirsies te būt!

Tu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,

Kas mūsu tēvu īpašumus šķir,

Nu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,

Jel rādi šķirbiņu, kas tevī ir!

Siena izpleš pirkstus.

aū

Paldies tev, laipnā Siena. Jupiters

Tev atmaksās. Bet Tizbes nav.

Lai pērkons, Siena, tevi drupās sper,

Jo mani esi pievīlusi jau!

Tezejs. Man liekas, ka arī Sienai būtu jāsāk lādēties,

jo viņa taču jūt.

Pirams. Nē, to viņa nedarīs. «Pievīlusi jau» ir Tizbes

gala vārds; viņai tūliņ jānāk iekšā, un man viņa jā-

saskata caur šķirbu. Jūs redzēsiet, ka viss notiks uz

mata tā, kā sacīju. Tur jau viņa nāk.

Ienāk Tizbe.

Tizbe.

Tu, Siena, zini manas nopūtas,

No Pirama es šķirta ciešu Joti,

Un manas ķiršu lūpas pieskaras

Siem akmeņiem un māliem, kas tev doti.