VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Paks.

Zālē dusi

Saldi, klusi.

Tagad iešu,

Acīs liešu

Sulu dziedinošu tev.

Iespiež Lizandera acīs zieda sulu.

Mostoties

Iemīlies

Katrā ziņā

Atkal viņā —

Savā pirmā līgaviņā.

Notiks, kā teic sakāmvārds, —

Katrs bauda, kas tam gards.

Džeks un Džille

Kopā abi,

Viss būs labi.

Aiziet.

Lizanders, Hermija, Demetrijs, Helēna guļ. Laumu pavadīti, uznāk

Titāni ja un Pamat iņš. Skatuves dziļumā, viņu nepamanīts, stāv

Oberons.

Titānija.

Nāc, mīļais, apsēdies uz ziediem maigiem,

Ļauj gludo galvu rozēm izrotāt

Un glāstā kļauties taviem mīļiem vaigiem,

Un lielās, skaistās ausis skūpstiem klāt.

Pamatiņš. Kur ir Zirņuzieds?

Zirņuzieds. Esmu šeit.

Pamatiņš. Pakasiet man galvu, Zirņuziediņ! Kur irmsjē

Tīmeklītis?

Tīmeklī tis. Es šeit.

Pamatiņš. Msjē Tīmeklīt, mīļo msjē Tīmeklīt, sameklējiet savus ieročus un nositiet man sarkankāji biti, kas sēž tur uz tā dadža; un, mīļo msjē, atnesiet man tās meduskanniņu. Tikai nepārpūlieties, to darot, msje. Un, mīļo msje, uzmaniet, ka jums nesaplīst meduskanniņa. Man būtu žēl, ja jūs aplietos ar medu, sinjor. Kur ir msjē Sinepīte?

Sineplte. Šeit.

Pamatiņš. Dodiet man savu ķepiņu, msjē Sinepīt. Lūdzu, bez liekām ceremonijām, mīļo msjē.

Sineplte. Ko jūs pavēlat?

Pamatiņš. Neko sevišķu, msjē. Palīdziet tikai kavalrijam Tīmeklītim mani kasīt. Man būtu jātiek pie bārddziņa, msjē. Šķiet, ka esmu traki apaudzis ar sariem; bet esmu tik jūtīgs ēzelis, ka man tūlīt jākasās, tikko mani kāds matiņš kutina.

Titānija.

Vai nevēlies nu dzirdēt mūziku,

Mans dārgais draugs?

Pamatiņš. Jā, manas ausis kā radītas, lai klausītos mūziku. Nu, uzspēlējiet kaut ko uz knaiblēm un kauliņiem.

Titānija.

Teic, mīļais mans, — ko gribētu tu ēst?

Pamatiņš. Jā, es notiesātu krietni daudz lopbarības: labprāt pagremotu kaltētas auzas. Bet vislabāk dodiet man klēpi siena: labs siens, salds siens ir vislabākais pasaulē.

Titānija.

Man droša lauma ir, kas uzmeklēs

Tev riekstus vāverīšu midzeņos.

Pamatiņš. Man labāk garšotu pāris sauju sausu zirņu.

Bet nu, lūdzu, lai jūsu ļautiņi liek mani mierā; jūtu, ka man ir ekspozīcija uz gulēšanu.

Titānija.

Jā, dusi, tevi rokām apvīšu.

Jūs, laumas, ejiet projām, izklīstiet.

Laumas aizlido.

Tā maigais apinis vij savas vītes

Ap koka stumbru, liegā efeja

Jo cieši apskauj gobas raupjos zarus.

Kā tevi mīlu es! Kā dievinu!

Abi aizmieg.

Uznāk Paks.

Oberons

tuvodamies.

Sveiks, Robin! Vai tu redzi jauko skatu?

Nu kļūst man viņas neprāta jau žēl.

Nesen vēl satikos ar to aiz meža,

Kur ziedus viņa lasīja šim nelgām.

Es sāku viņu rāt un kaunināt,

Jo smaržu pilno ziedu vainagu

Tā apvija ap galvu spalvaino,

Un rasa, ziedu pumpuros kas mirdz

Vēl dzidrāk nekā austrumzemju pērles,

Tur ziedu acīs skumji laistījās

Kā asaras par savu lielo kaunu.

Kad biju viņu diezgan ķircinājis

Un viņa mīļi piedošanu lūdza,

Es prasīju tai zēnu, viņa tūdaļ

To deva man un aizsūtīja laumas,

Lai atved to uz manu mitekli.

Nu zēns ir mans, un gribu atbrīvot

Es acis tai no nelaimīgiem maldiem.

Un, mīļo Pak, tu arī tagad noņem

Šim atēniešu vīram ēzeļgalvu baigo,

Lai viņš ar citiem reizē atmostas,

Uz Atēnām lai viņi atgriežas

Un lai tiem viss, kas naktī noticis,

Vairs tikai murgu pilni sapņi šķiet.

Vispirms es atbrīvošu valdnieci.

Esi atkal tu tā pati

Un kā agrāk visu skati,

Diānas zieds smaržo kairāk,

Kupidona viltu vaira.

Nu, Titānija, daiļā valdiniece, mosties!

Titānija.

Ak Oberon! Es sapni redzēju!

Man šķita, ēzeli es mīlēju!

Oberons.

Lūk, kur tavs mīļais.

Titānija.

Kā tas notika?

Man tagad bail pat viņu uzlūkot.

Oberons.

Cst… Klusāk! Robin, noņem viņam masku!

Liec, Titānij, lai salda mūzika

Vēl dziļāk gulētājus iežūžo.

Titānija.

Lai mūzika tiem saldus sapņus nes!

Atskan mūzika.

Paks.

Nu tāds pats muļķis pamosties, kāds biji.

Oberons.

Tad plūstiet, skaņas! Mīļā, sniedz man roku!

Lai zeme nodimd mūsu dejas lokā!

Jo draudzība mums atkal sirdīs mīt,

Un tāpēc jautri dejosim mēs rīt

Jau Tezejpilī, kur svin kāzu dienu.

Tā namam laimi veltīsim arvienu.

Ir uzticamos mīlētājus šos

Rīt siržu saites līksmi savienos.

Paks.

Klausies, pavēlniek, man šķiet, —

Cīrulis jau skaļi dzied.

Oberons.

Valdniec, slīdēsim it klusi

Prom uz zemes ēnas pusi.

Aizlidot var sapņu gars

Ātrāk nekā mēness stars.

Titānija.

Lidosim, un gaitā straujā

Stāsti, draugs, jo gribu taujāt,

Kā gan varēju es Jaut

Mirstīgajam sevi skaut.

Aizlido.

Tauru skaņas.

Uznāk Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi.

Teze js.

Lai iet un mežsargu kāds uzmeklē!

Ir izpildītas maija parašas,

Un, tā kā dienas ausma tuvojas,

Lai dzird nu mīļotā, kā mani suņi

Prot trokšņot medībās. Tos palaidiet!

Lai izklīst viņi rietumielejā.

Kāds no pavadoņiem aiziet.

Sai pakalnā mēs, mīļā, uzkāpsim.

No turienes vislabāk dzirdēsim,

Kā atbalss saplūdīs ar skaļām rejām.

Hipolita.

Ar Herkulesu kopā reiz un Kadmu

Mēs Krētas biezos mežos dzinām lāci

Ar Spartas vīru suņiem. Jaukāku

Vēl dzirdējusi nebiju neko,

Jo ne vien mežs, bet visa debess, strauti

Tad skaņās dārdēja, un melodiskāku

Es neesmu dzirdējusi pērkonu.

Tezejs.

Ir ari mani suņi Spartas sugas,

Ar tādu pašu spalvu, garām ausīm,

Kas zālei notrauc visu rīta rasu,

Tiem pakrūtes kā Tesālijas vēršiem.

Kaut gaitā lēni, rējiens katram tiem

Skan it kā zvans. Un skaņas jaukākas

Nav lulinātas, raidītas ar tauri

Ne Krētā, Spartā, nedz ar Tesālijā.

Bet vari pati spriest. Kas šīs par nimfām?

Egejs.

Ak kungs! Tā mana meita, kas te dus.

Un šis ir Lizanders. Šis — Demetrijs.

Te Helēna, kas meita Nedaram.

Kā viņi visi gadījušies kopā?

Tezejs.

Tie agri atsteigušies būs, lai piedalītos

Te maija svinībās. Un, zinādami,

Ka ieradīsimies, mūs sagaidīja.

Bet saki, Egej, — vai tas nebij šodien,

Kad Hermijai bij jādod atbilde?

Egejs.

Jā, valdniek, šodien.

Tezejs.

Teic, lai mednieki

Ar ragu skaņām viņus modina!

Ragu skaņas un saucieni aiz skatuves. Lizanders, Demetrijs.

Helēna un Hermija uzmostas.

Jūs sveicu! Valentina diena garām, —

Bet vai šie putni nu tik pārojas?

Lizanders.

Kungs, piedodiet.

Viņš un visi pārējie noslīgst ceļos.

Tezejs.

Nē, lūdzu, piecelieties!

Es taču zinu — sāncenši jūs esat.

Kā pēkšņi var būt tāda saderība?

Kā ienaids ienaidam var blakus dusēt

Un atriebības nebīties?

Lizanders.

Kungs, tiešām nezinu, ko atbildēt.

Vai sapnī bija tas vai nomodā, —

Bet pateikt nevaru, kā šeit es nokļuvu …

Un tomēr … Taisnību kaut runāt spētu!