VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Pirams.

Es redzu balsi. Raudzīšos nu priecīgs

Pa šķirbu. Varbūt dzirdu Tizbes vaigu.

Tizbīt.

Tizbe.

Mīļais, tu man domāt liec …

Pirams.

Ak, domā, ko vien gribi. Mīļā, maigā,

Es uzticams kā Limanders tev kļūšu.

Tizbe.

Es tev kā Helēna, līdz beigta būšu.

Pirams.

Vai Safals Prokrusu tā mīlētu?

Tizbe.

Kā Šafals tev uz mūžu piederu.

Pirmās.

Dod mutes man pa Jaunās Sienas plaisu.

Tizbe.

Ne tevi bučoju, bet tukšu gaisu.

Pirams.

Vai šonakt apsolies pie Ņina kapa nākt?

Tizbe.

Vai dzīva, vai ar mirusi — tur būšu klāt.

Pirams un Tizbe aiziet.

Siena.

Te loma man kā Sienai beidzas

Un tāpēc projām jāaizsteidzas.

Aiziet.

Tezejs. Tātad siena starp abiem kaimiņiem nojaukta.

Demetrijs. Tā tam bija jānotiek, ja sienām ir ausis un

tās bez atļaujas visu noklausās.

Hipolita. Savu mūžu nebiju dzirdējusi neko muļķīgāku.

Tezejs. Arī labākās šāda veida lugas ir tikai pa-

tiesības ēnas un sliktākās nebūs pārāk sliktas, ja iz-

tēle tās papildinās.

Hipolita. Tad jau tai jābūt jūsu iztēlei un ne viņu.

Tezejs. Ja mēs neiedomāsimies par viņiem neko Jau-

nāku kā viņi paši par sevi, tad tos varēs uzskatīt par

viskrietnākajiem Jaudīm. Bet tur jau nāk divi cildeni

zvēri — Mēness un Lauva.

Uznāk Lauva un Mēness.

Lauva.

Ak dāmas, kuru maigā sirds jau baidās,

Ja maza pelīte pa grīdu skraida,

Kaut nesadomātu jūs bailēs bēgt,

Kad jūsu priekšā lauva iesāks rēkt!

Es lauva neesmu, lai baiļu nav nekādu,

Es galdnieks Glītums, tērpies lauvas ādā.

Bet, ja kā lauva īsts te ierastos,

Tad laikam gan man labi neklātos.

Tezejs. Tik rāms zvērs un turklāt tik apzinīgs!

Demetrijs. Visrāmākais plēsoņa, valdniek, kādu jebkad

esmu redzējis.

Lizanders. Šis lauva drosmes ziņā ir īsta lapsa.

Tezejs. Patiešām, un saprāta ziņā tīrā zoss.

Demetrijs. Ne gluži tā, valdniek, jo viņa drosme nepār-

spēj tā prātu, bet lapsa vienmēr uzveiks zosi.

Tezejs. Nu, viņa prāts gan nekādā ziņā nepārspēs tā

drosmi, tāpat kā zoss nekad nevar uzveikt lapsu. Bet

atstāsim to visu viņa saprātam un paklausīsimies, ko

teiks Mēness.

Mēness. Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd.

Demetrijs. Viņam labāk vajadzēja nest ragus pierē.

Tezejs. Nē, tas nav augošs mēness, un tā ragi nav sa-

redzami viņa apaļumā.

Mēness.

Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd,

Es — vīrs, ko mēnesī var saskatīt.

Tezejs. Tā nu ir vislielākā aplamība: cilvēku vajadzēja

ielikt lukturī. Kā citādi viņš var būt vīrs mēnesī?

Demetrijs. Viņš nedrīkst līst tajā tāpēc, ka tur ir svece.

Palūkojieties, kā tā apdegusi nikni sprakst!

Hipolita. Man jau apnicis šis Meness, vai tas nemainī-

sies?

Tezejs. Tā kā tam ir tik vāja prāta gaisma, tas sāk jau

dilt, bet pieklājības un kārtības dēj mums jāpacie-

šas.

Lizanders. Turpini, Mēnes!

Meness. Viss, kas man jāsaka, ir tas, ka lukturis ir mē-

ness. Es esmu vīrs mēnesī. Šis žagaru saišķis ir mans

žagaru saišķis, un šis suns ir mans suns.

Demetrijs. Tam visam jau nu gan vajadzēja atrasties

lukturī, jo tas atrodas uz mēness. Bet klusāk! Tur

nāk Tizbe.

Ienāk Tizbe.

Tizbe.

Lūk, vecā Ņina kaps. Kur mīļais mans?

Lauva

rūc.

R-r-r!

Tizbe aizskrien.

Demetrijs. Labi rūkts, Lauva!

Tezejs. Labi skriets, Tizbe!

Hipolita. Labi spīdēts, Mēnes! Nudien, Mēness spīd

jauki!

Lauva saplosa Tizbes apmetni un aiziet.

Tezejs. Labi plēsts, Lauva!

Demetrijs. Bet tur nāk Pirams.

Lizanders. Un nu Lauva pazuda.

Ienāk Pirams.

Pirams.

Tev, Mēnes, pateicos par saules stariem spožiem.

Tev pateicos, ka tava gaisma spīd,

Man tavi tīrie zelta stari droši

Ļaus uzticamo Tizbi saskatīt.

Pag, briesmas klāt!

Stāt, bruņniek, stāt!

Cik šausmīgs skats, paties'!

Acs tumša kļūst,

Un sirds man lūst!

Kas, mīļā, noticies?

Tavs mētelis

Ir asinīs!

Lai fūrijas šurp drāž!

Un, likten, steidz,

Man dzīvi beidz, —

Lai gāžas, veļas, brāž!

Tezejs. Tāds izmisums un mīļotā drauga nāve, nudien, var gandrīz apbēdināt.

Hipolita. Atzīstos, ka man žēl šī vīra.

Pirams.

Kāpēc gan pasaulē ir lauva laista,

Sirdsmīļo lai man spētu saplosīt?

Tā ir, — nē, nē, tā bija reiz tik skaista,

Par visām skaistākā, kas vien virs zemes mīt.

Lai asras plūst!

Šķēps krūtīs lūst, —

Te, kreisā pusē!

Lai asins mirdz,

Kur sita sirds.

Es mirstu klusi.

Noduras.

Nu esmu beigts,

Var dvēsle steigt

Uz debess mājām.

Man mēle dziest,

Beidz, Mēnes, gaismu šķiest!

Mēness aiziet.

Pagalam ir mani kauliņi un čupā krājas.

Demetrijs. Vai viņš runā par spēļu kauliņiem? Bet viņš taču ir viens pats kā dūzis.

Lizanders. Nē, viņš ir vēl mazāk vērts, jo ir beigts.

Viņš vairs nav nekas.

Tezejs. Ar laba ārsta palīdzību viņu varētu dabūt uz pekām, un tad izrādītos, ka viņš ir ēzelis.

Hipolita. Kā Mēness varēja aiziet, pirms Tizbe atgriezusies? Kā nu viņa atradīs savu iemīļoto?

Tezejs. Viņa atradīs to zvaigžņu gaismā. Tur jau viņa nāk. Un ar viņas vaimanām luga beigsies.

Ienāk Tizbe.

Hipolita. Man šķiet, ka par tādu Piramu nav daudz ko vaimanāt. Ceru, ka viņa nerunās gari.

Demetrijs. Tikai mazs puteklītis svaru kausā izšķirs, kurš no viņiem labāks — Pirams kā vīrietis (lai dievs stāv mums klāt!) vai Tizbe kā sieviete (lai dievs mūs pasarga!).

Lizanders. Viņa jau pamanījusi to ar savām maigajām actiņām.

Demetrijs. Un sāk viņu apraudāt šādi.

Tizbe.

Vai dusi tu?

Beigts esi nu?

Ak Piram, atmosties!

Vairs neesi silts,

Drīz kapa smilts

Tev acīm pārklāsies.

Šīs lilju lūpas,

Ķiršu deguns,

Pureņzelta vaigs

Un acu logs,

Kas zaļš kā loks,

Vairs neuzsmaidīs maigs.

Lai parces trīs

Nu steidzas drīz

Ar rokām pienbaltām.

Tās asnīs trīc,

Jo saplosīts

Ir mīlas auds ar tām.

Ko runāt daudz!

Lai zobens trauc

Un krūtis pušu šķeļ.

Noduras.

Un draugiem «Sveiks!»

Vēl Tizbe teiks.

Tā beidzas mīlas ceļš.

Mirst.

Tezejs. Mēness un Lauva palika dzīvi, lai apglabātu mirušos.

Demetrijs. Jā, un Siena arī.

Pamatiņš

pieceldamies.

Nē, nudien ne; tās sienas, kas šķīra viņu tēvus,

vairs nav. Vai jūs nevēlētos noskatīties epilogu un

noklausīties bergamiešu deju, ko dejos divi mūsējie?

Tezejs. Nē, lūdzu, bez epiloga, jo jūsu lugai nevajag

nekāda atvainojuma. Nav ko atvainot; ja reiz visi

aktieri ir pagalam, tad nav neviena ko vainot. Ja

tas, kas uzrakstījis šo lugu, nospēlētu Piramu un pa-

kārtos Tizbes zeķu saitē, tad tā gan būtu jauka

traģēdija. Bet ari tāpat ir labi. Un ļoti labi tika spē-

lēts. Nu parādiet bergamiešu deju, bet epilogs lai

izpaliek.

Deja.

Ir pusnakts mēle dzelžainā mums teikusi

Jau divpadsmit. Laiks iet pie miera.

Es baidos, ka mēs rītu aizgulēsimies,

Tāpat kā šonakt ilgi bijām modri.

Šī vientiesīgā spēle tomēr labi