VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Jā, jā, nu šķiet man jau, ka atceros.

Ar Hermiju šurp abi steidzām. Nodoms

Mums bija pamest Atēnas un bēgt,

Kur neskartu vairs atēniešu likums …

Egejs.

Nu diezgan, diezgan! Ir jau skaidrs viss.

Es lūdzu viņu sodīt, bargi sodīt!

Tie būtu aizbēguši… Jā gan, Demetrij.

Mūs abus viņi būtu piekrāpuši.

Tu sievu zaudētu, es — goda vārdu,

Ka Hermija tik tev reiz piederēs.

Demetrijs.

Kungs, daiļā Helēna man atklāja,

Ka tiem ir nodoms atbēgt šurp uz mežu.

Es niknās dusmās viņiem sekoju,

Bet mīlot Helēna man nāca līdz.

Kungs, tiešām nezinu, ar kādu spēku

(Bet dīvains spēks tas bija) mana mīla

Pret Hermiju tā izkusa kā sniegs.

Tā šķiet man tikai viegla rotaļa,

Ar kuru bērna dienās aizrāvos.

Nu manas ilgas, manu acu prieks

Ir Helēna. Ar viņu saderināts

Es biju, satiku pirms Hermiju.

Bet, tā kā slimnieks atstumj barību

Un tikai veselam tā atkal garšo,

Tā tagad viņu mīlu, dievinu

Un uzticams tai palikšu uz mūžu.

Tezejs.

Ir labi, draugi, ka jūs satiku.

To visu sīki izstāstīsiet vēlāk.

Tev, Egej, šoreiz jāpiekāpjas būs,

Jo šodien turpat templī līdz ar mums

Šie abi pāri savienoti kļūs.

Un, tā kā sākusies jau gaiša diena,

Būs arī medības mums jāatliek.

Uz Atēnām nu visi dosimies

Un trijiem pāriem kāzas svinēsim.

Nāc, Hipolita!

Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi aiziet.

Demetrijs.

Viss šķiet tik niecīgs man un neskaidrs

Kā kalni tālumā, kas izgaist mākoņos.

Hermija.

Šķiet, visu redzu acīm divējām,

Jo katra lieta dubultojas.

Helēna.

Es tāpat.

Kā pērli Demetriju atradu,

Viņš — mans un arī nav mans.

Demetrijs.

Vai ticat jūs, ka esam nomodā?

Man liekas, guļu vēl un sapņoju.

Vai valdnieks nebij šeit un nelika

Mums viņam sekot?

Hermija.

Jā, un mans tēvs.

Helēna.

Un Hipolita.

Lizanders.

Viņš aicināja mūs iet līdzi tiem uz templi.

Demetrijs.

Tad taču esam nomodā. Nu, iesim!

Pa cejam izstāstīsim savus sapņus.

Visi aiziet.

Pamatiņš

pamozdamies.

Kad pienāk mana kārta, tad pasauciet' vien, es runāšu savu tekstu. Man būs jāsaka: «Vismīļo Piram.»

Hei! Ho! Pēter Knauķi! Plēšu lāpītāj Stabule! Skārdniek Snuķi! Badmira! Kungs, apžēlojies, aizmukuši un pametuši mani te guļam! Man bija traki ērmota parādība. Es sapņoju… Bet tur neviens netiks gudrs, kas tas īsti bija par sapni. Tas būtu tīrais ēzelis, kas mēģinātu iztulkot šo sapni. Man likās, ka es būtu… Bet to nu gan neviens nepateiks, kas īsti. Es sapņoju, ka es biju… ka man bija… Bet tas būtu gatavais nelga, kas uzdrošinātos pateikt, ko es sapņos redzēju. Cilvēka acs to nav dzirdējusi, cilvēka auss to nav redzējusi, cilvēka roka to nespēj izgaršot, viņa mēle aptvert un sirds izstāstīt, kas tas bija par sapni. Es piedabūšu Pēteri Knauķi, lai uzraksta balādi par šito sapni, un tad to sauks «Pamatiņa sapnis», jo tam nav nekāda pamata. Un es to nodzie dāšu lugas beigās valdniekam priekšā. Bet varbūt, lai iznāktu vēl jaukāk, nodziedāšu to, Tizbei mirstot.

Aiziet.

Ienāk Knauķis, Stabule, Snuķis un Badmira.

Knauķis. Nu, vai aizsūtījāt kādu pēc Pamatiņa? Vai viņš vēl nav pārnācis mājās?

Badmira. Par viņu nekas nav zināms. Būs parāvis kāds nelabais gars.

Stabule. Ja viņš nepārnāk, tad esam izgāzušies ar visu lugu: bez viņa taču nekā nevaram iesākt, vai ne?

Knauķis. Zināms, ka ne! Visās Atēnās neatradīs vairs otru, kas tā varētu nospēlēt Piramu kā viņš.

Stabule. Skaidrs! Viņam taču no visiem atēniešu amatniekiem tā visgudrākā galva.

Knauķis. Jā, un pie tam viņš ir visglītākais. Bet, ja iedomājas viņa maigo balsi, tad viņš ir vislabākais

mīlētājs.

Stabule. Saki labāk — viskārtīgākais cilvēks, jo «mīlētājs» ir — lai dievs pasarga! — nepieklājīgs vārds.

Ienāk Glītumiņš.

Glltumiņš. Draugi, valdnieks atgriežas no tempļa. Tur reizē ar viņu saprecinātas vēl divas vai trīs dāmas un kavalieri. Kad tik nu varētu labi nospēlēt savu lugu, tad gan mēs būtu vīrā.

Stabule. Ak tu mūsu mīļo, brašo Pamatiņ! Nu viņam uz visu mūžu seši pensi dienā pagalam. Tie viņam bija

tikpat kā rokā. Lai mani pakar, ja valdnieks nebūtu viņam devis pensiju — seši pensi dienā par to, ka

viņš tik jauki nospēlējis Piramu. To viņš būtu pelnījis. Seši pensi dienā par Piramu, un tas ir viss.

Ienāk Pamatiņš.

Pamatiņš. Kur jus esat, rakari? Kur jūs esat, mani sirds mīļie?

Knauķis. Pamatiņ! Tad ta jauka diena! Tad ta laimīga stunda!

Pamatiņš. Draugi, man jums jāizstāsta brīnumlietas,

bet neprasiet it nekā, — ja es to izstāstu, tad ne-

esmu vairs nekāds īstais atēnietis. Es jums izstāstīšu

visu, kā tas patiešām bija.

Knauķis. Stāsti, stāsti, mīļo Pamatiņ!

Pamatiņš. Ne pušplēsta vārda! Viss, ko es jums teikšu,

ir, ka valdnieks tikko beidzis mielastu. Savāciet sa-

vas mantas, piesieniet bārdām krietnas saites un

kurpēm jaunas lentas! Mums jāsapulcējas pilī. Lai

katrs vēlreiz pārlasa savu lomu, jo, ar vārdu sakot,

mums jāspēlē. Lai Tizbe katrā ziņā uzvelk tīru krek-

lu, bet Lauva lai nedomā apgriezt nagus, jo tiem

jārēgojas laukā zem lauvas ādas kā ķetnām. Un,

mīļie aktieri, neēdiet ne sīpolus, ne ķiplokus, jo

mums jāizdveš salda elpa. Un es nešaubos, ka skatī-

tāji teiks: tā tik ir jauka luga. — Bet nu bez liekiem

vārdiem: uz priekšu! Ejam!

Visi aiziet.

Uznāk Tezejs, Hipolita, Filostrats, augstmaņi un pavadoņi.

Hipolita.

Šie pāri, Tezej, stāsta brīnumus.

Tezejs.

Jā, vairāk dīvainus, ne patiesus. Un es

Šīm teikām neticēšu, nedz ar māņiem.

Ir ārprātīgajiem un mīlētājiem

Tik karstas smadzenes un dzīva fantāzija,

Ka vēsais saprāts viņiem gluži svešs.

Jo trakie, dzejnieki un mīlētāji

No iedomām vien sastāv. Piemēram,

Redz trakais vairāk velnu, nekā ellē ir.

Un mīlētājs ir tikpat neprātīgs.

Tam čigāniete šķiet jau Helēna.

Un jūsmas neprātā klīst skatiens dzejniekam

Pār debesi un zemi. Iztēlē

Tam nezināmā ainas veidojas.

Šo tukšumu tad aptver viņa spalva,

Tam vārdu dod un mājvietu.

Tā dzīva fantāzija rotaļājas.

Ja kādu prieku nojauš tā un gaida,

Jau parādās šā prieka vēstnesis,

Vai arī tumšā naktī lielās bailēs

It vienkāršs krūms tai bīstams lācis šķiet.

Hipolita.

Nē, liekas, viņu brīnišķīgā stāstā

Nav tikai rotaļīga fantāzija vien.

Kā pārmainījušās ir viņu jūtas!

Tas liecina, ka ir kas noticis.

Cik neparasti viss un dīvaini!

Tezejs.

Lūk, kur tie, laimē starodami, nāk!

Uznāk Lizanders, Demetrijs, Hermija un Helēna.

Jūs sveicu, draugi! Mīla lai un prieks

Jums sirdīs mīt!

Lizanders.

Vēl laimīgāks

Lai valdinieka ceļš un galds, un gulta!

Tezejs.

Nu, kādā maskarādē, kādās dejās

Trīs stundu mūžību mums īsināt,

Kas ilgst no mielasta līdz dusas brīdim?

Kur vīrs, kas pārzin mūsu izpriecas?