VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Mums pakavēja laiku. Tagad — gultās!

Vēl divas nedēļas ilgs svinības,

Ik vakaru mūs gaida izpriecas.

Visi aiziet.

Parādās Paks.

Paks.

Rēc nu Lauva izsalcis,

Mēnesnīcā vilki gaudo,

Tikai arājs noguris

Grimst pēc darba dziļā snaudā.

Klusu izdeg pagales.

Pūce tumsā spalgi klaigā.

Sirdzējam šīs skaņas nes

Nojautu par galu baigu.

Tumsas laiks, kad kapsētās

Kapi vaļā veras lēni,

Gulētāji pieceļas.

Klīst pa takām gurdas ēnas.

Laumas, teiksmu gari, mēs

Hekatei drīz līdzi ļimsim,

Saule tur mūs nemeklēs, —

Mēs kā sapņi tumsā grimsim.

Taču vēl mums līksmot ļauts.

Pele pat te netiks iekšā.

Putekļi man jānotrauc

Ar šo slotu nama priekšā.

Parādās Titānija un Oberons ar pavadoņiem.

Oberons.

Vieglu vizmu pārlej iet

Namam, iegrimis kas miegā.

Laumu bari, dejojiet

Nu par putnu lidām liegāk.

Dziesmu līdz man lūlojiet,

Dziediet, līksmi virmojiet!

Titānija.

Dziesma jāiemācās mums,

Katra nots kā trallināma.

Liegi vīsies dejojums,

Aplaimosim tā šo namu.

Dzied un dejo.

Oberons.

Nu, līdz agra gaisma svīst,

Laumas lai šeit apkārt klīst.

Augstam pārim dusu saldu!

Laime lai tā namā valda!

Jaunlaulātos pārējos

Arī laumas aplaimos.

Dzīves ceļš lai pāriem trijiem

Uzticībā kopā vijas.

Lai to dzimums laimīgs ir,

Daba lai tiem nepiešķir

Kroplību vai kādu vainu,

Ļauni izskatu kas maina,

Lai bez zaķa lūpām tie,

Dzimumzīmēm, plankumiem.

Laumas lai sēj rasu svaigu

Visos ceļos, kur tie staigās.

Tā šis nams tiok apveltīts,

Katrs kakts tam mierā tīts.

Steidziet projām lidināt,

Ausmā esiet atkal klāt!

Oberons, Titānija un pavadoņi aiziet.

Paks.

Ja mēs sadusmojām jūs,

Viss, es ceru, labi būs.

Domāsiet, ka sapnis bija

Raibo notikumu vija.

Varbūt vājo lugu drīz

Tā kā sapni aizmirsīs.

Bet, ja luga, kā man likās,

Tomēr mazliet iepatikās,

Čūskas šņāciens nepamodās,

Kārtībā viss labākā.

Sniedziet roku man ar prieku,

Parādā jums nepalieku.

Nozūd.

Sapnis vasaras naktī — visromantiskākā no visām Šekspīra ko­mēdijām — sarakstīta ap 1595.—1596. gadu. 1623. gadā tā uzņemta in folio izdevumā.

Komēdijas sižets un kompozīcija pieder pašam Šekspīram, lai gan daži stāsta pavedieni var būt aizgūti. Tā, piemēram, Atēnu fons ir Cosera bruņinieka stāstam, kas pārstrādāts no Bokačo poēmas Tese- īde, kā ari no Teseja biogrāfijas, kuru Šekspīrs pazina pēc Plutarha. Pirama un Tizbes traģēdija Šekspīram bija pazīstama no Ovīdija, kura Metamorfozēs viņš atrada vārdu savai feju karalienei Titānijai.

Kā ievērojamais krievu kritiķis Beļinskis atzīmē, Sapnis vasaras naktī rāda mums pavisam citu Šekspīra daiļrades pasauli nekā viņa pārējie darbi — fantastisko pasauli. Šai komēdijā lielais reālists dod brīvu vaļu savai fantāzijai. Taču fantāzija, izdoma, Šekspīra darbos nekad nav atrāvusies no reālās dzīves. Šekspīra fantāzija cieši saausta ar reālās dzīves elementiem, un arī šai komēdijā valda sava loģika.

Pasaku komēdijās savijušies dažādu tautu dzīves motīvi. Komē­dijā notēlota Anglijas daba un cilvēki, tomēr tiem piemīt arī dienvidu kultūras un sadzīves īpatnības. F. Engelss atzīmē, ka komēdijā Sapnis vasaras nakti darbojošos personu raksturā jūtama tikpat spēcīga dien­vidu ietekme kā traģēdijā Romeo un Džuljeta.

Centrālais dramatiskais motīvs komēdijā Sapnis vasaras naktī ir konflikts starp despotisko tēvu Egeju un viņa meitu Hermiju. Tēvs aizliedz meitai precēt viņas iemīļoto, bet Hermija nebaidās cīnīties par savu laimi. Uzvara ir jauno mīlētāju pusē, kuri pēc ciešanām un sarežģījumiem galu galā iegūst tiesības uz laimi. Daba izrādās spēcī­gāka par likumiem un parašām. Seit atspoguļojas Šekspīra humā­nistiskie uzskati morāles jautājumos. Sis konflikts, kas gan parādīts kā personisko attieksmju konflikts, norāda, ka vecās feodālisma laika morāles un sadzīves normas savu laiku pārdzīvojušas un nespēj vairs vadīt un noteikt cilvēku attiecības mīlas un laulības problēmās.

Tomēr Šekspīrs savā komēdijā neparāda tikai dabas un mīlas uzvaru. Šekspīrs ar savu aso novērošanas spēju saskata dzīvi un no­tikumus visā to daudzpusībā un daudzkrāsainībā. Viņš atklāj pret­runas, kādās cilvēks nokļūst, ja seko vienīgi savām jūtām (Demetrija jūtas pret Helēnu), parāda arī feodālā laika sabiedrības pretrunas un nebūšanas.

Abu jaunavu — Hermijas un Helēnas mīla pārvar visus šķēršļus, un pat Hermijas tēvam jāsamierinās ar mīlas uzvaru.

Ar lielu dzejisku spēku Šekspīrs apdzied mīlu kā visskaistākās un augstākās cilvēka jūtas. Tādu mīlu redzam arī Romeo un Džul­jetā, bet Romeo un Džuljetas mīla, lai gan gūst morālisku uzvaru, ir traģiska, un abi jaunie mīlētāji iet bojā apkārtējās vides naida un tumsonības dēļ. Turpretī Sapnis vasaras naktī ir mīlas komēdija.

Šekspīrs pasmejas par cilvēkiem, kuru jūtas nav pastāvīgas, to­mēr viņa smieklos nav sarkasma. Viņa ironija ir labsirdīga.

Sapnis vasaras naktī — viena no visdzejiskākajām Šekspīra ko­mēdijām. Tanī viņš meistariski pratis savīt teiksmaino ar reālo, no­pietno ar smieklīgo, lirismu ar humoru.

Sevišķi skaists ir meža attēlojums, kad vasaras naktī pār koku galotnēm līst sudrabotā mēness gaisma un meža biezokņos atdzīvojas gariņi un laumiņas, kas klejo un lido ātrāk par mēness stariem.

Valijas Bratānes tulkojumā latviešu lasītāji visā pilnībā var iejusties un iepazīties ar šo burvīgo pasauli un tās fantastiskajiem un reālajiem notikumiem.

I cēliena 1. ainā

270. Vai spēsi ietērpties par mūķeni

Un tumšās klostersienās ieslēgties… —

Senajā Grieķijā, protams, klosteru nebija. Šis ir viens no Šek­spīra anahronismiem.

2. ainā

277. Pirams un Tizbe — Ovīdija Metamorfožu mīlas stāsta varoni. 277. Erkuless — sengrieķu dieva vārda izkropjojums, jābūt Her- kuless.

II cēlieu a 1. ainā

282. Korins un Filida — gana un ganes vārdi, bieži sastopami pasto- rālēs.

282. Kotumas — zābaki ar augstiem papēžiem. Tos valkāja ama­zones, lai gan senie grieķi un romieši parasti valkāja sandales.

282. Perigena — laupītāja Sinnisa meita. Pēc tēva nāves, kuru no­nāvēja Tezejs, viņa kādu laiku bija Tezeja mīļākā.

283. Egmeja — nimfa.

283. Antiope — viena no amazonēm.

285. Leviatans — bībelē pieminēts jūras briesmonis.

III cēliena 1. ainā

296. Prologs — aktieri, kurš runāja prologu, pašu sauca par pro­logu.

2. ainā

313. Nost, etiopiete! —

Etiopietes uzskatīja par neglītām, galvenokārt viņu tumšās ādas krāsas dēļ. Lizanders nosauca Hermiju par etiopieti, lai viņu apvainotu.

IV cēliena 1. aina

328. Valentīna diena garām, bet vai šie putni nu tik pārojas? — Pēc tautas ticējuma, Sv. Valentīna dienā (14. februārī) putni at­griežas no dienvidiem.

V cēliena 1. ainā

336. Traķijas dziedonis — leģendārais Orfejs, par kuru stāsta, ka

pēc sievas nāves viņš nokāpis pazemē, lai atgūtu mirušo. 341. Vai Safals Prokrusu tā mīlētu … —

Safals te lietots Kefala vietā. Prokrusa — Prokridas vietā. Tie ir sengrieķu teiku varoņi.