Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Viņa zīmē. Zīmē visbriesmīgāko, ko zina."

"Viņa neprot zīmēt," Sofija kaislīgi čukstēja. "Vai tu iedevi viņai manu bloknotu? Kāpēc viņai jāzīmē?"

Logs tika aizcirsts, un vecāmāte apgūlās uz muguras. Sofija atgriezās trīs reizes, katru reizi ar briesmīgu zīmējumu, ko pielīmēja pie rūts ar bildi uz viesu istabas pusi. Pirmais zīmējums attēloja bērnu ar neglītiem matiem, bērns stāvēja un kliedza, kamēr pa viņu rāpoja lielas skudras. Otrā zīmē­jumā šim pašam bērnam bija trāpīts pa galvu ar akmeni. Tre­šajā bija pavisam parasta kuģa katastrofa, tāpēc vecāmāte pieņēma, ka Sofija ir izlikusi visas savas dusmas. Kad viņa atvēra grāmatu un beidzot atrada vietu, līdz kurai tikusi iepriek­šējā reizē, pa durvjapakšu tika iebāzts papīrs.

Berenikes zīmējums bija labs, tas bija uzzīmēts tādā kā rūpīgā niknumā un attēloja būtni, kuras seja bija melns cau­rums. Šī būtne kustējās uz priekšu uzrautiem pleciem, un rokas bija gari, izplesti spārni kā sikspārnim. Tie sākās augšā pie kakla un abās pusēs vilkās pa zemi kā balsts vai, iespējams, šķērslis nenoteiktajam ķermenim bez kājām. Tas bija tik bries­mīgs un izteiksmīgs attēls, ka vecāmāte sajuta apbrīnu, viņa atvēra durvis un sauca: "Tas ir labs! Tas ir patiesi labs zī­mējums!" Viņa neskatījās uz bērnu, tikai uz zīmējumu, un viņas tonis nebija ne laipns, ne uzmundrinošs.

Berenike palika sēžam uz kāpnēm, nepagriezusies atpa­kaļ. Viņa paņēma mazu akmeni un pasvieda taisni gaisā, tad piecēlās un lēnām, pārdomātam kustībām gāja lejā uz plud­mali. Sofija stāvēja pie malkas grēdas un gaidīja.

"Ko viņa tagad dara?" vecāmāte jautāja.

"Viņa met akmeņus jūrā," Sofija sacīja. "Viņa iet pa ze­mesragu."

"Tas ir labi," vecāmāte teica. "Nāc un paskaties, ko viņa uzzīmējusi. Kā tev patīk?"

"Nūu," Sofija novilka.

Vecāmāte ar divām spraudītēm piestiprināja zīmējumu pie sienas un sacīja: "Kāda lieliska ideja. Tagad liksim viņu mierā."

"Vai viņa prot zīmēt?" Sofija drūmi jautāja.

"Nē," vecāmāte atteica, "visticamāk ne. Viņa laikam pie­der pie tiem, kas uztaisa vienu vienīgu labu darbu un vairs nekad to neatkārto."

Ganības

Sofija jautāja, kā izskatās debesis, un vecāmāte atbildēja, var­būt kā šai pļavā, viņas gāja garām kādām ganībām pie ciema ceļa un apstājās paskatīties. Bija ļoti karsts, lauku ceļš bija balts un saplaisājis, un visiem grāvmalas augiem bija appu­tējušas lapas. Viņas iegāja ganībās un apsēdās zālē, kas bija augsta un nepavisam ne putekļaina, tur auga zilie zvaniņi un kaķpēdiņas, un gundegas.

"Vai debesīs ir skudras?" Sofija jautāja.

"Nē," atteica vecāmāte un piesardzīgi atlaidās uz mugu­ras, viņa uzvilka cepuri uz deguna un mēģināja slepus pagu­lēt. Tālumā nenogurstoši un miermīlīgi darbojās kaut kāda lauksaimniecības mašīna. Ja mašīnu neņēma vērā — to izda­rīt bija pavisam viegli — un ieklausījās tikai kukaiņos, tie kļuva par daudziem tūkstošiem miljonu un piepildīja visu pasauli kāpjošos un krītošos sajūsmas un vasaras viļņos. So­fija plūca puķes un turēja tās rokā, līdz tās kļuva karstas un netīkamas, tad viņa uzlika puķes vecaimātei un jautāja, kā gan Dievs spējot sekot līdzi visiem, kuri vienlaikus skaita lūgšanu.

"Viņš ir tik gudrs, tik gudrs…" vecāmāte miegaini mur­mināja zem cepures.

"Atbildi kārtīgi," Sofija sacīja. " Kā viņš pagūst?"

"Viņam ir sekretāri…"

"Bet kā viņš paspēj izdarīt to, ko cilvēks lūdz, ja viņam nav laika parunāt ar sekretāru, pirms viss saiet grīstē?"

Vecāmāte izlikās guļam, tomēr visu laiku zināja, ka ne­vienu neapmuļķos, un beidzot sacīja, ka Dievs izkārtojot visu tā, lai nekas bīstams nevarētu notikt no mirkļa, kad cilvēks lūdzas, līdz mirklim, kad viņš uzzina, ko cilvēks lūdzis, un tad mazmeita pajautāja, kas notiek, ja cilvēks lūdzas, krizdams no priedes, tātad gaisā.

"Ha, ha." Vecāmāte sarosījās. "Tad viņš liek tev aizķerties aiz zara."

"Tas ir gudri," Sofija atzina. "Tagad tu jautā. Bet par debesīm."

"Kā tu domā, vai visiem eņģeļiem ir kleitas, lai neviens neredzētu, kas viņi tādi ir?"

"Neuzdod dumjus jautājumus, ja jau zini, ka viņiem ir kleitas. Paklausies, ko es teikšu: ja kāds grib zināt, kas īsti par eņģeli tas otrs ir, tad viņš vienkārši palido tam otram apakšā un paskatās, vai viņam ir bikses."

"Ak tā," vecāmāte sacīja. "To ir vērts zināt. Tagad tava kārta."

"Vai eņģeļi var nolidot uz elli?"

"Noteikti. Tur taču var būt tik daudz draugu un paziņu."

"Nu es tevi pieķēru!" Sofija iesaucās. "Vakar tu teici, ka tādas elles neesot!"

Vecāmāte sadusmojās, piecēlās sēdus un sacīja: "Šodien es domāju tieši tāpat. Bet tā taču ir tikai rotaļa."

"Tā nav rotaļa, tas ir nopietni, kad runā par Dievu!"

"Viņš nemūžam neiedomātos kaut ko tik dumju, kā ra­dīt elli."

"Bet viņš tā ir izdarījis."

"Nav vis."

"Ir gan! Liela, milzīga elle!"

Vecāmāte piecēlās kājās pārāk ātri, jo bija dusmīga, visa pļaviņa griezās apkārt, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa brīdi pagaidīja, tad teica: "Sofij! Par to nu it nemaz ne­vajag strīdēties. Tu taču saproti, ka dzīve ir pietiekami grūta, lai cilvēks pēc tās vēl tiktu sodīts. Cilvēks tiek mierināts, tāda ir tā doma."

"Nav vis grūta!" Sofija iesaucās. "Un ko tad tu iesāksi ar velnu? Viņš taču dzīvo ellē!"

Vecāmāte mirkli grasījās teikt, ka arī velna nav, taču ne­gribēja būt nejauka. Tā lauksaimniecības mašīna taisīja ne­gantu troksni. Viņa devās atpakaļ uz ceļu un iekāpa tieši lielā govs pļekā. Mazmeita nesekoja viņai.

"Sofij!" vecāmāte brīdinoši iesaucās. "Veikalā tu dabūsi apelsīnu."

"Apelsīnu," Sofija nicīgi atkārtoja. "Vai, tavuprāt, var do­māt par apelsīnu, runājot par Dievu un velnu?"

Vecāmāte ar kūju nobakstīja pļeku no kurpes, cik labi vien spēja, pēc tam sacīja: "Mīļo bērniņ, savā vecumā es neparko nevaru sākt ticēt velnam. Tu vari ticēt, kam vēlies, bet tev jāmācās iecietība."

"Un kas tas ir?" bērns sabozies jautāja.

"Tas nozīmē cienīt citu uzskatus."

"Un ko nozīmē cienīt?" Sofija kliedza un mīdīja lauku.

"Ļaut citiem ticēt, kam viņi vēlas!" vecāmāte sauca. "Es ļauju tev ticēt sātanam, un tu ļauj man neticēt."

"Tu lādējies," Sofija čukstēja.

"Nelādējos vis."

"Jā gan. Tu sacīji — sātans."

Viņas vairs neskatījās viena uz otru. Trīs govis nāca pa ceļu, šūpodamas astes un ragus, tās gāja garām lēni, mušu bara apņemtas, un turpināja savu ceļu uz ciemu, šūpojot pēcpuses, kur āda krokojās un raustījās, tad tās bija prom un palika tikai klusums.

Beidzot Sofijas vecāmāte sacīja: "Es protu kādu dziesmu, ko tu neproti" Viņa brīdi pagaidīja un tad dziedāja — ļoti šķībi, jo balss saites bija sametušās: Tjo-littalej, tjo-littalej, nesvied man ar pļeku, tjo-littalej, tjo-littalej, laidīsi tu ļekas, dabūsi ar kaku.

"Ko tu teici?" Sofija čukstēja, jo viņa neticēja savām ausīm, un tad vecāmāte šo patiesi neglīto pantu nodziedāja vēlreiz.

Sofija pārkāpa grāvim un sāka iet uz ciema pusi. "Tētis nekad nav teicis kaka," viņa sacīja pār plecu. "Kur tu to esi iemācījusies?"

"Neteikšu," vecāmāte atbildēja.

Viņas nonāca līdz šķūnim, pārkāpa žoga pakāpieniem, devās garām Nībonda laidaram, un, pirms viņas bija nonā­kušas līdz veikaliņam zem kokiem, Sofija jau bija iemācī­jusies dziesmiņu un dziedāja to tikpat šķībi kā vecāmāte.