Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Es eju klausīties kākauļus," vecāmāte sacīja.

Sofija apģērbās, un tālāk viņas devās kopā.

Austrumpusē ap akmeņiem gulēja šaura ledus mala. Vēl neviens nebija paspējis salasīt malku, un viss liedags bija pilns ar koku gabaliem — plata, uztūkuši sapinušos dēļu, jūraszāļu un niedru kaudze —, tur bija pāļi un trauslas koka kastītes, izgriezušās uz āru starp savām dzelzs stieplēm, un pašā augšā gulēja smags, milzīgs baļķis, melns no ūdenī izlijušās naftas. Viegli mizas gabali un senu vētru šķēpeles kustējās ūdeni aiz ledus malas, viegla jūras viļņošanās lēnām šūpoja tās prom no krasta un atkal atpakaļ. Saullēkts bija pavisam tuvu, un miglu, kas krita pār jūru, jau pārpludināja gaisma. Kākauļi bez mitas kliedza, tāli un melodiski.

"Tie vairojas," Sofija teica.

Saule pacēlās, dūmaka mirkli kvēloja un tad vienkārši pazuda. Uz kāda klintsbluķa ūdenī gulēja kākaulis, tas bija slapjš un beigts un izskatījās kā izgriezts plastikāta maisiņš. Sofija apgalvoja, ka tā esot veca vārna, taču vecāmāte neticēja.

"Bet ir taču pavasaris!" Sofija sacīja. "Viņi tagad nemirst, tie ir pavisam jauni un tikko apprecējušies, tu pati tā teici."

"Mjā," vecāmāte novilka. "Šis katrā ziņā nomira."

"Kāpēc tas nomira?" Sofija iesaucās, viņa bija ļoti dusmīga.

"No nelaimīgas mīlestības," vecāmāte paskaidroja. "Tas visu nakti dziedāja un kladzināja savai pīlītei, bet tad ieradās cits un viņu atņēma, un tad kākaulis pabāza galvu zem ūdens un aizpeldēja."

"Tā nav taisnība!" Sofija kliedza un sāka raudāt. "Kā­kauļi nevar noslīkt, stāsti kārtīgi."

Tad vecāmāte stāstīja, ka šis kākaulis vienkārši sasitis galvu pret akmeni, tas dziedājis un kladzinājis bez mēra, neskatī­damies, kurp traucas, un tad noticis tā, kā noticis, tieši brīdī, kad kākaulis bijis ļoti laimīgs.

"Tas jau ir labāk," Sofija sacīja. "Vai mums nevajadzētu putnu apglabāt?"

"Tas nav vajadzīgs," vecāmāte atbildēja. "Uznāks paisums, un kākaulis pats sevi apglabās. Jūras putni jāapglabā tāpat kā jūrnieki."

Viņas gāja tālāk un runāja par jūrnieku apglabāšanu, kā­kauļi dziedāja divbalsīgi un trīsbalsīgi, aizvien tālāk projām. Šaurums pret zemesragu ziemas vētrās bija pilnīgi pārvērsts. Agrāk tur gulēja tikai akmeņi, un tagad viss bija smilšu liedags.

"To vajadzētu izglābt," vecāmāte sacīja un pabakstīja ar savu kūju smiltīs. "Ja ūdens pacelsies un vējš pūtis no ziemeļiem, smiltis atkal tiks aiznestas." Viņa visā garumā iz­stiepās izbalējušu niedru kaudzē un skatījās debesis, Sofija no­gūlās blakus. Kļuva siltāk un siltāk, un pēc krietna brīža viņas izdzirda gājputnu īpatni vēso, gluži kā apslāpēto skaņu un re­dzēja visu baru pārlidojam salu ziemeļaustrumu virzienā.

"Un ko mēs tagad darīsim?" Sofija jautāja.

Vecāmāte ierosināja, ka Sofija varētu apstaigāt zemesragu un paskatīties, kas izpeldējis krastā.

"Un tu esi droša, ka tev nekļūs garlaicīgi?" Sofija jautāja.

"Pilnīgi droša," vecāmāte atteica. Viņa pagriezās uz sā­niem un izstiepa roku pār galvu. Starp svītera piedurkni, ce­puri un baltajām niedrēm viņa varēja redzēt debesu, jūras un smilšu trijstūri, pavisam mazu trijstūri. Viņai blakus smiltis stāvēja sauss stublājs, kas starp savām zobainajām lapām tu­rēja jūras putna dūnu. Viņa uzmanīgi pētīja tās konstrukciju, stingro, balto kātiņu vidū un tam apkārt dūnas, gaišbrūnas un vieglākas par gaisu, pēc tam tumšākas un spīdīgas pret galiņu, kas noslēdzās ar mazu, taču priecīgu izliekumu. Dūna kustējās gaisa plūsmā, kuru viņa nesajuta. Vecāmāte konsta­tēja, ka stublājs un dūna atrodas tieši tādā attālumā, kas pie­mērots viņas acīm. Viņa prātoja, vai dūna ieķērusies stiebrā tagad, pavasari, varbūt naktī, vai arī stāvējusi tur visu ziemu. Viņa skatījās uz noapaļoto padziļinājumu smiltīs ap stublāja sakni un uz jūraszāļu vītni, kas apvijusies ap stiebru. Turpat blakus gulēja mizas gabaliņš. Ja to vēroja ilgi, tas izauga un kļuva par ļoti vecu kalnu, virspusē bija krāteri un bedres, kas līdzinājās virpuļiem. Mizas gabals bija skaists un dramatisks. Tas gūla pār savu ēnu smiltīs, skarot to vienā vienīgā punktā, un smiltis bija rupjas, tīras un gandrīz pelēkas rīta gaismā, debesis pavisam tukšas, arī jūra.

Atgriezās Sofija, viņa skrēja. "Es atradu truli!" viņa klie­dza. "Tas ir liels, tas ir no kuģa! Garš kā laiva!"

"Nevar būt," vecāmāte atteica.

Viņai bija svarīgi necelties augšā pārāk ātri, tāpēc pietika laika pavērot stublāju mirklī, kad dūna atstāja savu sprostu un to aiznesa vieglā rīta brīze. Dūna tika aiznesta no viņas redzeslauka, un, kad vecāmāte uztrausās kājās, ainava bija kļu­vusi mazāka. Viņa sacīja: "Es redzēju spalvu, kākauļa dūnu."

"Kāda kākauļa?" Sofija jautāja, jo viņa jau bija aizmirsusi putnu, kas nomira aiz mīlestības.

Berenike

Kādu vasaru Sofijai bija pašai sava viešņa, pirmā ciemos iera­dusies draudzene. Tā bija diezgan maza meitenīte, kuras matus Sofija apbrīnoja. Viņas jaunās draudzenes vārds bija Jērdisa Evelīne, taču viņu dēvēja par Pipsanu.

Sofija pastāstīja vecaimātei, ka Pipsana baidoties, ka viņu var izvaicāt par īsto vārdu, un patiesībā viņa baidoties no visa, tāpēc ar viņu jāapietas ļoti piesardzīgi, un abas vienojās vismaz sākumā nebiedēt Pipsanu ar ko tādu, ko viņa nekad nav redzējusi. Atbraucot Pipsana bija aplami saģērbta, un viņai kājās bija kurpes ar ādas zolēm, viņa bija pārāk labi audzināta un pavisam klusa, un mati bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās.

"Vai tie nav skaisti?" Sofija čukstēja. "Paši cirtojas."

"Ļoti skaisti," vecāmāte atteica. Viņas saskatījās un lē­nām pamāja ar galvu, Sofija nopūtās un paziņoja: "Esmu nodomājusi viņu aizsargāt. Vai mēs nevarētu nodibināt sle­penu apvienību viņas aizsardzībai? Vienīgā bēda ir tā, ka Pipsana neskan aristokrātiski."

Vecāmāte ierosināja, ka bērnu vajadzētu saukt par Bere- niki, tas ir, tikai apvienībā, Berenike esot karaliene, kas kļu­vusi slavena ar saviem matiem, un arī zvaigznājs.

Šīs slepenās tēlainības apņemta, būdama daudzu no­pietnu sarunu temats, Pipsana staigāja pa salu — neparasti mazs un pārbijies bērns, kas nevarēja palikt viens pats. Tāpēc Sofijai allaž bija jāsteidzas, nebija daudz minūšu, kad viņa uzdrīkstētos atstāt savu viešņu vienu. Vecāmāte gulēja viesu istabā namiņa otrā pusē un izdzirda Sofiju nākam, Sofija els­dama uznesās pa kāpnēm un ar blīkšķi iebrāzās istabā, ap­sēdās uz gultas un čukstēja: "Viņa padara mani traku. Viņa negrib mācīties airēt, jo neuzdrošinās kāpt laivā. Viņa domā, ka ūdens ir auksts. Ko mēs iesāksim ar Bereniki?" Viņas no­turēja īsu apspriedi, pagaidām neko nenolemjot, un Sofija atkal izbrāzās ārā.

Viesu istaba bija būvēta vēlāk, tāpēc tai piemita sava per­soniskā forma. Šī istaba cieši spiedās pie namiņa dibensienas, un tai bija darvota iekšsiena, kur karājās tīkli un duļļi, un vir­ves, un citas mantas, kas ir noderīgas un vienmēr tur karā­jušās. Griesti bija ļoti šķībi, jo tie bija īstā jumta turpinājums, un istaba stāvēja uz pāļiem, jo klints nolaidās lejup, līdz bijušajam muklājam starp namiņu un malkas grēdu. Ārpusē augošās priedes dēļ viesu istaba nebija iznākusi daudz garāka par gultu, citiem vārdiem sakot, tas bija pavisam īss gaitenis, izkrāsots zilā krāsā, ar durvīm un naglu kastēm vienā galā un pārāk lielu logu otrā. Logs bija liels tāpēc, ka palicis pāri, un kreisajā pusē jumta dēļ tas bija šķībs. Gulta bija balta un ro­tāta ar dažiem ziliem un zeltītiem ornamentiem. Zem viesu istabas glabājās lietaskoki un kannas ar darvu, benzīnu un pernicu, tukšas kastes, lāpstas un iesmi, kā ari daudz vecu igvāšu un visvisādu mantu, kas vēl bija pārāk glītas, lai tiktu izmestas. Citiem vārdiem runājot, viesu istaba bija jauka telpa un krietni atdalīta no visa pārējā, detaļas pieminēt nav