Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

Salas dzīves sākumā ģimene mēģināja padarīt spoku mežu šausmīgāku, nekā tas bija. Viņi apkārtējās salās vāca celmus

un sausus kadiķkrūmus un ar laivu veda tos šurp, pār salu tika vilkti milzīgi izskalota un izbalējuša skaistuma eksem­plāri, tie lūza un plīsa un izveidoja platus, tukšus ceļus uz vie­tām, kur tiem bija jāstāv. Vecāmāte redzēja, ka tas nebeigsies labi, taču neko neteica. Pēc tam viņa iztīrīja laivu un gaidīja, līdz viņi nogurs no spoku meža. Tad viņa iegāja tajā viena pati. Viņa lēnām līda garām dūkstij un papardēm, un pieku­susi viņa apgūlās zemē un skatījās augšup caur pelēku ķērpju un zaru tīklu. Viņi jautāja, kur vecāmāte bijusi, un viņa at­bildēja, ka laikam uz brīdi iesnaudusies.

Aiz spoku meža sala kļuva par kārtības un skaistuma parku, tā tika nokopta līdz sīkākajam zariņam, kamēr zemi bija izmērcējis pavasara lietus, un pēc tam tikai šauras taciņas veda no zemesraga līdz zemesragam un lejā uz smilšaino pludmali. Tikai zemnieki un vasarnieki staigā pa sūnām. Viņi nezina — laikam nav gana to atkārtot — ka sūna ir vistraus­lākais, kas vispār atrodams. Tai uzkāpj vienu reizi, un sūna lietū paceļas, otrajā reizē tā nepaceļas. Trešajā reizē, kad cil­vēks iet pār sūnu, tā ir mirusi. Tāpat ir ar pūkpīlēm, trešajā reizē, kad tiek izbiedētas no ligzdas, tās neatgriežas. Jūlijā sūna mēdza izrotāties ar viegliem un gariem zāles stiebriem. Skaras atvērās precīzi vienādā attālumā no zemes un kopā šūpojās vējā kā iekšzemes pļavas, tad visa sala bija klāta ar sil­tumā mērcētu plīvuru, tik tikko redzamu un nedēļas laikā pazudušu. Nekas nespēja radīt spēcīgāku neskartības un ne- apdzīvotības iespaidu.

Taču spoku mežā sēdēja vecāmāte un izgreba svešādus dzīvniekus. Viņa tos izgrieza no zariem un koka gabaliem, piešķīra tiem ķepas un sejas, taču to izskats bija tikai viegli iezīmēts, nekad pārāk skaidrs. Tie saglabāja savu koka dvēseli,

un muguras izliekumam un kājām piemita augšanas īpatnā, neizdibināmā forma, joprojām daļa no trūdošā meža. Lāgiem vecāmāte izgrieza dzīvniekus tieši no kāda celma vai stumbra. Viņas koka zvēru kļuva aizvien vairāk. Tie sēdēja kaut kur pieķērušies vai jāteniski uzsēdušies kokam, atspiedušies pret stumbru vai iegrimuši zemē, tie izplestām ķepām grima muk­lājā vai gulēja, mierīgi saritinājušies un aizmiguši pie kādas saknes. Dažkārt tie bija tikai kāds profils ēnā, un reizumis divi vai trīs kopā, iesaistījušies kautiņā vai mīlā. Vecāmāte strādāja tikai ar vecu koku, kas jau bija atradis savu veidolu, tas ir, viņa meklēja un izraudzījās koku, kas pauda to, ko viņa vēlējās.

Reiz vecāmāte smiltīs atrada lielu, baltu mugurkaula skrie­meli. Tas bija pārāk ciets apstrādāšanai, bet nevarēja kļūt vēl skaistāks, tāpēc viņa novietoja to spoku mežā, kāds tas bija. Viņa atrada vairākus kaulus, baltus vai iepelēkus, visus izska­lotus no jūras.

"Ko tu tur dari?" Sofija jautāja.

"Es spēlējos," vecāmāte atbildēja.

Sofija ielīda spoku mežā un ieraudzīja visu, ko vecāmāte uztaisījusi. "Vai tā ir izstāde?" viņa jautāja. Bet vecāmāte at­teica, ka tam neesot nekāda sakara ar skulptūrām, skulptūras esot pavisam kas cits.

Viņas abas sāka vākt kaulus liedagos.

Meklēt un vākt ir īpaša nodarbe, jo tu neredzi neko citu kā tikai to, ko meklē. Ja lasi brūklenes, tu redzi tikai to, kas ir sarkans, un, ja meklē kaulus, tad ieraugi tikai balto; lai kur tu ietu, ieraugi tikai kaulus. Lāgiem tie ir tievi kā adatas, ārkār­tīgi smalki un trausli, tie jānes ļoti piesardzīgi. Lāgiem tie ir milzīgi, rupji stilbakauli vai ribu būris, aprakts smiltīs kā vraka brangas. Tie atrodami tūkstoš veidolos, un ikkatram ir sava struktūra.

Visu, ko atradušas, Sofija un vecāmāte novietoja spoku mežā, viņas mēdza doties turp mijkrēslī. Zeme zem kokiem bija izrotāta ar baltām arabeskām, gluži kā zīmju valodā, un, kad bilžu raksts bija gatavs, viņas palika sēžam, mazliet pa­pļāpāja un klausījās putnu kustībās briksnājā. Reiz gaisā pacē­lās rubenis, un citreiz viņas pamanīja pavisam mazu pūci. Tā tupēja uz zara kā siluets pret vakara debesīm. Salu nekad ag­rāk nebija apciemojusi pūce.

Kādu rītu Sofija atrada nevainojamu liela zvēra galvas­kausu, viņa atrada to pati. Vecāmāte domāja, ka tas ir roņa galvaskauss. Viņas paslēpa galvaskausu grozā un gaidīja līdz pat vakaram. Saulrietā bija tikai sarkanās krāsas, gaisma plu­doja pār salu tā, ka pat zeme kļuva sarkana. Viņas novietoja galvaskausu spoku mežā, un tur tas gulēja un spīdināja visus savus zobus.

Piepeši Sofija iekliedzās. "Novāc to!" viņa kliedza. "No­vāc!" Vecāmāte tūdaļ apskāva bērnu, taču domāja, ka labāk neko nesacīt. Pēc brīža Sofija iemiga. Vecāmāte sēdēja un do­māja par sērkociņu kārbiņu namu smilšu liedagā un melleņu ceriem aiz mājas. Varētu uztaisīt molu un logus no staniola.

Tad koka dzīvnieki pazuda savā mežā. Arabeskas iegrima zemē un apsūnoja zaļas, un koki, laikam ritot, ieslīga vēl dzi­ļāk cits cita skavās. Vecāmāte viena pati bieži devās spoku mežā, kad sāka krēslot. Bet dienas vidū viņa sēdēja uz veran­das kāpnītēm un taisīja mizu laiviņas.

Kakaulis

Kādu ritu pirms ausmas viesu istabā kļuva auksts. Vecāmāte uzvilka sev pāri lupatu paklājiņu un noņēma no sienas dažus lietusmēteļus, taču tas daudz nelīdzēja. Viņa nodomāja, ka tas būs muklāja dēļ. Ar tiem muklājiem ir dīvaini. Cilvēks piepilda tos ar akmeņiem un smiltīm, un veciem baļķiem, tam visam virsū uzliek malkas grēdu, tomēr tie turpina uzves­ties kā muklāji. Agri pavasarī tie elpo ledu, un tiem ir pašiem sava migla kā piemiņa no laika, kad tiem piederēja melnas ūdens dūkstis un neskartas grīšļu skaras. Vecāmāte paskatījās uz petrolejas kamīnu, kas bija izdzisis, un uz pulksteni, kas rādīja trīs. Tad viņa piecēlās un apģērbās, paņēma kūju un notrausās pa akmens kāpnēm. Bija pavisam mierīga nakts, un viņai bija uznākusi vēlme paklausīties kākauļus.

Ne tikai malkas grēda, bet visa sala gulēja miglā, un bija tas īpašais klusums, kāds pie jūras valda maija sākumā. No koku zariem pilēja ūdens lāses, skaidri sadzirdamas klusumā, nekas vēl neauga, un ziemeļpusē joprojām gulēja sniega plan­kumi. Ainava vai plīsa no gaidām. Vecāmāte dzirdēja klie­dzam kākauļus, tos dēvēja šādā vārdā šo putnu sauciena dēļ, kas skanēja: ā-aulik, ā-aulik, vienmēr tālu prom, tālāk ūdeni, šos putnus nekad neredz. Tie ir tikpat noslēpumaini kā grieze, taču tā ir vientuļa un noslēpusies pļavā, kākauļi atrodami aiz tālākajām salām, kur tie milzīgos kāzu baros dzied visu cauru pavasara nakti.

Vecāmāte gāja pār klinti un prātoja par putniem vispār. Viņai šķita, ka neviens cits dzīvnieks nespēj dramatiski pasvītrot un padarīt pilnīgāku kādu norisi, gadalaiku un laika apstākļu maiņas un paša cilvēka mainīgo noskaņojumu. Viņa domāja par gājputniem un strazdu kādā vasaras vakarā; un par dzeguzi, jā, dzeguzi; un par lielajiem, aukstajiem putniem, kas peld un izlūko; un par tiem pavisam mazajiem, kas vasaras nogalē ba­riņā atspurdz ašā apciemojumā, apaļi kā lodes, dumji un bezbai­līgi; un par bezdelīgām, kas pagodina tikai tās mājas, kur cilvēki ir laimīgi. Savādi, ka bezpersoniskie putni ir kļuvuši par tik spēcīgiem simboliem. Vai varbūt ne. Vecaimātei kākauļi no­zīmēja gaidas un atjaunošanos. Viņa gāja pār klinti, piesardzīgi likdama savas stīvās kājas, un, nonākusi līdz rotaļu namiņam, pieklauvēja pie loga, Sofija tūdaļ pamodās un iznāca ārā.