Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Man liekas, ka tā būs šausmīgi laba grāmata, — trollītis Mumins nopietns atbildēja. Viņš gulēja uz muguras ceriņu lapenē un skatījās uz kamenēm, — bija silts un gluži bez vēja.

— Bet labu tiesu tu gan esi vienkārši izdomājis, — sacīja Snifs.

— Zināms, ka ne, — izsaucās Mumintētis. — To­laik patiešām notika lielas lietas! Ikviens vārds ir pa­tiess! Saprotams, šis un tas jau var būt maķenīt pastip­rināts šur un tur…

— Es prātoju, — sacīja Snifs. — Es prātoju, diez kur palika tēta kolekcija.

— Kāda kolekcija? — iejautājās Mumintētis.

— Mana tēta pogu kolekcija, — atkārtoja Snifs. — Vai Bizeklis varbūt nebija mans tētis?

— Kā nu ne, — sacīja Mumintētis.

— Nu, un tagad es prātoju, diez kur nokļuva viņa dārgā kolekcija. Man būtu vajadzējis to mantot, — norādīja Snifs.

— Hup, hef, kā mēdza teikt mans tētis, — teica Susuriņš. — Kāpēc tu tik maz raksti par Juksaru? Kur viņš atrodas tagad?

— Ar tētiem jau nekad tā noteikti nevar zināt, — Mumintētis ar nenoteiktu žestu paskaidroja. — Viņi nāk un iet… Visādā ziņā, rakstot par viņiem, es esmu pataupījis viņus nākamām paaudzēm.

Snifs nošņaukājās.

— Arī Juksaram nepatika parka sargi, — Susuriņš domīgs sacīja. — Jau tas vien …

Viņi izstiepa kājas zālē un saules gaismā aizvēra acis. Bija jauki un miegaini.

— Tēti, — ierunājās trollītis Mumins. — Vai tolaik patiesi runāja tik nedabiski? Spriediet par manu pārstei­gumu un viest prieku, un manas gara acis, un tamlīdzīgi.

— Tas it nemaz nav nedabiski, — tētis sadusmots atteica. — Vai tu domā, ka tad, kad sacer, var runāt pavirši?!

— Jā, bet dažreiz tu to dari, — viņa dēls iebilda.

— Un Bizeklim tu ļauj runāt parasti.

— Ek, — novilka tētis. — Tas ir vietējs iekrāso- jums. Starp citu, ir liela atšķirība, ko stāsta par lietām un ko par tām domā, es gribu teikt — pārdomas vai apraksts taču ir kaut kas gluži cits nekā tas, kad runā, un turklāt tam visam ir klāt jūtas. Man liekas… — tētis apklusa un noraizējies sāka šķirstīt memuārus.

— Vai jūs uzskatāt, ka esmu lietojis neparastus vār­dus? — viņš jautāja.

— Tas jau nekas, — sacīja trollītis Mumins. — Tas taču bija tik ļoti sen, un var jau gandrīz uzminēt, ko tu gribi teikt. Vai tu esi vēl uzrakstījis?

— Vēl ne, — tētis atbildēja. — Bet tagad būs saistoši. Es drīz būšu ticis līdz drontam Edvardam un Morrai. Kur ir mana memuāru pildspalva?

— Te, — sacīja Susuriņš. — Paklau, un uzraksti vairāk par Juksaru. Neko neizlaid!

Pamajis ar galvu, trollīša Mumina tētis nolika burt­nīcu zālē un rakstīja tālāk.

Ap šo laiku man deguns j)irmo reizi parādīja, ka galdnieka darbs man patīk. Šī īpašā apdāvinātība būs bijusi iedzimta, man, tā sacīt, tas bija ķepās. Pirmā talanta pārbaude bija pieticīga. Kuģu būvētavā es izraudzījos iepriecinošu koka gabaliņu, atradu nazi un sāku griezt lepno greznuma uzgali, kam vēlāk vajadzēja rotāt navigācijas kabīnes jumtu. Tam bija sīpola forma, un tas bija klāts ar grezni sakārtotām zivju zvīņām.

Frēdriksons diemžēl neko daudz neteica par šo svarīgo detaļu laivas iekārtojumā, viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par laivas ielaišanu ūdenī.

Juras orķestris bija gatavs startam. Burvīga uzlūkojot un spīdoši sarkana saulē laiva gulēja uz saviem četriem gumijas riteņiem (kam vajadzēs viņu glābt no viltī­giem smilšu sēkļiem), un Frēdriksons bija iegādājies kapteiņa cepuri ar zelta auklām. Viņš palīda zem laivas un raizējās. Es dzirdēju viņu murminām:

— Viņa ir iesēdusies. Tā jau es domāju. Sitais būs nepatīkami. — Frēdriksons runāja neparasti daudz, rāpodams ap Juras orķestri, par zīmi, ka viņš ir no­pietni nobažījies.

— Ak tā, tad nu atkal būs došanās ceļā, — teica Juksars un nožāvājās. — Hup, hef! Kādu kņadu jūs esat sacēluši! Maināt un pārvietojat, un bizojat riņķī no rīta līdz vakaram. Tik aktīvam būt ir bīstami. Var kļūt nomākts, jau iedomājoties vien par visiem, kas strādā un noņemas, un kas no tā visa iznāks. Man bija radinieks, kas mācījās trigonometriju, līdz viņa ūsas nokarājās, un, kad viņš bija visu iemācījies, ieradās Morra un viņu apēda. Jā, un tur viņš gulēja Morras vēderā ar visu savu gudrību.

Juksara izteikumi neviļus novirza domas uz Susuri- ņu, kas vēlāk sekos tādai pašai laiskuma zvaigznei. Susuriņa noslēpumainais tētis nekad neraizējās par to, kas bija patiešām raižraižu vērts, un viņam pat nerūpēja palikt nākamo paaudžu atmiņā (tur viņš, kā jau teikts, arī nebūtu nokļuvis, ja vien es viņu nebūtu ietvēris savos memuāros). Lai būtu kā būdams, Juk­sars atkal nožāvājās un apvaicājās:

— Kad mēs startēsim? Hup, hef.

— Vai tu arī dosies līdzi?! — es jautāju.

— Saprotams, — Juksars pārsteigts atbildēja.

— Ja nu jūs man piedotu, — sacīja Bizeklis, — tad nu ir tā, ka es arī esmu domājis ko līdzīgu… Es vairs ilgāk nevaru dzīvot kafijas kārbā!

— Kā tā? — es jautāju.

— Šitā sarkanā krāsa uz skārda nežūst! — Bizeklis skaidroja. — Piedodiet! Man tā tek ēdienā, gultā un ūsās… Frēdrikson, es palikšu traks, es palikšu traks!

— Nepaliec vis. Labāk sakravājies, — Frēdriksons ieteica.

— Ai! — iesaucās vina brāļa bērns. — Tavu likteni,

> i '

cik man daudz jādomā! Tik garš brauciens… gluži jauna dzīve… — Un Bizeklis drāzās prom tā, ka krāsa šļakstēja vien.

Pēc manām domām, mūsu apkalpe ne tuvu nebija uzticama.

Bet Juras orķestris joprojām bija iestrēdzis, gumijas riteņi bija dziļi ieurbušies zemē un laiva nekustējās ne par sprīdi. Mēs izrakām visu kuģu būvētavu (tātad noru), bet tas nelīdzēja. Frēdriksons apsēdās, ar ķepām saķēris galvu.

— Mīļais, nesēro tik drausmīgi, — es sacīju.

— Es nesēroju. Es domāju, — Frēdriksons atbil­dēja. — Laiva ir iestrēgusi. To nevar iedabūt upē. Tad upe ir jāpiedabū pie laivas. Kā? Ar jaunu upes gultni. Kā? Ar aizdainbējumu. Kā? Sametot akmeņus…

— Kā? — es bezpalīdzīgi turpināju.

— Nē! — Frēdriksons piepeši iesaucās ar tādu spēku, ka es palēcos gaisā. — Dronts Edvards. Viņam būs jāiemetas upē.

— Vai viņam ir tik liela aste? — es jautāju.

— Vēl lielāka, — Frēdriksons īsi atbildēja. — Vai tev ir kalendārs?

— Nav, — es atbildēju un aizvien vairāk uzbudi­nājos.

— Aizvakar bija zirņu zupa. Tātad viņam šodien ir peldēšanās sestdiena, — prātoja Frēdriksons. — Labi. Pasteidzies!

— Vai viņi, tie dronti, ir dusmīgi? — es piesardzīgi apvaicājos, kamēr mēs gājām lejup uz upes malu.

— Jā, — Frēdriksons atbildēja. — Bet uzkāpj kā­dam virsū tikai aiz pārskatīšanās. Raud vēl nedēļu pēc tam. Apmaksā arī bēres.

— Ja jau esi saplacināts, tad diez kāds mierinā­jums tas nav, — es nomurmināju un sajutos ļoti drosmīgs.

Es jums jautāju, mīļie lasītāji, vai tā ir kāda māksla būt drosmīgam, ja nejūti baiļu?

Piepeši Frēdriksons apstājās un sacīja:

— Seit.

— Kur? — es brīnļjos. — Vai viņš dzīvo šai tornī?

— Tā ir viņa kāja, — paskaidroja Frēdriksons. — Klu­su, jo nu es kliegšu. — Pēc tam viņš kliedza no visa spēka: — Hallo, tur augšā! Frēdriksons te lejā! Kur Edvards šodien peldēsies?

Un pērkona grāviens kaut kur no augšas atbildēja: