VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

pasaka, ka mēs ar saviem zobeniem nenodarīsim ne-

vienam ļauna un ka Pirams patiesībā nemaz nenonā-

vējas; un, lai būtu vēl drošāk, lai viņš pasaka, ka

es — Pirams — nemaz neesmu Pirams, bet audējs

Pamatiņš. Tas visus galīgi nomierinās.

Knauķis. Labi, pasūtīsim tādu prologu, un lai to uzraksta

astoņpēdu un sešpēdu pantos.

Pamatiņš. Nežēlojiet pāris pēdu! Lai to uzraksta tikai

astoņpēdu pantos.

Snuķis. Vai dāmas neizbīsies no lauvas?

Badmira. Varu jums galvu likt ķīlā, ka izbīsies!

Pamatiņš. Draugi, tas mums labi jāapsver. Palaist lauvu

dāmu pulkā — lai dievs pasarga! — tas ir kas bries-

mīgs. Jo nav taču trakāka putna par dzīvu lauvu. To

mums vajadzēs labi apdomāt. x

Snuķis. Nu tad lai otrs Prologs paskaidro, ka tas nemaz

nav lauva.

Pamatiņš. Nē, lai viņš tiek nosaukts vārdā, un jāierīko

tā, lai kāda daļa viņa sejas ir redzama, zem lauvas

ādas. Un arī viņam pašam jāierunājas un jāsaka tā

vai tamlīdzīgi, ar tādu pašu defektu: «Dāmas!» —

vai: «Augstās dāmas! Atļaujiet pievērst jūsu uzma-

nību!» — vai: «Atļaujiet jūs lūgt!» — vai: «Atļau-

jiet jūs ļoti lūgt — nebaidīties, nedrebēt; esmu ga-

tavs atdot par jums savu dzīvību. Ja jūs iedomātos,

ka esmu īsts lauva, man būtu žēl pašam savas ādas.

Nē, es nemaz neesmu lauva. Esmu tāds pats cilvēks

kā visi.» Un tad lai viņš patiešām nosauc savu vārdu

un pasaka skaidri un gaiši, ka viņš ir galdnieks Glī-

tumiņš.

Knauķis. Labi, lai notiek. Bet ir vēl divas grūtības. Kā

lai dabū istabā iekšā mēnesnīcu? Jūs taču jau zināt,

ka Pirams un Tizbe satiekas mēnesnīcā.

Snuķis. Vai tai vakarā, kad izrādām savu lugu, spīd mē-

ness?

Pamatiņš. Kalendāru, kalendāru! Paskatieties kalendārā!

Kad būs mēness, kāds būs mēness?

Knauķis. Jā, tas tonakt spīdēs.

Pamatiņš. Tad jau viss ir ļoti vienkārši, jāatver tikai

tai istabā, kur spēlēsim, lielais logs plašāk vaļā, un

mēness gaisma pati spīdēs pa logu iekšā.

Knauķis. Jā. Bet var arī tā: lai kāds ienāk iekšā ar ža-

garu saišķi un lukturi un saka, ka viņš ir Mēnes-

nīca vai ari ka viņš izrāda Mēnesnīcu. Tad vēl ir

otra grūtība: mums lielajā istabā vēl vajadzīga siena,

jo Pirams un Tizbe, kā te sacīts, sarunājas pa šķirbu

sienā.

Snuķis.

Veselu sienu jau gan nekādi neiestieps istabā iekšā.

Kā tu domā, Pamatiņ?

Pamatiņš. Kādam no mums vajadzēs izrādīt Sienu. Un

lai viņš notriepjas ar javu vai ar māliem, vai arī ar

kaļķiem, tad tas nozīmēs, ka viņš ir siena. Pirkstus

lai viņš tur izplestus, un tad pa to šķirbiņu Pirams

ar Tizbi varēs sačukstēties.

Knauķis. Ja tas tā izdosies, tad būs labi. Un nu, brālīši,

apmetieties tepat zemē un atkārtojiet savas lomas.

Piram, tev jāsāk. Kad būsi beidzis savu runu, aizej

aiz tā krūma. Un tāpat lai dara ari pārējie, katrs pēc

sava gala vārda.

Parādās Paks.

Paks.

Kas tie par salašņām, kas taisa traci,

Kur laumu valdniece slēdz miegā acis?

Tie lugu rādīs? Būšu skatītājs

Un varbūt arī līdzi spēlētājs.

Knauķis.

Sāc, Piram! Tizbe, sagatavojies!

Pamatiņš.

Ak mīļā Tizbe, smaržu dullais zieds.

Knauķis.

Smaržu pillais, smaržu pillais!

Pamatiņš.

… smaržu pillais zieds

Ir tava elpa, mana mīļā Tizbe.

Bet klau! Dzird balsis. Paliec mirkli te.

Es drīz, es drīz vien atkal būšu še.

Aiziet.

Paks.

Nē, Pirams dīvaināks vēl redzēts nav.

Stabule. Vai man tagad jārunā?

Knauķis. Nu kā tad! Saproti taču, — viņš aiziet paskatīties, kas tas par troksni, ko dzirdēja, un tūliņ nāks atpakaļ.

Stabule.

Ak Piram mirdzošais, tavs vaigs kā lilje balts

Un sārts kā roze ir, kas smaržās kūst,

Tu jaunākais starp jauniem, mīļš un stalts

Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.

Es tevi gaidīšu pie Minnas kapa.

Knauķis. Pie Ņina kapa, cienījamais! Bet tas tev tagad

nemaz vēl nav jāsaka. To tu atbildi Piramam. Ko tu

nopenterē. visu lomu ar visiem gala vārdiem vienā

paņēmienā? Piram, kur tu paliec? Tu nokavēji gala

vārdu. Gala vārds ir «nepiekūst».

Stabule.

Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.

Atgriežas Paks un Pamatiņš, kam tagad ēzeļa galva.

Pamatiņš.

Kaut esmu stalts, bet, Tizbe, vienmēr tavs.

Knauķis. Ak šausmas! Ak briesmas! Te spokojas!

Draugi, piesauciet dievu! Bēdziet, meistari! Palīgāt

Knauķis, Glitumiņš, Stabule, Snuķis un Badmira aizbēg.

Paks.

Jums sekošu, jūs gribu vajāt, dzīt,

Pa purviem, krūmiem, brikšņiem pakaļ skraidīt

Un kaukt kā suns, kā uguns virsū līt

Un jūs kā lācis bezgalvainais baidīt,

Es zviegšu, riešu, rūkšu, liesmošu,

Kā zirgs un meža cūka biedēšu.

Aiziet.

Pamatiņš. Kāpēc viņi aizskrēja projām? Tā būs kāda

blēdība, lai mani iebiedētu?

Atgriežas Snuķis.

Snuķis. Ak Pamatiņ, kā tu esi pārvērties! Kas man jā-

redz!

Pamatiņš. Kas tev jāredz? Ko gan tu citu vari redzēt kā

tikai pats savu ēzeļa galvu?

Snuķis aizbēg. Atgriežas Knauķis.

Knauķis. Lai dievs tevi pasarga, Pamatiņ! Lai dievs pa-

sarga. Kā tu esi pārvērsts!

Aizbēg.

Pamatiņš. Ek, es saprotu viņu blēdību. Viņi grib pataisīt

mani par ēzeli. Iebiedēt mani! Ja vien varētu… Bet

es nekustēšos ne no vietas, lai viņi dara, ko grib.

Es pastaigāšos tepat un dziedāšu, lai viņi dzird, ka

man nemaz nav bail.

Pamatiņš dzied.

Lūk, melnais strazds kā ogle spīd,

Tam knābis dzeltens, glīts,

Strazds dziesmu izloka ikbrīd,

Čiepst mazais paceplīt's.

Titānija

pamozdamās.

Kāds eņģelis gan mani modinājis

Sai ziedu gultā?

Pamatiņš

dzied.

Vēl žube, zvirbul's, cīrulis

Un arī dzeguze …

Dažs labs tās dziesmu dzirdējis,

Nav apsaukt drīkstējis.

Patiešām, kurš tad ies strīdēties ar tādu muļķīgu

putnu? Kurš tam sacīs, ka tas melo, lai arī tas kūkotu

cik kūkodams?

Titānija.

Ak, lūdzu, dziedi, daiļais mirstīgais,

Jo tava balss nu apbur manu dzirdi,

Bet vaigs tavs savaldzina skatienu,

Un tavas cēlās īpašības liek

Man teikt, ka tevi mīlu jau, mans prieks.

Pamatiņš. Man šķiet, kundze, ka jums gan ir visai maz

prāta, to darot; tomēr, patiesību sakot, saprātu un

mīlestību mūsu dienās reti kad redz vienkopus, —

ļoti žēl, ka vislabākie kaimiņi nesatiek. Es protu arī

pajokot, kad vajag, vai ne?

Titānija.

Jo esi tikpat gudrs tu, cik skaists.

Pamatiņš. Tas nu gan būs pārspīlēts. Bet, ja man būtu

tik daudz saprašanas, kā tikt laukā no šī meža, tad

būtu pats ar sevi pilnīgi apmierināts.

Titanija.

No meža ceļu laukā nemeklē, »—

Tev jāpaliek — vai gribi to vai ne,

Jo varena ir mana valdīšana,

Un allaž vasara ir valstī manā.

Es tevi mīlu. Sekot man ir gods.

Tiks laumu bars par kalponēm tev dots,

Tās tev no dzelmēm dārgas rotas nesīs,

Tev, ziedu gultā dusot, dziesmas dvesīs.