Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

vajadzības. Vecāmāte atgriezās pie grāmatas un īpaši nedo­māja par Bereniki. Pūta vienmērīgs vasaras dienvidrietenis, tas miegaini žūžoja ap māju un ap salu, viņa dzirdēja, ka dzī­vojamā istabā klausās laika ziņas, un saulstaru svītra virzījās tālāk pār palodzi.

Sofija atrāva durvis, ienāca istabā un teica: "Viņa raud. Viņai ir bail no skudrām, un viņa domā, ka tās ir visur. Viņa nemitīgi cilā kājas, lūk šitā, cērt pie zemes, raud un neuzdro­šinās stāvēt mierīgi. Ko mēs ar viņu iesāksim?"

Abas nolēma izvizināt Bereniki ar laivu, jo tur nav skudru, tā pārvilinot viņu no lielām bailēm mazākās, un vecāmāte lasīja atkal tālāk.

Viņas gultas galvgalī karājās jauka glezna, kas attēloja eremītu. Tā bija krāsaina reprodukcija uz glancēta papīra, izgriezta no kādas grāmatas. Tur bija redzams tuksnesis dziļā mijkrēslī, tikai debesis un izkaltusi zeme. Vidū savā gultā gu­lēja eremīts un lasīja, ap viņu bija tāda kā atklāta telts, nakts­galdiņš un petrolejas lampa. Telts, gulta, gaismas aplis un naktsgaldiņš aizņēma gandrīz tikpat maz vietas kā viņš pats. Tālāk prom mijkrēslī neskaidri un tikai viegli iezīmētu varēja samanīt gulošu lauvu. Sofija uzskatīja, ka lauva ir draudīga, bet vecāmāte domāja, ka tā drīzāk sargā eremītu.

Kad pūš dienvidrietenis, viegli var rasties sajūta, ka dienas nomaina cita citu bez pārmaiņām un jebkādiem notikumiem, dienu un nakti ir tā pati vienmērīgā un mierīgā šalkoņa. Tētis tikai strādā pie sava galda. Tīkli tiek iemesti un izvilkti. Ikviens staigā pa salu savos darbos, kas ir tik pašsaprotami, ka par tiem nerunā, necenšoties izraisīt nedz apbrīnu, nedz simpāti­jas. Aizvien ir tā pati garā vasara, un viss turpina augt savā ritmā. Tas, ka salā bija ieradusies meitene Berenike, — tagad sauksim viņu šai slepenajā vārdā —, radīja sarežģījumus, ko neviens nebija paredzējis. Viņi nebija sapratuši, ka dzīve uz salas visā savā nejaušībā ir nedalāms veselums. Viņu izklaidī­gais dzīvesveids, sekojot vasaras lēnajai gaitai, nekad nebija rēķinājies ar kādu viesi, un viņi nesaprata, ka meitene Bere- nike vairāk baidās no viņiem nekā no jūras un skudrām, un kokos šalcošā vēja naktī.

Trešajā dienā Sofija ienāca viesu istabā un sacīja: "Tas vairs nav izturams. Viņa ir bezcerīga. Es pierunāju viņu nirt, bet tas neko nelīdz."

"Vai viņa patiešām ienira?" vecāmāte jautāja.

"Jā gan. Es viņu pagrūdu, un tad viņa ienira."

"Ak tā," vecāmāte noteica. "Un tālāk?"

"Viņas mati nepanes sālsūdeni," Sofija apbēdināta paskaid­roja. "Tie izskatās briesmīgi. Un tieši mati man tik ļoti patika."

Vecāmāte atmeta segu, piecēlās, paņēma savu kūju un jautāja: "Kur viņa ir?"

"Kartupeļu lauciņā," Sofija sacīja.

Vecāmāte viena pati devās pāri salai uz kartupeļu lau­ciņu. Tas gulēja mazliet virs jūras, aizvējā starp akmeņiem, un visu dienu to apspīdēja saule. Agrās šķirnes sēklas kartu­peļi tiek salikti smilšu dobē, un pa virsu tiek uzklātas jūras­zāles. Tos laista ar sālsūdeni, un izaug tīri, ovāli kartupelīši ar rožainu spīdumu — pavisam mazītiņi. Bērns sēdēja aiz lie­lākā akmens, pa pusei paslēpies zem priežu zariem. Vecāmāte apsēdās gabaliņu nostāk un sāka rakt ar savu mazo lāpstiņu. Kartupeļi vēl bija pārāk mazi, tomēr viņa izraka kādus desmit gabalus. "Redzi, kā to dara," viņa sacīja Berenikei. "Iestāda vienu lielu, un iznāk daudz maziņu. Ja mazliet pagaida, visi izaug lieli."

Berenike ātri paskatījās uz viņu pa sapinkāto matu apakšu un atkal novērsās, viņai nerūpēja kartupeļi, nerūpēja itin nekas.

Kaut viņa bijusi mazliet lielāka, vecāmāte nodomāja. Vis­labāk jau krietni lielāka, tad es varētu viņai pateikt, ka saprotu, cik briesmīgi tas ir. Cilvēks pa galvu pa kaklu tiek iemests saliedētā pulciņā, starp ļaudīm, kas allaž dzīvojuši kopā un pieraduši staigāt cits ap citu vietā, ko tie pazīst un pārzina, un ik mazākais drauds viņu ieradumiem padara viņus vēl salie- dētākus un pašpārliecinātākus. Sala var kļūt šausmīga tam, kurš tuvojas no ārpuses. Viss ir pabeigts, ikvienam ir sava vieta, stūrgalvīga, mierīga un pašpietiekama. Viņu krastos viss notiek saskaņā ar rituāliem, kas atkārtošanās dēļ ir cieti kā akmens, un vienlaikus viņi klīst caur savām dienām tik untu­maini un nejauši, it kā pasaule beigtos pie apvāršņa. Vecāmāte prātoja par to tik spraigi, ka aizmirsa kartupeļus un Bereniki. Viņa skatījās uz aizvēja puses krastu un uz viļņiem, kas skalo­jās ap salu abās pusēs, savienojās un turpināja virzīties uz cietzemi, — gara, zila ainava ar izzūdošām viļņu mugurām, kas aiz sevis atstāja tikai mazu mierīga ūdens ķīli. Šķērsām pāri jūras līcim peldēja zvejas laiva ar lielām baltām ūsām.

"Re!" vecāmāte sacīja. "Tur peld laiva." Viņa ar skatienu meklēja Bereniki, bet tagad bērns bija pilnīgi paslēpies zem priedes. "Re!" vēlreiz sacīja vecāmāte. "Tur nāk bandīti. Tagad mums jāpaslēpjas." Ar zināmu piepūli viņa palīda zem priedes un čukstēja: "Redzi, tur viņi ir. Viņi stūrē šurp. Tagad tu sekosi man uz drošāku vietu." Vecāmāte sāka rāp­ties pār klinti, un Berenike uz visām četrām lielā ātrumā sekoja viņai. Viņas devās apkārt mazam zileņu ceram un no­nāca ieplakā ar kārklu krūmiem, tur bija slapjš, bet neko ne­varēja līdzēt.

"Tā," vecāmāte sacīja, "nu mēs pagaidām esam drošībā." Viņa paskatījās uz Berenikes seju un piebilda: "Tas ir — mēs esam drošībā. Viņi nekad mūs neatradīs."

"Kāpēc viņi ir bandīti?" Berenike čukstēja.

"Tāpēc, ka viņi ieradīsies un iztraucēs mūs," vecāmāte atbildēja. "Mēs esam ļaudis, kas dzīvo uz salas, un visi, kas šurp brauc, lai turas pa gabalu."

Zvejnieku laiva devās tālāk. Sofija staigāja meklēdama, viņa meklēja pusstundu, un, beidzot atradusi abas mierīgi nodarbojamies ar kurkuļu tramdīšanu, viņa pārskaitās. "Kur jūs bijāt!" viņa kliedza. "Es visur izmeklējos!"

"Mēs paslēpāmies," vecāmāte paskaidroja.

"Mēs paslēpāmies," Berenike atkārtoja. "Mēs neļausim nevienam braukt šurp." Viņa piegāja ļoti tuvu vecaimātei un nenovērsdamās raudzījās uz Sofiju.

Sofija neko neteica, piepeši apgriezās un aizskrēja prom.

Sala sarāvās un kļuva šaura. Lai ietu kur iedama, Sofija apzinājās, ka viņas abas tur ir, un bija spiesta doties tālu prom, bet, tiklīdz viņas pazuda, Sofija bija spiesta viņas sameklēt, lai varētu atkal pamest.

Pamazām vecāmāte nogura un uzrausās pa viesu istabas kāpnītēm. "Tagad es mazliet palasīšu," viņa sacīja. "Ej un pa­spēlējies ar Sofiju kādu laiciņu."

"Nē," Berenike teica.

"Tad ej paspēlējies viena."

"Nē," Berenike teica un atkal izbijās.

Vecāmāte atnesa bloknotu un ogles zīmuli un nolika tos uz kāpnītēm. "Tev jāuzzīmē kāda bilde," viņa sacīja.

"Es nezinu, ko zīmēt," bērns atteica.

"Uzzīmē kaut ko briesmīgu," vecāmāte sacīja, jo tagad bija patiesi piekususi. "Uzzīmē briesmīgāko, ko tu proti, un dari to tik ilgi, cik vien iespējams."

Tad viņa aizbultēja durvis, apgūlās gultā un uzvilka segu pār galvu. Dienvidrietenis mierīgi un attāli žūžoja pāri kras­tiem un apņēma salas viduspunktu, kas bija viesu istaba un malkas grēda.

Sofija pievilka igvāti pie loga un uzrāpās uz tās, viņa pie­klauvēja pie rūts trīs garus un trīs īsus sitienus. Kad vecāmāte bija izlīdusi no segām un pavērusi logu, Sofija paziņoja, ka izstājusies no apvienības. "No tās Pipsanu apvienības!" viņa sacīja. "Pipsanas mani neinteresē! Ko viņa dara?"