VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

tava! Ak Piram mans mīļais! Es esmu tava Tizbīte —

tā, ko tu mīli!»

Knauķis. Nē, nē. Tev jāspēlē Pirams, bet tev, Stabule,—

Tizbe.

Pamatiņš. Nu labi, turpini!

Knauķis. Robins Badmira, skroderis.

Badmira. Jā, Pēter Knauķi.

Knauķis. Robin Badmira, tev jāspēlē Tizbes māte. Toms

Snuķis, skārdnieks.

Snuķis. Jā, Pēter Knauķi.

Knauķis. Tu būsi Pirama tēvs, es — Tizbes tēvs. Glītu-

miņ, galdniek, tev jāuzņemas lauvas loma. Tad nu

man liekas, ka lomas būs labi sadalītas. Vai ne?

Glltumiņš. Vai jums lauvas loma jau ir pārrakstīta? Ja

ir, tad, lūdzu, dodiet šurp, jo man ir grūta galva.

Knauķis. Tur jau nav nekā ko mācīties, jo tikai jārūc

vien ir.

Pamatiņš. Tad dodiet man arī lauvu. Es tā rūkšu, ka

jums sirds priecāsies. Es rūkšu tā, ka valdnieks sa-

cīs: «Lai viņš parūc vēl, nu, lai viņš parūc vēl!»

Knauķis. Nu, ja tu tik briesmīgi rūksi, tad izbiedēsi

valdnieci un visas dāmas, tā ka tās sāks kliegt; un

ar to pietiks, lai mūs pakārtu.

Visi. Jā gan, tad mūs pakārs visus pēc kārtas.

Pamatiņš. Tas tiesa, draugi, ja mēs pārbiedēsim dāmas,

tad viņi daudz nedomās un mūs pakārs gan. Bet es

pārvērtīšu savu balsi un rūkšu tik maigi kā baložu

bērniņš, es rūkšu kā pati lakstīgala.

Knauķis. Tu nedrīksti spēlēt neko citu kā tikai Piramu,

jo Pirams ir īsts skaistulis, kārtīgs vīrs pašos spēka

gados, tas ir vispieklājīgākais kavalieris. Tāpēc tev

un tikai tev jāspēlē Pirams.

Pamatiņš. Labi, es to uzņemos. Bet ar kādu bārdu man

vislabāk to spēlēt?

Knauķis. Ar kādu vien gribi.

Pamatiņš. Es to izrādīšu vai nu ar salmu krāsas bārdu,

vai ar oranži brūnganu, vai ar sarkanu, vai varbūt

ar tādu, kāda ir franču karaļu kroņu krāsa, — tīri

dzeltenu.

Knauķis. Franču kronu? Bet kronas ir tikpat gludenas

kā daži pauri, un tad jau tev būs jāspēlē pavisam

bez bārdas. Meistari, te ir jūsu lomaЈ Un es jūs

lūdzu, piekodinu jums un atgādinu, ka tās jāie-

kaļ no galvas līdz rītvakaram. Bet vakarā sapulcēsi-

mies pils mežā, jūdzi aiz pilsētas. Tur mēnesnīcā sa-

mēģināsim, jo, ja sanāksim kopā pilsētā, tad to uz-

odīs un mūsu nodomi kļūs visiem zināmi. Es līdz tam

sastādīšu visu to lietu sarakstu, kas mums lugā būs

vajadzīgas. Un, lūdzu, nepiemāniet mani!

Pamatiņš. Būsim visi klāt. Jā, tur mēs varēsim nekautrī-

gāk un drošāk samēģināt. Papūlieties! Sanāciet visi

laikā! Sveiki!

Knauķis. Satiksimies pie valdnieka ozola.

Pamatiņš. Labi. Lai šķīst vai plīst, bet esiet klāt!

Visi aiziet.

Lauma un Paks uznāk katrs no savas puses.

Paks.

Skat, laumiņa! Kurp dodies tu?

Lauma.

Pa kalniem un pa gravām,

Caur ērkšķu krūmājiem,

Caur straumēm, liesmu skavām,

Pa plašiem klajumiem

Par mēness staru ātrāk slīd

Man gaita klejojot ikbrīd,

Jo laumu valdiniece sūta,

Lai pļavas rasas klātas būtu.

Šīs prīmulas tai svīta ir,

Tām rubīni zelttērpos mirdz.

Tā laumu iemīļota krāsa, —

No plankumiņiem smaržas lāso.

Šeit arī rasas lāses jāatrod,

Lai katram ziedam tiktu auskars dots.

Sveiks, laiskumlāpītāj, laiks tālāk lidināt,

Jo valdniece ar laumām drīz būs klāt.

Paks.

Te manam pavēlniekam līksmot tiktos,

Tik gādā, lai ar Titāniju nesatiktos,

Jo Oberons ir ļoti saniknots

Par to, ka netiek jaukais zēns tam dots.

Zagts sultānam tas Indijā it klusi,

Un laumu valdniece to ieguvusi.

Grib greizsirdīgais Oberons to gūt,

Ar viņu klejojumos kopā būt,

Bet, nešķirdamās vairs no zēna iemīļotā,

To Titānija līksmi ziediem rotā.

Tāpēc nu abi, ja vien sastopas,

Kur mēness gaismā vizmo birztalas,

Tie naidā saslejas, bet laumas bīstas,

Bēg prom un ozolzīļu čaulās tīstās.

Lauma.

Ja izskats tavs un runa nemaldina,

Tad, kas tu, veiklais viltniek, esi, — zinu.

Tu esi Robins Labaisgariņš, jā,

Kas bieži ciema meitas ķircina,

Tām dzirnas samaitā, lai nepagrieztu,

Vai arī neļauj ķērnē sakult sviestu,

Gan alu sajauc, lai tas neuzrūgst,

Un vīrus vilini, kur dziļa dūksts.

Bet, kas par Paku tevi dēvē glaimi,

Tiem palīdzi tu, vari atnest laimi.

Vai ne?

Paks.

Jā gan, tā sacīt var.

Es — jautrais klejotāja gars.

Pat Oberonam izvilinu smaidu,

Kad skaļu ķēves zviedzienu es raidu

Un mulsināts tiek labi barots zirgs.

Bet reizēm esmu mežābols, kas mirkst

Un piebriest pļāpai kādā dzirā.

Kad šī nu dzer, plūst pāri vira,

Un apliets tiek tās noļumušais zods.

Bet sievai gudrākai, kas žēlus stāstus prot,

Par trijkājainu sēdekli es rādos.

Un, kad tā labprāt sēžas jau uz tāda,

Es pazūdu, bet viņai kāja slīd,

Par skaļu apsmieklu uz dibena tā krīt

Un pukodamās klepo, šķauda.

Aiz smiekliem lokās visi ļaudis.

Bēdz, laumiņ! Oberons jau tuvojas!

Lauma.

Kaut manu valdinieci nesastaptu tas!

Uznāk no vienas puses Oberons ar savu svītu;

no otras Titāni ja ar savējo.

Oberons.

Nu satiekamies, lepnā Titānija.

Titāni ja.

Ak greizsirdīgais Oberons! Tad, laumas, bēgam.

Es zvērējusi vairīties no viņa.

Oberons.

Nē, paliec, vieglprāte! Vai neesmu tavs vīrs?

Titānija.

Tad tava sieva būtu es? Bet zinu,

Ka, pametis šo zemi teiksmaino

Un vērties Korinā, tu augu dienu

Reiz stabulēji mīlas dziesmas kvēlas

Vien maigai Filidai. Kam esi šeit

Nu attraucies no tālās Indijas?

Grib tavu nekautrīgo amazoni,

Šo kareivīgo iemīļoto koturnās,

Jau Tezejs ņemt par sievu, bet tu steidz

Tiem kāzu gultā laimi dāvināt un prieku.

Oberons.

Ak, kaunies, Titānija, tādu runu!

Kā Hipolitas dēļ gan vari man ko pārmest,

Ja pati mīlēji reiz Tezeju?

Vai naktī zvaigžņotā to neatvīli

Tu Perigenai nelaimīgajai?

Vai tevis del nav atstājis viņš Egmeju

Un vēlāk Ariadni, Antiopi?

Titānija.

Viss — tavas greizsirdīgās iedomas!

Jau sen, kopš jaukā ziedu laika dienām

Ne mežos, pļavās, straujas upes malā,

Ne strūklu akas vēsā tuvumā,

Ne jūras krasta smiltis zeltainajās

Mēs vējā nevaram vairs rotaļāties.

Tu kliedē mūs ar dusmu kliedzieniem.

Vējš, velti lūlojis mums savas dziesmas,

Nu atriebībā pacēlis no jūras

Šo ļauno miglu. Tā, uz zemi krītot,

Ar lietus gāzēm satrakoja upes,

Kas lepnumā drīz plūda pāri krastiem.

Velk tāpēc vērsis arklu tagad velti,

Lej arājs velti sviedrus, labība

Iet bojā, sapūst, pirms tā uzplaukusi,

Un tukši laidari stāv apslīkušās pļavās,

Bet vārnas nobarojas, maitas knābjot…

Ir dubļi pārklājuši jautro spēļu laukus,

Un kuplā zaļumā vairs taku nav, —

Tās aizaugušas, nevar saskatīt.

Un cilvēki jau ilgojas pēc ziemas,

Vairs naktīs viņu dziesmas neatskan …

Bet mēness, visu plūdu pavēlnieks,

Nu bāls aiz dusmām gaisu skalo,

Tā pārpilnībā sērgas radīdams.

Te sajūk arī paši gadalaiki:

Redz sirmgalvaino sarmu krītam

Jau purpursārtās rozes maigās skavās,