Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

Un tautas deja. Piemēram, mērām deju pārim laukus pirms un pēc "Tūdaliņ" vai ukraiņiem pirms un pēc "Hopaka" — neviens Taidzī vingrinājums nedod tik daudz enerģijas pieplūduma. Un arī skatī­tājiem, ne tikai dejotājiem.

Visbeidzot lūgšana — noskaitām tēvreizi un lauki pieaug tik, ka izmērīt vairs nav iespējams. Bet, ja vēl tiešām nopietni aizdomāja­mies par šiem vārdiem un no visas sirds vēlamies, lai tā notiek, kā te teikts, tad enerģija pieplūst vēl daudz spēcīgāk gan pēc lieluma, gan pēc struktūras, mainās lauki pēc kvalitātes, aizsardzības loki nostipri­nās, pavairojas utt. Tā ir formula, kuru nedrīkst sajaukt — tad tā vairs nestrādās.

Daudzi zālē jūt virpuli, enerģijas plūsmu no augšas.

Katru manu seansu es nobeidzu ar šo tēvreizi Ļvovā, kur gan zālē nav gandrīz neviena bezdievja. Efekts ir milzīgs. Šeit tauta izdzīvos, lai kā te pašlaik ir sakopojušies melnie spēki un cenšas panākt pretē­jo. Izglābs pievēršanās Dievišķam, savvaļas uzturam un etnosam, no kura viņi nemaz tik tālu nav aizgājuši.

Darbs pa visu bijušo Savienību man nepieciešams kaut vai šiem salīdzinājumiem. Mēs esam tik daudz gadus bijuši zem viena jūga un no šīm sekām katram par sevi vaļā tikt, es šaubos, vai izdosies, bet vi­siem kopā gan. Ir aprobežoti (pat ekstrasensi) cilvēki, kuri to nesa­prot. Dievs ar tiem. Mēs darām savu.

Tikai vienotībā ir spēks. Caur dziļi nacionālo uz vispārcilvēcī- go — tādas ir manas domas. Es šaubos, kā daži te popularizē, ka 6. rasei nebūs etnisko iezīmju. Šie beznāciju indivīdi šodien gan neko pozitīvu nemaz nevar uzrādīt, izdarīt.

Skaidrs, ka no sendienām līdz mūsdienām sievietes un arī vīrieši rotas lietojuši kā greznumlietas arī, bet tomēr, vairāk gan kā — nepie­ciešamību ar lielu maģisku nozīmi. Attālinoties no Etnosa, aizmir­stam šo maģisko nozīmi un ieejam absurdā — valkājam plastmasas rotas, samazinot un ārdot biolaukus, iedzenot sevi un citus pat kapā ar nepareizu zīmi vai formu, vai veselu aplamību kopumu. It sevišķi par vecāku cilvēku muļķībām un nezināšanu cieš pusaudži, jo nav ne­viena, kurš tos pareizi ievadītu šajā rotu un rotāšanās pasaulē, un tic viegli un ātri pakļaujas. Bieži vien ir tā, ka nevar vien beigt brīnī­ties — cilvēks dzer sulas un manus augu pulverus, pārkārtojis savu uzturu, ka veselīgāk vairs nav iespējams u.c. —, bet acu priekšā čākst ārā, kā saka. Līdz ienāk prātā mums pārbaudīt — vai tik der vārds un vai nav apkrāvies ar kādu bionesaderīgu rotaslietu? Kā tad! Vai nu neder materiāls vai forma, vai saturs — zīmes, akmens. Tās ir smal­kas lietas — piemeklēt attiecīgam zodiakam akmeni, metālu, stipru zīmi. Bet ir ekstrasensi, kas to izdara zibenīgi un nekļūdīgi, bet ko da­rīt, ja tāda pie rokas nav? Ar svārsta vai biorāmīša palīdzību katrs cil­vēks var pamērīt, vai šī rota der vai neder — tas jau nu būtu tas ma­zākais, ko nepieciešams veikt, tālāk var lūkoties smalkāk un izdomāt, kādēļ, kādai vajadzībai, uzdevumam es iegādājos šo rotu. Lai kādas zīmes būtu rotās. Forma arī strādā pati par sevi — noslēgtais aplis ro­kas sprādzēs (tātad nevis riņķis vien, bet vēl pamīšus gali saiet para­lēli — lai labāk novadītu negatīvo enerģiju, ko tev kāds laiž virsū). Noslēgtais aplis vai kvadrāts noslēdz tavus biolaukus un tu esi pasar­gāts gan kopumā savā mājā, gan lokāli — kakls ar krellēm, kakla ro­tām, latviešiem it sevišķi dzintars, saktas ar 7-9 apļiem un vēl iekšā ar spēcīgām zīmēm, josta ap vidu ar sprādzi uz saules pinuma u.c. Saktas nav vienalga, kur sprauž, tās sargā un tātad — sprauž uz čak- rām, kaut arī kalpoja ņieburiem un villainēm par saspraudēm arī. Kaut skaistuma pēc vien neko neatļāvās. Vīriešu rotas bija daudz spē­cīgākas uzbrūkošu viļņu atsišanai, piemēram, bultu maksts izliektā sakta — sit atpakaļ jebkuru uz cilvēku raidītu negatīvu impulsu. Ar tādu rakstu var bieži iziet karu neskarts. Pēc satura saktas, prievītes, jostas, rokassprādzes ir milzu informācijas devējas un arī vācējas, enerģijas devējas un vācējas. Zīmes, kuras šajās rotās ir ieaustas vai iegravētas, iekaltas, dod mums aizsardzību, kosmisko enerģiju un kalpo kā sazināšanās līdzeklis starp tautām un planētām. Bez formas, krāsas, zīmēm liela loma rotās ir akmeņiem, kas rotu spēku, protams, palielina daudzkārt, ar noteikumu, ka šis akmens atbilst attiecīgam zodiakam, stihijai, pretējā gadījumā akmens vai nepareizs, nesaderīgs metāls var cilvēku novest burtiski kapā, mēs daudzreiz esam izglābu­ši dzīvību tā vien — noņemdami cilvēkam aplamās rotas, metālu, zī­mes (veidojot rotas, juvelieri vai metālmākslinieki daudz sagrēkot ne­var, ja kopē nacionālās rotas, bet, ja izdomā paši — tad gan).

Lūk, mūsu pēdējais, par piemēru, gadījums ar jaunu sievieti, kura nez no kā gāja burtiski bojā fiziski, kā arī neveicās nekur arī darīju­mos un ķeza sekoja ķezai. Netīšām palūkojāmies uz viņas zelta gre­dzenu un sākām to mērīt — zelts der, akmens der, zobiņi — neder, tikko tos novīlēja, gredzens pievilka tikai pozitīvo enerģiju, impulsus un sieviete bez nekādām zālēm atkal bija ļoti laimīga, ka var nēsāt gredzenu, ko mīlošs vīrs viņai bija, labu domādams, uzdāvinājis uz 10 gadu kāzu jubileju.

Visiem saprotams, ka zīmes ir ieaustas un iekaltas, un izšūtas mū­su tautas apģērbos, rotās, tekstilijās, sadzīves priekšmetos un lietišķās mākslas priekšmetos, bet neaizmirsīsim, ka arī mītnēs pašās bija ie­vērots zīmju princips, ēku izvietojumā, svētnīcu, akmeņu un pat pils­kalnu veidojumos.

Genocīds pret mūsu tautām sākās nevis ar nāves sodiem un Sibī­riju, bet ar visa nacionālā aizliegumu, latvju mītnes iznīcināšanu, jau­nu daudzstāvu ēku celšanu ar taisnajiem jumtiem un zemajiem gries­tiem, nevis, lai ieekonomētu būvmateriālus, kā dažs labs iedomājas, bet ar gudru ziņu.

Maja

Vienādmalu trīsstūris ir mūsu Dieva zīme un zem šīs Dieva zīmes esam dzīvojuši tūkstošiem gadu — gan mēs, gan slāvi u.c. tautas (pat indiāņu vigvams un čukču jaranga ir piramīdas). Šī Dieva zīme vēl bieži vien beidzas ar jumi — auglības zīmi. Tātad dzīvojām zem Die­va un labklājības zīmes un slikti dzīvot tur nebija iespējams, svētība valdīja tādā mājā — citā vairāk, citā mazāk — atkarībā no tā, kā to paši cilvēki prata novērtēt un apdzīvot.

Aura

Nogriežot ar plakano jumtu šīs zīmes nost un sabāžot cilvēkus daudzstāvu baraku labiekārtotos dzīvokļos, sākās īsta pekles dzīve, ko komunistiem tik vajadzēja. Latvieši nekad nav dzīvojuši bēniņos, jo tur dzīvoja cilvēku aura. Jaunajās mājās ar zemajiem griestiem mēs bradājam pa apakšējā stāva cilvēku aurām, bet kāds augšā bradā pa mūsu aurām. Tad par kādu fizisko un garīgo veselību te mēs varam runāt?! Tādēļ cilvēks jūt intuitīvi, ka tam nepieciešama sava Māja, kā tas agrāk katram latvietim ir arī bijis, un kur noslēgtā kvadrātā vai taisnstūrī — (tas pats apļa princips) dzīvoja atsevišķa ģimene un tika sargāta no ārpasaules ietekmes. Mītnes plānojumā brīnišķīgi tika ņemtas vērā zemes energo zonas un visa dzīve tām attiecīgi tika piemērota.

Viens no genocīda paveidiem komunistiem bija komunālie dzī­vokļi. Tas brīnišķīgi iekļāvās plānveidīgā cilvēku iznīcināšanas poli­tikā, jo cilvēks bija jānojauc ne tik vien fiziski — kaut arī tas komu­nālā dzīvoklī izdevās labi, bet 70 gadus tika darīts viss, lai nojauktu ģimeni — komunālajā dzīvoklī reti kāda ģimene saglabāja savas nor­mālās funkcijas. Nekur pasaulē nav tik nenormāli pazemojošs stāvok-