Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

un — "Lai sildās tic ļautiņi, kas man laba nevēlēja!".

Tātad — ļaunu atdarīt ar labu, to māca mūsu daina!

Nožēlosim to, kas tev dara ļaunu — līdz ar to viņš sevi jau ir so­dījis — tev nepieder tā sodība! Mēs varam kļūdīties! Dievs sodīs kat­ru pēc nopelniem, lai tas paliek Dieva ziņā. Katra ļauna bulta, ko rai­dām, tāpat kā laba — atgriežas pie autora. Paskatīsimies, kas notiek, ja mēs

Dusmojamies!

Kirleāna efekta fotoaparāts var nofotografēt pirkstu auras — mēs varam palūkoties uz attēlu — kā izskatās vīrieša pirkstu aura un kā tā atšķiras no sieviešu. Var nofotografēt arī kopā — līgavaiņa un līga­vas pirkstus un palūkoties, vai ir biosaderiba, vai nav — ja auras sa­plūst — ir, ja atgrūžas — nav.

Jau cara laikā no ārzemēm Krievijā bija atvests aparāts, kurš varē­ja nofotografēt visu ķermeņa virsapvalku. Lūk, kāds eksperiments: nofotografēt apvalku tādam cilvēkam, kurš dusmojas, un tam, uz ko dusmojas. No pirmā apvalka izlido lādiņš un tajā vietā izveidojas per­forācija. Un lādiņš lido uz otru cilvēku — arī tajā apvalkā caurums, bet lādiņš nāk atpakaļ un pirmā cilvēka aurā jau 2 perforācijas utt. Kurš vairāk cieš? Nu, labi, ja tas otrais ir mierīgs un nedod prettrie­cienu un nesākas batālijas — miers — labākais aizsarglīdzeklis. Rai­nis teicis: — "Nepieļauj, lai tavs dvēseles miers ir atkarīgs no citu rī­cības!" Caur šīm perforācijām ienāk visas ļaunās, melnās enerģijas, slimības. Kas tad vainīgs? Kāds tevi ar ļaunu aci noskatījis vai pats sapelnījies?

Kāds Maskavas zinātnieks izdomājis tādu kā lāzera lodāmuru šo caurumu "aizlodēšanai" — nez, vai tas būtu prāta darbs? Arī ekstra­senss var "novilkt" šo "perforēto apvalku" — bet vai vajag? Ja mēs nedusmotos un nekaltu atriebības plānus, perforāciju nebūtu. Cik vienkārši. Bet pamēģini vienmēr sevi nobremzēt! No estētiskā vie­dokļa vien reti izdodas bremzes pievaldīt, bet no šī — bioenerģētis- kā — gan. Tā arī ar visiem pārējiem maniem AK (atveseļošanās kompleksa) punktiem — cilvēki pildīs tos tikai tad, ja izpratīs tos bio- enerģētiskajā griezumā. Pat pīpmanis atmet tad smēķēšanu, dzē­rājs.— dzeršanu u.c.

Agrāk mūsu senči nelietoja rafinētos un rūpniecības produktus un sensitivitāte tiem bija daudz smalkāk attīstīta. Māmiņai piedzima bērns un viņa juta, kāds tam vārds ir biosaderīgs. Par to liecina mūsu latviskie (un katras tautas nacionālie) stiprie vārdi, kuros, ja sauc cil­vēku (mēs ar biorāmi nodemonstrējam), pieaug biolauki, gan to jūt arī pats vārda īpašnieks. Tagad padomju sieviete nemana nekā un ie­liek, kas labāk skan vai smuki rakstās, vai, bieži vien — no kāda ro­māna izvilkts, nemaz nezinot tā nozīmi un tulkojumu, noejot līdz ab­surdam. Komunisti, ienākot Latvijā, arī latvisko kalendāru nojauca ar savu propagandu, ka vecie vārdi nav moderni, nav vairs modē, jāiz­domā jauni, daiļskanīgāki un arī tas izdevās, kalendārs ir galīgi iz­kropļots un daudzi cīnās par tā restaurāciju un tīrīšanu mūsu tautas iz­dzīvošanas vārdā. Daudzas māmiņas ir izbrāķējušas mūsu vecos, enerģiju nesošos vārdus un salikušas plānprātīgos Litiņas un Kļutiņas un nevīrišķīgus vārdus salikušas saviem meitiņpuisīšiem, bezjēdzī­gus burtu savārstījumus, no kā viņi iet fiziski bojā un kļūst arī par ho­moseksuālistiem. Kā mēs to varam pierādīt — ar pretējo — piemek­lējam pareizu vārdu un cilvēks ar milzum daudz nelaimēm un slimī­bām tiek un galā.

Kas tad ir vārds? Tic ir skaņu viļņi, kas iedarbojas uz ķermeņa bioviļņiem un, ja bieži cilvēku sauc vārdā, kurš viņam neder, aplami, nesaderīgi viļņi ārda biolauku. Gan arī tas, ja neder vārds, cilvēks ir tikpat kā nekristīts. Arī tad, ja apkārtējie kropļo kristīto vārdu, nesauc pareizi. Vai noniecina cilvēku ar vārdiem "Mazais! Sīkais! Smuli!" Tas ir genocīda turpinājums pret mūsu tautām, genofonda noārdīša­na. Tādēļ man daudz vieglāk strādāt pie rietumukraiņiem, piemēram, jo tie nav aizgājuši nost ne no saviem nacionāliem vārdiem, ne no Dieva, ne no Dabas tā kā mēs. Kaut gan no Dabas jau nu gan ir diez­gan tālu, sevišķi savvaļas augiem. Varam zālē salīdzināt — kāds ir bērnam biolauks ar ukraiņu vārdu un kāds ar latviešu vārdu, piemē­ram, Artūrs. Pēc filmas "Ilgais ceļš kāpās" te Artūru radušies daudz un visi no tā viņi cieš. Turpat uz skatuves pārliekam ukrainisku vār­du un bērnam biolauki pieaug trīskārli vismaz. Ar to arī jāsāk.

Ne mazāk svarīgs ir katrs izsacītais vārds un katrs cilvēks par to nes atbildību. Vēl spēcīgāk par vārdu strādā doma, it sevišķi, ja šo do­mu raida vēl ar nodomu pozitīvos vai negatīvos nolūkos. Ar vārdu vai domu var nosist cilvēku — burtiski, ar vārdu un domu var ārstēt — skatoties, kas to dara un kā, kāpēc. Katra doma vai piesārņo, vai iz­daiļo mūsu auru — tā ir vai nu plus, vai mīnus. Mēs lekciju zālē, pie­mēram, veidojam kopīgu auditorijas auru un sēžam zem plus vai mī­nus auras — kāda doma nu ir pārsvarā, bet visa tauta kopā radām tau­tas auru un dzīvojam zem tādas, kādu esam radījuši paši. Šī "+" vai "-" enerģija materializējas un nāk pār mums atpakaļ. Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši un neko citu mēs tīri tehniski nemaz nevaram saņemt.

Tas ekstrasensam cilvēkam, ko ārstēs ir jāizskaidro metodiski pa­reizi, kā katra attīstības līmenis to prasa. Tādēļ manu skolu apmeklē tik daudz pedagogu, kaut arī viņi nav ekstrasensi — toties viņi spēj izskaidrot visas šīs lietas cilvēkiem, bērniem. Iznāk, ka labs valeologs var dot tautai vairāk, it sevišķi ārsts naturopāts, nekā ekstrasenss bez zināšanām valeoloģijā. Ja Jūs esat plus ari lektors (diemžēl retais pe­dagogs ir labs lektors lielas zāles priekšā — man daudzreiz ir iznācis kaunēties auditorijas priekšā, ka kāds no maniem pedagogiem mēģi­na būt arī lektors un nekas nesanāk. Sāpīgi ir, ja nav arī paškritikas un nemani, ka tu nevaldi šo lielo masu, ka tu viņu nevadi pa nepiecieša­mo gultni un nevari veidot, ietekmēt, kā gribētos, jo trūkst metodikas un prasmes. Brīžam šķiet, ka šīs oratora dotības kopā ar psihoterapei­ta dotībām vai nu ir, vai nav, neesmu redzējusi, ka kāds to būtu apgu­vis pēc neveiksmīgām uzstāšanām). Bet, ja Jūs kāds tomēr esat lek­tors, vēl pie tam arī psihoterapeits, tad tam arī ir jābūt pamatdarbam, jo mūsu ir ļoti maz.

Uz skatuves lekcijas laikā var nodemonstrēt šo domas un vārda spēku arī vizuāli.

Pasauciet uz skatuves kādu, kurš grib piedalīties šajā eksperimen­tā. Izmēriet ar biorāmīti vai rīkstīti biolaukus tā, lai visi redz, cik cen­timetru pašlaik ir. Un domās pasakiet uz šo cilvēku kādu sliktu vārdu, nu, kaut vai tik nevainīgu lamu vārdu, ko lietojam visbiežāk — "muļ­ķis!". Izmēriet biolaukus — dažam labam nemaz vairs nav ko mērīt, to nemaz nav, labi, ja 2 cm. Un tūdaļ reabilitējiet ar labu vārdu. Paras­ti gan vajadzēs pāris labas frāzes, ar vienu labu vien nepietiek.

To pašu atkārtojiet ar to vai citu klausītāju skaļi un salīdziniet pro­porcijas.

Cits eksperiments — pasaucam no zāles īsti spēcīgu vīrieti, liekam tam izstiept rokas sāniski plecu augstumā un cenšamies noliekt viņa rokas, kuras viņš tur no visa spēka. Vai nu nevaram nemaz, vai iegau­mējam spēku, ar kādu varam izkustināt rokas no miera stāvokļa. Pēc sliktās domas vai vārda jūs šīs rokas nolieksiet bez mazākās piepūles, ka gan zāle, gan cilvēks būs pārsteigti. (Tas pats notiek ar roku, kurā jūs ieliekat konfekti vai balto miltu izstrādājumu.) Ķermenis fiziski zaudē spēku. Bet, ja šo cilvēku lamā un apsaukā cauru dienu, tad kāds viņš var būt? Un vēl pats raida ļaunas bultas, kuras atgriežas, kādu kritizē, nosoda. Un, ja vēl tie ir bērni, kurus nolamā mājās un vēl pa­domju skolā viņš neko citu nav dzirdējis kā lamas, draudus, sliktas at­zīmes — viss iespējamais skolās vēl joprojām tiek darīts, lai nojauk- lu cilvēku kā personību un arī, kā redzat — fiziski. To sauc par no­jauktu genofondu.