Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Nekādi vainagi nerotā nezināma piedzīvojumu meklētāja kapu! Bet uzceliet man vismaz granīta pie­minas zīmi ar diviem raudošiem Murmuļiem! — To pateicis, es metos iekšā melnajā ūdenī un paniru zem Bizekļa katla dibena, kas noskanēja "bliukš", ar sparī­gu vēzienu izsviedu ārā gaļas sautējumu un peldēju uz krastu kā zibens, ar degunu stumdams kastroli sev pa priekšu.

— Drosmi! — es saucu. — Te nāk trollītis Mumins! Kas šī ir par pasauli, kur Morras netraucētas var apēst visu, kas tām labpatikas?!

Augšā kalnu pusē nožvadzēja akmeņi… Morras medību dziesma apklusa, tagad bija dzirdama tikai karsta elsošana, tuvāk, tuvāk…

— Kāp kastrolī! — es uzkliedzu nelaimīgajam.

Tas ielēca tieši kastrolī, kas iegrima līdz pašam

rokturim. Kāds tumsā taustījās pēc manas astes… es to parāvu prom… Hā! Slavens darbs! Vientuļš vei­kums! Es uzsāku vēsturisko bēgšanu uz Juras orķestri, kur dziļā saspringumā gaidīja mani draugi.

Izglābtais bija smags, ļoti smags.

Es peldēju pilnā spēkā, izmantodams ātri rotējošas astes vēzienus un ritmiskas kustības ar vēderu. Kā Mu- minvējš es lidoju pār ūdeni, ieslidinājos laivā, nokritu uz klāja un izmetu izglābto no kastroļa, kamēr Morra krastā vientuļa izkauca savu izsalkumu un niknumu (jo viņa neprata peldēt).

Bet Frēdriksons aizdedzināja petrolejas lampu, lai palūkotos, ko esmu izglābis.

Es esmu diezgan pārliecināts, ka šis acumirklis ir viens no visļaunākiem manā vētrainajā jaunībā. Jo man priekšā uz slapjā klāja sēdēja neviens cits kā — Murmule! Kā tolaik teica:

— Pārējo ir viegli iztēloties!

Es biju izglābis Murmuli.

Pirmajā izbīlī es pacēlu asti četrdesmit piecu grā­du leņķī, bet atcerējos, ka esmu brīvs trollītis Mumins, un bezbēdīgi sacīju:

— Hallo! Hopsā! Tas tik ir negaidīti! To gan neviens nebūtu varējis iedomāties!

— Ko iedomāties? — Murmule vaicāja, izņem­dama no sava lietussarga gaļas sautējumu.

— To, ka es tanti izglābšu, — es uztraukts at­bildēju. — Tas ir, ka tante tiks manis izglābta. Es gribēju teikt, vai tante saņēma manu atvadu vēstuli?

— Es neesmu tava tante, — Murmule rezervēti sa­cīja. — Un neesmu saņēmusi arī nekādu vēstuli. Tu jau uz tās neuzlīmēji marku. Vai arī uzrakstīji nepa­reizu adresi. Vai arī aizmirsi to nosūtīt. Ja vien tu māki rakstīt…

Sakārtojusi savu cepuri, viņa visžēlīgi piebilda:

— Bet peldēt tu māki.

— Vai jūs pazīstat viens otru? —Juksars piesardzīgi ievaicājās.

— Nē, — Murmule atbildēja. — Es esmu Mur­mules mātesmāsa. Kas te visu grīdu nolējis ar želeju?

Tu, ar tām ausīm, padod man lupatu, lai varu to satīrīt.

Frēdriksons (jo Murmule bija domājusi viņu) metās klāt ar Juksara pidžamu, un Murmules mātesmāsa sāka ar to berzt klāju.

— Es esmu dusmīga, — viņa paskaidroja. — Un

— Vai es neteicu, ka man ir Priekšnojautas? — beidzot nomurmināja Juksars.

Tad Murmules mātesmāsa, pagriezusi savu neglīto degunu pret mums, sacīja:

— Lai viņš apklust. Viņš ir par mazu, lai smēķētu. Viņam vajadzētu dzert pienu, tas ir veselīgi, un tad nav ne trīcošas ķepas, ne dzeltens deguns, ne kaila aste. Tā ir tīrā laime, ka jūs mani izglābāt. Nu šeit būs kārtība!

— Paskatīšos aneroīdu barometru, — Frēdriksons žigli sacīja. Ielavījies navigācijas kabīnē, viņš aizvēra durvis.

Bet aneroīda barometrs aiz tīrā izbīļa bija nokri- ties par četrdesmit svītrām un uzdrošinājās atkal pa­celties tikai pēc atgadījuma ar klintsāpšiem. Bet par to es pastāstīšu vēlāk.

Pagaidām mums nebija nekādu cerību, ka spēsim izvairīties no pārbaudījuma, un es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nebija pelnījis.

— Tā gan, tik tālu esmu ticis, — savā parastajā balsī sacīja trollīša Mumina tētis un pacēla acis no me­muāriem.

— Vai zini ko, — ieteicās trollītis Mumins, — es sāku pierast, ka tu pēkšņi izdomā savādus pavērsienus. Sitais kastrolis būs bijis milzīgi liels… Vai mēs būsim bagāti, kad grāmata būs gatava?

— Šausmīgi bagāti, — Mumintētis nopietni teica.

— Tad es domāju, ka mēs dalīsimies, — ierosināja Snifs. — Tu taču esi izmantojis manu tēti Bizekli kā grāmatas varoni?

— Es visu laiku domāju, ka varonis ir Juksars, — ieteicās Susuriņš. — Padomā, tikai tagad uzzināt, kāds tev ir smalks tētis! Un ir tik patīkama sajūta, ka viņš ir līdzīgs man.

— Jūsu veči ir tikai fons, — izsaucās trollītis Mu­mins, iesperdams Snifam zem verandas galda. —Jūs varat būt priecīgi, ka viņi vispār tajā ir!

— Tu man iespēri! — Snifs iekliedzās saslietām ūsām.

— Ko jūs darāt? — palūkojusies pa salona durvīm, jautāja trollīša Mumina māmiņa. — Vai esat par kaut ko noskumuši?

— Tētis skaļi lasa par savu dzīvi, — paskaidroja trol­lītis Mumins (uzsvērdams vārdu savu).

— Nu, kā jums liekas? — māmiņa jautāja.

— Saistoši! — atbildēja viņas dēls.

— Jā, vai nav tiesa, — māmiņa piekrita. — Tikai nelasi neko tādu, kas var bērniem radīt sliktu iespaidu par mums. Labāk saki — daudzpunkti, daudzpunkti. Vai vēlies savu pīpi?

— Neļauj viņam smēķēt! — iekliedzās Snifs. — Mur­mules mātesmāsa saka, ka no tā trīc ķepas, paliek dzeltens deguns un kaila aste!

—Nu, nu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.

— Viņš ir smēķējis visu savu mūžu un nav kļuvis ne drebelīgs, ne plikpaurains, ne dzeltens. Viss, kas ir patīkams, ir labs vēderam.

Un, aizdedzinājusi Mumintēta pīpi, viņa atvēra logu vakara vējiņam no jūras. Pēc tam svilpodama izgāja virtuvē, lai uzvārītu kafiju.

— Kā jūs, ielaižot laivu jūrā, varējāt aizmirst Bi- zekli, — Snifs pārmetoši sacīja. — Vai viņš pēc tam jebkad ieviesa kārtību savā pogu kolekcijā?

— Kā tad, daudzas reizes, — Mumintētis atbildēja.

— Viņš visu laiku atrada jaunas pogu sistēmas. Kār- ' toja tās vai nu pēc krāsas vai lieluma, vai formas, vai materiāla, vai arī pēc tā, kura no tām vislabāk patika.

— Fantastiski, — Snifs sapņaini sacīja.

— Man visvairāk raizes dara tas, ka manam tētim pidžama bija pilna ar želeju, — sacīja Susuriņš. — Ko viņš pēc tam vilka mugurā?

— Manu pidžamu, — sacīja trollīša Mumina tētis, izpūzdams pret griestiem lielus dūmus mākoņus.

Snifs žāvājās. — Vai neiesim pamedīt sikspār­ņus? — viņš ierosināja.

— Iesim, — piekrita Susuriņš.

— Paliec sveiks, tēti, — sacīja trollītis Mumins.

Trollīša Mumina tētis palika viens sēžam verandā.

Brīdi prātojis, viņš paņēma memuāru pildspalvu un turpināja rakstīt par savu jaunību.

Nākamā rītā Murmules mātesmāsa bija iznīcinošā noskaņojumā. Viņa mūs pamodināja pulksten sešos un žirgti taurēja:

— Labrīt! Laprīt!! Labrīt!!! Tūlīt mēs ķersimies pie lietas! Vispirms neliela sacensība zeķu lāpīšanā (proti, esmu tās atradusi jūsu lādēs). Pēc tam kā atalgojums būs audzinošas rotaļas. Cik noderīgi! Un kāds mums šodien ir spēcinošs mājas ēdiens?

— Kafija, — atbildēja Bizeklis.

— Biezputra, — sacīja mātesmāsa. — Kafiju dzer tikai tad, kad ir vecs un drebošs.

— Es pazinu kādu, kurš nomira no biezputras, — murmināja Juksars. — Viņam tā iesprūda kaldā, un viņš noslāpa.

— Diez ko teiktu jūsu māmiņas un tēti, ja redzētu jūs dzeram kafiju, — teica Murmules mātesmāsa. — Viņi raudātu. Kā ir ar jūsu audzināšanu? Vai esat audzināti? Varbūt jau esat piedzimuši nelabojami?