Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

Ilze Jansone

Dabas dziedniecība

Mēs pārāk tālu esam aizgājuši no šiem trim faktoriem, un, ja mēs nevedam pie tiem cilvēkus atpakaļ, tad no iznīcības neaizbēgt.

Dievs. Pirmais bauslis ir — "Tev nebūs svešus Dievus turēt!" un vajadzētu šajos vārdos ieklausīties. Bet mēs šodien rīkojamies gluži pretēji — ap svešiem vien, ap svešiem vien.

Dievs ir viens un tas nav noliedzams, bet kāpnītes, pa kurām pie Dieva piekļūt, katrai tautai ir savas, un pa citu tautu kāpnītēm ejam klupdami, krisdami, gūstot traumas un pie mērķa nenonākam.

Ticība. Kur ir kritērijs, ka mēs ticam Dievam pietiekoši? Tas, ka lienam uz ceļiem no Rīgas uz Aglonu? Un sitam pieri pret zemi un apgalvojam, ka briesmīgi ticam. Nu, gan ticam. Nu, gan pietiekoši. Bet kur ir kritērijs?

Manuprāt, kritērijs ir darbībā, rīcībā, lai darbi sakristu ar vārdiem. Tā es apgāžu jebkuru dogmu. Arī ekstrasensu tehnoloģijā pierādu, ka atkrīt jebkuri tehnoloģijas paņēmieni un visu var uzveikt ar — cilvēk­mīlestību.

Dievs ir radījis brīnišķīgu pasauli, apbrīnojami harmonisku. Mēs to vien darām, kā nojaucam šo brīnumu. Ar kādām tiesībām? Dievs ir pacietīgs, bet visam ir savs mērs, viņš šo kaitēkli — cilvēku — vairs ilgāk negrib redzēt — visu postot, savu ķermeni ieskaitot.

Cilvēka ķermenis — tik brīnišķīgs Dieva izgudrojums, kurā lielo saskaņu starp organisma sistēmām mēs apjaušam tikai tad, kad to esam jau kapitāli sagrāvuši un vairs nefunkcionē pareizi — tīšuprāt vai aiz neziņas. (Tādēļ zināšanas arī ir tik ļoti nepieciešamas, tādēļ arī šāda veida lekciju cikli un skolas.) Piemēram, deguna iekšpusē ir vienmēr mitra gļotāda. Kurš par to ikdienā priecājas, sak, cik tas ir brīnišķīgi! Nezinu nevienu. Bet nelaimīgus, ka nu deguns ir sauss dēļ

tā, ka dominē pūstošā mikroflora zarnās, gan. Un ciešanu bezgala un viena vienīga vēlēšanās kaut deguns būtu mitrs! Likvidējam šo pūstošo mikrofloru zarnu traktā - nebarojot to ar cukuru, baltiem mil­tiem, buljoniem, Jaujam atkal ieviesties tai mikroflorai, kura barojas, kā Dievs devis, ar skābekli, reizē atindējam zarnu traktu un asinis, un gļotāda sakārtojas visā ķermenī, ne tikai degunā vien, un — kādā nu laimē ir cilvēks! IEkstrasensam jāzina gan, kā pie šīs laimes atpakaļ tikt, jo gan retais cilvēks zina deguna sakarības ar zarnu traktu (tāpat, kā kakla un ausu). Bet kādam tad ir jāzina! Mediķi mums vēl palīdz nojaukt jau tā nojaukto organismu ar antibiotikām u.c. ķīmiskām zā­lēm, operācijām, piemēram — vēža ķīmijas terapijas kursiem. Ar kā­dām tiesībām? Mēs esam izārstējuši daudzus vēža slimniekus, bet ne­vienu — pēc ķīmijas terapijas, jo to kompensēt vairs vēža slimnie­kam nav laika. Ķīmija nosit vēža līkni lejā un imūnsistēmas līkni arī. Pēc laika vēža līkne atjaunojas, imūnsistēma — nekad, un cilvēks mirst.

Cits piemērs — mandeļu operācijas. Līdz 25 gadiem mandeles iz­dala sekrētu, fermentu, kurš ļoti nepieciešams cilvēka attīstībai un pēc to operācijas cilvēks zaudē dažreiz daļu radošo spēju, biežāk — visas. Ja izgriežam aklo zarnu, tad organisms cieš ne tikai no to fer­mentu trūkuma, ko izdala šis aklās zarnas piedēklis, bet cilvēks zau­dē spēju uzsūkt no uztura bioenerģiju, jo tas notika tikai šajā aklās zarnas piedēklī un, protams, caur mutes gļotādu.

Nevis ņirgāties par organismu mēs drīkstam šādiem paņēmieniem, bet drīzāk jāsaved šis dvēseles miteklis, Dieva radība — kārtībā, lik­vidējot cēloņus, nevis 70 gadus grabinoties tik gar sekām. Tātad — lai savestu kārtībā, lai likvidētu cēloņus, dziedniekam šis tas tomēr ir jā­zina, bet, kad nauda nāk arī par īslaicīgu palīdzību, tad tas gan nav ne prātā — tāpat ir labi un manu ekstrasensu skolu daudzi apmeklē, kas nemaz nav ekstrasensi, jo jūt nepieciešamību pēc šīm zināšanām. Ja tik dedzīgi šo skolu apmeklētu ekstrasensi, mums viņu līmenis sen būtu pavisam cits un cilvēki viņos neviltos tik masveidīgi.

Bet nu jau šis ekstrasensu vilnis būs ātri pāri, tāpat kā ārzemēs, un izdzīvos tie, kas mācīsies, pretējā gadījumā notiek jau tagad dabiskā atlase un daudziem no tiem, kas strādāja un daudz pelnīja, arī manā kooperatīvā, jāatgriežas pie sasistas siles un jāstrādā tas darbiņš, ko darīja pirms šī ekstrasensu buma — par atslēdznieku, par traktoristu utt. Mēs bijām pāri par 10 ekstrasensiem kooperatīvā un es ar sāpī­gām skumjām varu atcerēties tos sākuma laikus, kad mūs saistīja aug­stās idejas cilvēces labā patiesi, bet nauda ņēma virsroku un slavas kāre arī tā, ka daži nonāca līdz cilvēku upuriem, nesaprasdami savu vainu — naudas un slavas kāri, atriebības bultu raidīšanu, citu sodī­šanu utt.. Pāris aizgāja, kur šmauca valsts nodokļus, protams, tas iz­devās īsu laiku; daži izveidoja savu firmu, lai vairāk varētu nopelnīt un varētu atkratīties no manām sākuma idejām kopīgi sapelnīt Dabas dziedniecības klīnikai, jo mūsu valstij tāda neinteresēs vēl ilgi — tas prasīja līdzekļus, bet neviens no saviem gan negribēja šķirties, nemaz nepadomājot, ka tajā klīnikā arī paši varētu vairāk pelnīt.

Visu to noskatoties pie sevis un citiem gan nāk prātā doma — tik tiešām — vai tas ekstrasenss ir no Dieva vai no Sātana? Bet es pie­ļauju, ka, kā Bībelē teikts — 10% ir no Dieva un es tos satikšu, bet līdz tam gan man negribas šo vārdu nemaz lietot, labprātāk lietoju vārdu Dabas dziednieks — viņš var arī nebūt apveltīts ar paaugstinā­tu enerģijas līmeni un sensorām spējām. Varbūt ar laiku mums būs arī zintnieki.

Skaidrs, ka pieaugušu cilvēku ir grūti pārveidot, kaut gan tas no­tiek manā acu priekšā ar maniem cilvēkiem ļoti bieži (protams, man gribētos, lai tas notiktu ar katru), mēs nonākam pie tā — cik svarīgi ir izaudzināt pareizi bērnu, lai tas neizaug baudu vergs, bet tāds, kurš prot novērtēt Dieva darbus, Dieva radījumus un kurš necenstos Die­vu viņa darbos pārspēt, pārveidojot tos pēc savas aplamās saprašanas, piemēram, izbrāķējot saldo bieti, bet no viņas izvelkot vēl lielāku sal­dumu — cukuru — savu izvirtību apmierināšanai. Izniekojot, izsme­jot Dieva radītu graudu, — nevis ēdot to samaltu visu kā Dievs radī­jis, bet visu labumu nomaļot nost, un atstājot tikai vidu balto miltu ie­guvei narkomānisko baudu apmierināšanai.

Lai tāds cilvēks man nestāsta, ka viņš tic Dievam. Es viņam neti­cu — tā ir divkosība, teātris. Ja ticētu, tad pret Dieva radītiem produk­tiem izturētos ar pietāti un mīlestību, vismaz — cienību un pateicību! Nedod, Dievs, šim cilvēkam izjust produktu trūkumu vispār, t.i., ciest badu jeb varbūt otrādi — vajadzētu gan, lai prastu novērtēt dabiskos? Lai lūgtos — Dievs, dodi kaut vai rupjmaizi vai rupjo miltu biezput­ru ! Es nekad vairs netīkošu pēc sadzīves narkotikām — cukura, bal­tiem miltiem, kafijas un smēķiem!

Varbūt tā? To jau esam piedzīvojuši gan Sibīrijā, gan karā un pēc­kara, bet cik ātri aizmirstas tas un ēdam atkal baudas pēc, ne nepie­ciešamības. Interesanti, cik bieži mums nepieciešami tādi pārbaudīju­mi, lai labotos?

Cits bauslis mums māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad — mīlēsim arī sevi, pretējā gadījumā tu nevari mīlēt arī tuvāko — neno- jauksim savu ķermeni!

Mācīsimies ari lielo piedošanu. Komunisms mums mācīja pretējo — nepiedot, atriebt, zobu pret zobu, kas nav ar mums, tas ir pret mums! Bet ko māca mūsu folklora:

"Dieviņ, kaunini to, kurš man ļauna darījis!"