Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

lis, ka cilvēkam nav sava dzīvokļa (ko nu runāt par speciālo zīmju

plānojumu):

kas redzami veido krustu — šo minimālo aizsardzības zīmi.

Jau bēda ir mītnē, ja tajā ir vairāki bērni un katrs no savas stihijas un katram bērnam nav savas istabas, tie ir spiesti fiziski viens otra ie­spaidā iet bojā fiziski, kur nu runāt par garīgā plāna deformēšanu un traumēšanu, nemaz nerunājot par amorālo situāciju, kad bērni spiesti dzīvot ar vecākiem vienā istabā, nereti pat tad, kad ir izauguši un ap­precējušies. Ja runā par komunālo māju vai dzīvokli? Siena bioener- ģijai nav šķērslis un visi iedzīvotāji šādā mājā pakļauti viens otra ie­darbībai — slimībām, domu ietekmei, vampīrismam utt.

Es, piemēram, guļu šeit, pie sienas, bet kaimiņu Petja piedzēries viņpus sienas — mēs praktiski abi guļam vienā gultā. Jeb pie sienas guļ bērns — otrā pusē vecs cilvēks — šis vecais dzīvo uz jaunā rēķi­na — nosūc to un dzīvo ilgi visiem par lielu brīnumu ar visu pīpēša­nu un sliktu uzturu. (Tāpēc ari veči precē jaunas meitenes, kuras no­mirst ātrāk vai vienlaicīgi ar saviem vīriem.) Šis dzīvokļu u.c. veida genocīds jau turpinās mums nemanāmos veidos, bet, ja cilvēkam ir šīs zināšanas, viņš cik necik no visa tā var izvairīties, tāpēc visefek­tīgākais genocīds tomēr ir nezināšana, kādēļ ari šāda veida literatūra visus šos gadus tā tika slēpta, neba arī tagad kāds raidījums radio un TV iespējams, bet lekcijas vien maz ko dod (vairāk, protams, kā ne­kas). Ari caur lekcijām informācija iet plašumā un tautas sāk mosties.

Kā norobežoties no kaimiņiem kaut minimāli šajās daudzstāvu ba­rakās? Visvienkāršākais — ar sveci sazīmēt uz sienām krustus — krusts noslēdz jūsu biolaukus un jūs kļūstat nepieejams svešām ietek­mēm. Vai dzīvības zīmei — īļ^ī . Vakaros jāveic mītnes energotī- rišana — izdedzinot kadiķa zaru.

Ēku komplekss, maja, beidzot — tava istaba. Kāda tā ir un kadai

tai jābūt pēc formas un pēc satura?

Iedomājieties šādu ainu — mani aicina ārstēt uz māju gulošu 20-gadIgu zēnu, kurš ir paralizēts pēc kritiena nojumta. Ieejot komu­nālajā mājā vien jau ir smagi iedomāties zēnu otro gadu dzīvojot bez iespējas izbraukt ārā pagalmā — jo praktiski šāda pagalma nemaz nav, ne koku, ne zaļumu, bet tramvaja klaboņa zem loga atgādina, cik tu tālu esi no Dabas.

Dzīvoklī mūs sagaidīja smēķu smaka un skaļa, biolauku ārdoša mūzika, bet uz mūsu aizrādījumu māte atbildēja, ka zēns atļauj te draugiem darīt visu ko, lai tik viņi nāk, un viņš nepaliek viens. Ja arī tā būtu bijusi biolauku ceļoša mūzika pēc satura, tad skaļie decibeli jau tos ārda paši par sevi, bet šoreiz tā bija sātana mūzika — metālis­kais roks… Andrim nav savas istabas, viņš dzīvo viesistabā, kur sek­cijā ir kristāla trauki, no kuriem katrs izstaro negatīvo enerģiju (pretē­ji latviešu māla traukiem), bet gulta Andrim bija pie pašas sekcijas. Uz loga kaktusi ar mīnus lādiņu, gar sekciju stiepjas negatīvā vaska puķe, uz sekcijas sēž suslika izbāzenis un izdala mirušās emanācijas, pie sienas mūsu genocīda paveids — attēli no "super videofilmām" (kuras mums piegādā pāris- firmas — tikai vardarbību un seksu) — viens foto, kur kāds šķībacainais ar aizsietu muti, bet milzīgi draudo­šu skatu glūn uz Andri dienu un nakti, pie kam vēl šauj ar automātu, otra bilde — kāds līdzīgs "varonis" Andrim visu diennakti draud ar atvāztu zobenu, trešā — pornogrāfija — visas trīs bildes ar milzu spē­ku raida 3 m negatīvo enerģiju. Grāmatplaukts — to pašu. Kad gan cilvēks ir gulējis kopā ar grāmatām? Tām vieta ir bijusi personīgā vai publiskā bibliotēkā. Šeit — enerģija var nākt kā no varoņa, tā no au­tora (tāpat kā gleznā — gan no netīra melna autora vai no tāda pat per­sonāža). Guļamistabā var turēt tikai garīga satura literatūru, it sevišķi bērnu istabās, nemaz nerunājot par slima bērna istabu.

Par pārējām lietām telpā — tā ir gara runāšana, bet īsāk var teikt — neturēt ap sevi tādas lietas, kas jums vai nu nemaz nepatīk, vai ir stipri vienaldzīgas — jūs vienkārši piesārņojat savu mikrovidi ar bionesaderīgiem viļņiem no tiem. Var arī priekšmetu saderību iz­mērīt ar rīkstīti, biorāmīti vai svārstu — iekarot diegā dzintara kulo- niņu (vai ko citu, tomēr vispatiesākās atbildes dos čiekuriņš vai kas cits no senlatviešu svētnīcas) un, turot roku saliektu elkonī, ļaut, lai svārsts atbild ar "jā" — svārstoties uz jūsu pusi, vai "nē" — ejot pa­ralēli ķermenim. Bet bez nekādas mērīšanas var teikt, ka guļamista­bā, faktiski arī darbistabā, nedrīkst turēt niknu zvēru skulptūriņas at­ņirgtiem zobiem, rīklēm utt. Cik nāk negatīvu enerģiju! Japāņu gu­ļamistaba, piemēram, ir galīgi tukša. Drēbes ir sienas skapjos, telpā skan smalka mūzika, attiecīgs ikebanas veidojums atkarībā no gada­laika, notikumiem u.c. un uz salmu tepiķīša guļ saimnieki vai viesi savā istabā, lai varētu apgulties, kur nav ādere, lai gulētu uz cieta un saglabātu taisnu mugurkaulu utt.

Es nerunāju par tiem priekšmetiem, kuri ir piesātināti ar ļaunu do­mu, netīšām vai pat ieprogrammēti ar ļaunu nodomu, bet te jau mēs nonākam pavisam pie citas tēmas — dāvināšanas un dāvanas saņem­šanas — cik tas ir nopietni. Par to runāšu citā nodaļā, pašlaik minēšu tikai vienu piemēru pārdomām — vai ir vērts turēties pie latviešu vecvecā teiciena — "Dāvinātam zirgam zobos neskatās" un para­dums — dāvinātas mantas tālāk nedāvināt un prom nesviest. To va­rējām atļauties tajos laikos, kad dāvināšanas kultūra bija augsta, ne­vis kā tagad, kad pērkam pēdējā brīdī kas pagadās, vai vēl labāk — apskatāmies mājās, kas neder, kā teikt, vai nav kāds kādu s—u uzdā­vinājis, kas jādod prom no mājas un nesam arī. Bez žēlastības metat ārā un nedodat tālāk! Atcerēsimies Hildas Vīkas vārdus, ko viņa tei­ca, komunistiem iekšā nākot: "Viņi mūs piebeigs ar bezgaumību!" (t.i. — tos pārējos, ko nenošaus vai neaizsūtīs pie baltiem lāčiem). Nepakļausimies vairs turpmāk šim genocīda paveidam! Un mācīsim saviem bērniem dāvināt kaut lētus, bet piemērotus tam cilvēkam priekšmetus — vai sadzīves, vai garīgām interesēm, bet tādus, kas sa­ņēmējam nes prieku, bet devējam tātad — dubultspēku!

Tātad — par šo neseno gadījumu: kāda sieviete no Jēkabpils zva­na manam kolēģim E., ka viņas meita guļ Stradiņos un vairs neceļas un neviens ārsts nevar pateikt, kas kait un vai E. nevarētu atbraukt pa­lūkoties, varbūt viņa ir gulējusi uz āderes. E. aizbrauc. Uz āderes gul­ta nav, bet istabā nelāgs starojums. Aplūkojot visu, atrada galda pulk­steni. E. paņēma to līdzi uz Rīgu, bet tajā dienā meita slimnīcā piecē­lās, it kā nekas nebūtu bijis. Kopēja zvana uz māju, vai ir novērsuši āderes? Nē, paņemts pulkstenis. Ā! To pulksteni esot dāvinājusi uz kāzām tēva māsa, kas šo meiteni ļoti neieredzējusi. E. pulksteni aiz­nesa uz darbu, visi tajā dienā saslima un bija spiesti pulksteni iemest konteinerā — viņš nebija to vērts, lai noņemtu ļauno informāciju. Tā­tad — iespējams ari pretējais — kaut mazu nieku dāvināt, bet piesā­tinātu ar savu labo domu, un cilvēks ar to iet cauri dzīvei. Tā mēs arī nonākam līdz amuletu problēmām, talismanam. Cik nav dzirdēts stās­tām karavīrus, kā tic, pateicoties mātes vai sievas dāvātam amuletam, atgriezušies dzīvi, jutuši, kā strādājusi tajā ieliktā programma. Var jau bilst pretī, ka katram savs liktenis un no tā neaizbēgt, lai cik mīļš cilvēks ko būtu devis, bet reizēm Liktenis ir žēlīgs un ņem vērā, ja vēl arī pats to ir pelnījis, un pagarina nolikto laiku.