Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Bet tad atnāca tas pavasaris, kas bija tik svarīgs manai attīstībai. Iesākumā es nesapratu, ka tas ir domāts man. Es dzirdēju parasto pīkstēšanu, dūkšanu un rūkšanu no visiem, kas modās augšā pēc ziemas un kuriem bija steiga. Es redzēju Murmules simetris­ko virtuves dārzu uzņemam augšanas ātrumu kopā ar visu, kas spraucās ārā un aiz nepacietības bija sa­krunkojies. Jauni vēji dziedāja pa naktīm. Smaržoja citādāk. Smaržoja pēc pārmaiņām. Es ošņāju un ostīju, un man kājās iemetās augšanas sāpes, bet es joprojām nesapratu, ka tas viss skar mani.

Beidzot kādā vējainā rītā es sajutu… jā, es gluži vienkārši sajutu. Un es devos taisnā ceļā uz jūru, kas Murmulei nepatika un ko viņa tātad bija aizliegusi.

Tur mani gaidīja nozīmīgs pārdzīvojums. Pirmo reizi es ieraudzīju pats sevi visā augumā. Spožais ledus bija daudz lielāks nekā Murmules priekšnama spogu­lis. Es redzēju pavasara debesu mākoņus aizlidojam garām manām mazajām, skaistajām, stāvajām ausīm.

Beidzot es varēju aplūkot visu degunu un tā stingro, labi izveidoto turpinājumu līdz pat savām ķepām. Ķepas īstenībā bija vienīgās, kas darīja mani viegli vīlušos; tām piemita bezpalīdzības iezīmes un bērniš­ķība, kas mani mulsināja. Bet, es nodomāju, ar laiku tā varbūt pāries. Un neapšaubāmi, ka tā ir galva, kas ir mans spēks. Lai ko es darītu, es nekad negarlaikošu ļaudis. Viņi nemaz nepagūs palaist skatu līdz manām ķepām. Apburts es aplūkoju savu attēlu. Lai varētu to labāk ledū saskatīt, es nogūlos uz vēdera.

Bet tad es pazudu. Pāri palika tikai zaļš tumšums, kas līda tālāk un tālāk lejā. Nenoteiktas ēnas kustējās svešajā pasaulē, kas dzīvoja slepus zem ledus. Tās likās draudīgas un ļoti vilinošas. Mani pārņēma rei­bonis, un es nodomāju krist lejā! Lejā starp svešajām ēnām…

Tā bija tik šausmīga doma, ka es iedomājos to vēl vienu reizi, dziļāk, dziļāk… Mūžīgi! Tikai lejā un lejā, un lejā.

Tas mani darīja drausmīgi uztrauktu. Es piecēlos kājās un stampāju ledu, lai redzētu, vai tas turēs. Tas turēja. Tad es devos tālāk, lai redzētu, vai tas tur ari tajā vietā, un tas neturēja.

Piepeši es atrados līdz ausīm aukstajā, zaļajā jūrā, un manas bezpalīdzīgās ķepas karājās pāri bezdibe- nīgam un bīstamam tumšumam. Pa to laiku debesīs mākoņi peldēja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, gluži mierīgi.

Varbūt kāda no draudīgajām ēnām mani apēdīs!

Bija ļoti iespējams, ka tā paņems līdzi uz mājām manu ausi un sacīs saviem bērniem: ēdiet nu žigli, iekams tā nav atdzisusi! Tā ir no īsta trollīša Mumina, un tādu jau nedabū katru dienu! Vai arī mani izskalotu

krastā traģiskā izskatā, ar jūras zālēm aiz auss, un Murmule raudātu un nožēlotu, teikdama visiem, kurus pazīst: ai, tas bija tik neparasts trollītis Mumins! Žēl tikai, ka es nesapratu to laikus …

Es biju ticis līdz bērēm, kad jutu, ka kaut kas ļoti piesardzīgi skrubina manu asti. Ikviens, kam ir aste, zina, cik ļoti tu baiļojies par šo īpašo košumu un kā tu vienā acumirklī reaģē, ja tā ir pakļauta briesmām vai apvainojumam. Es atmetu savus aizraujošos sap­ņus, un manī papilnam ielija darbošanās spēks. Apņēmīgi es atkal izrāpos uz ledus un izlīdu krastā.

Tur es teicu pats sev: tagad esmu piedzīvojis Notiku­mu. Tas ir pirmais Notikums manā mūžā. Tagad ir pavisam neiespējami palikt dzīvot pie Murmules. Es ņemšu likteni pats savās ķepās!

Man sala visu dienu, bet neviens man nejautāja, kāpēc man salst. Tas stiprināja manu lēmumu. Krēslā es saplēsu savu palagu garās strēmelēs un no tām sasēju virvi. To es piesēju pie loga aplodas. Paklausīgie atradeņi skatījās, bet nekā neteica, kas mani aizvainoja. Pēc vakara tējas es ar lielu rūpību uzrakstīju atvadu vēstuli. Tā bija vienkārša, bet cienīga, un skanēja šādi:

Godātā Murmule.

Es jūtu, ka mani gaida lieli uzdevumi un ka Mu­mina dzīve ir īsa. Tālab es atstāju šo vietu, ardievu. Nesērojiet, es atkal atgriezīšos, greznots goda vaina­giem!

P.S. Paņemu līdzi burku ar ķirbju biezeni.

Sveiki, sveiki, novēl trollītis Mumins, kas nav tāds kā citi.

Kauliņi bija mesti! Sava likteņa zvaigžņu vadīts, es devos ceļā, nenojauzdams ievērojamos notikumus, kas man stāvēja priekšā. Es biju tikai ļoti jauns trollītis Mumins, kas skumji klīda pār tīreli un nopūtās, skatot aizu tuksnesīgumu, kamēr nakts šausmīgās skaņas vai­roja manu vientulību.

Kad trollīša Mumina tētis savos memuāros bija ticis tieši tik tālu, viņu tik ļoti satrieca paša nelaimīgā bērnība, ka viņam kādu brīdi vajadzēja atgūties. Uzskrūvējis memuāru pildspalvai uzgali, viņš piegāja pie loga. Muminieleja bija pilnīgi klusa.

Vienīgi nakts ziemelis čukstēja dārzā un trollīša Mumina virvju kāpnes šūpojās šurpu turpu gar mājas sienu. Es arī tagad spētu tikt galā ar bēgšanu, nodo­māja tētis. Par manu vecumu faktiski nemaz nav vērts runāt!

Viņš viegli iespurdzās. Tad, izmetis kājas ārā pa logu, viņš pievilka sev klāt virvju kāpnes.

— Sveiks, tēt! — teica trollītis Mumins pie blakus loga. — Ar ko tu nodarbojies?

— Ar vingrošanu, mans dēls, — tētis atbildēja. — Derīgi! Vienu soli uz leju, divus uz augšu, vienu uz leju, divus uz augšu! Nostiprina muskuļus.

— Ka tikai tu nenokrīti, — ieteicās trollītis Mu­mins. — Kā iet ar memuāriem?

— Labi, — atbildēja viņa tētis, ieslidinādams savas trīcošās kājas pāri loga palodzei. — Es tikko aizbēgu.

Murmule raud. Tas būs loti aizkustinoši.

>

— Kad tu to nolasīsi? — trollītis jautāja.

— Drīz. Kolīdz būšu ticis līdz upes laivai, — atbil­dēja tētis. — Ir šausmīgi jautri lasīt priekšā ko tādu, ko pats esi uzrakstījis!

— Noteikti, — piebilda trollītis Mumins un no­žāvājās. — Pagaidām, sveiks.

— Sveiks, sveiks, — teica viņa tētis un noskrūvēja memuāru pildspalvas uzgali.

— Ak tā. Kur tad nu es paliku … Jā, es biju izbēdzis un pēc tam no rīta — nē, tas būs vēlāk. Man ir jāizpušķo bēgšanas nakts …

Visu nakti es klaiņoju pa nepazīstamu, drūmu aina­vu. Cik man sevis tagad ir žēl! Es neuzdrošinājos palikt, es neuzdrošinājos paskatīties apkārt. Sazin kas var piepeši parādīties tumsā! Es pūlējos dziedāt "Cik nemurmuliski ir šai pasaulē", atradeņu rīta maršu, bet mana balss trīcēja tik stipri, ka tā sabiedēja mani vēl vairāk. Tonakt bija migla. Bieza kā Murmules auzu putra tā līda pār tīreli, pārvērzdama krūmus un akmeņus par bezformīgiem nezvēriem, — tie slīdēja man pretī, tie snaicīja pēc manis savas rokas… Cik man sevis bija žēl!

Tieši tobrīd mani būtu mierinājusi pat Murmules apšaubāmā sabiedrība. Bet lai ietu atpakaļ — nekad! Ne pēc tik lepnas atvadu vēstules!

Beidzot nakts kļuva gaišāka.

Un saullēktā notika kaut kas skaists. Migla tapa tik rožu sarkana kā plīvurs Murmules svētdienas cepurē, vienā acumirklī visa pasaule kļuva mīļa un rožsārta!

Es stāvēju pavisam nekustīgi un raudzījos, kā nakts pazūd, es gluži vienkārši to aizslaucīju prom, es pie­dzīvoju savu pirmo rītu, pavisam savu un sev piede­rošu! Mīļie lasītāji, spriediet par manu prieku un triumfa, kad es norāvu no savas astes nīsto zīmogu un aizsviedu to tālu prom viršos! Pēc tam es dejoju jauno brīvības Mumindeju aukstajā, austošajā pavasara rītā, saslējis savas mazās skaistās ausis un pacēlis purniņu.

Nekad vairs nekādas mazgāšanās! Nekad vairs ne­kādas ēšanas tikai tāpēc, ka pulkstenis ir pieci! Nekad vairs salutēt ar asti kādam citam kā vienīgi Karalim, nedz arī gulēt četrstūra alus brūnuma istabās! Nost ar Murmuļiem!