Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Jūrā, kā parasts, tu, smilšu blusa!

— Peldies upē! Tur ir smilšu gultne! Jauka un mīk­sta! — Frēdriksons auroja.

— Meli un krāpšana, — sacīja dronts Edvards. — Ikviens ķipars jau ir uzzinājis, ka tā pārmorrojusies upe ir trakoti pilna ar akmeņiem!

— Nē! Smilšu gultne! — kliedza Frēdriksons.

Brīdi murminājis pie sevis, dronts beidzot teica:

— Labi. Es peldēšos tavā pārmorrotajā upē. Pavir­zies, mana rocība neatļauj rīkot vēl kādas bēres. Un ja tu mani piemānīsi, utubunga tāds, tad pats par to samaksāsi! Tu zini, cik man ir jūtīgas pēdas. Nemaz jau nerunājot par pēcpusi!

Frēdriksons pačukstēja vienu vienīgu vārdu: "skrien".

Un mēs skrējām. Nekad visā savā mūžā es neesmu skrējis tik ātri, visu laiku iztēlodamies, kā dronts Ed­vards nosēdina savu milzīgo pēcpusi uz asajiem akme­ņiem, un viņa milzīgo niknumu un gigantisko upes vilni, kuru viņš, neapšaubāmi, sacels, un viss beidzot būs tik liels un bīstams, ka es uzskatīju: cerību vairs nav nekādu.

Piepeši — kauciens, kas lika matiem pakausī saslieties stāvus! Un tagad — drausmīga duna! Upes vilnis traucās cauri mežam …

— Uz klāja! — kliedza Frēdriksons.

Mēs drāzāmies uz kuģu būvētavu, upes vilnim šļā­cot uz papēžiem, tik tikko pārcēlām astes pār reliņiem, paklupām pret Juksaru, kas aizmidzis gulēja uz klāja, un tad visu noslīcināja šņācošas baltas putas. Juras orķestris stāvēja uz deguna, — laiva aiz pārbīļa krak- šķēja un vaidēja.

Bet nākamajā mirklī lepnais kuģis izslējās no sū­nām, pacēlās gaisā un uzņēma ātrumu cauri mežam.

Ūdens spārni iekustējās, propelleris priecīgi rotēja — mūsu zobrati strādāja! Ar stingru ķepu satvēris stūri, Frēdriksons stūrēja mūs ārā cauri koku stumbriem.

Tā bija nepārspējama ūdenī ielaišana! Pār klāju lija puķu un lapu lietus, un, kā greznots uz svētkiem, Juras orķestris lēca savu pēdējo triumfējošo lēcienu lejā uz upi. Ar jautru plakšķi laiva iestūrēja taisni upes gultnē.

— Skaties, kur grunts! — sauca Frēdriksons (proti, viņš gribēja uzbraukt uz grunts, lai pārbaudītu viru konstrukciju). Es dedzīgs lūkojos pār upi, bet nespēju saskatīt neko citu kā vien sarkanu kārbu, kas šūpojās kādu gabaliņu priekšā.

— Diez kas tā par kārbu, — es noteicu.

— Tā man kaut ko atgādina, — piezīmēja Juksars. — Mani neizbrīnītu, ja tā saturētu sevī kādu zināmo Bizekli.

Pagriezies pret Frēdriksonu, es teicu:

— Tu aizmirsi savu brāļa bērnu!

>

— Jā, kā es to varēju, — noteica Frēdriksons.

Tagad mēs ieraudzījām no kārbas paslejainies ārā

Bizekļa sarkano, slapjo seju. Bizeklis plātījās ar rokām un rādīja zobus, un aiz uzbudinājuma bija gatavs vai nožņaugties ar savu šalli.

Mēs ar Juksaru noliecāmies pār reliņiem un satvē­rām kafijas kārbu. Tā joprojām bija gaužām ķēpīga no sarkanās krāsas un pasmaga.

— Sargies, klājs, — Frēdriksons sacīja, kad mēs uzslidinājām kārbu uz klāja. — Kā tu jūties, mīļais brāļa bērns?

— Es palikšu traks! — sauca Bizeklis. — Pado­mājiet tik! Upes viļņi tieši pašā kravāšanās reizē… Viss juku jukām! Es esmu pazaudējis savu labāko logu krampi un varbūt arī pīpes tīrītāju! Mani nervi un manas mantas ir viss juku jukām… Tavu likteni!

Un Bizeklis ar zināmu apmierinājumu, saskaņā ar jaunu sistēmu, sāka pārkārtot savai pogu kolekciju, kamēr Juras orķestris, riteņus lēni plakšķinādams, slīdēja tālāk pa upi. Apsēdies līdzās Frēdriksonam, es sacīju:

— Es nopietni ceru, ka mums nekad vairs nevaja­dzēs sastapt drontu Edvardu. Vai tu domā, ka viņš ir šausmīgi dusmīgs uz mums?

— Diezgan, — atbildēja Frēdriksons.

Zaļais, draudzīgais mežs pazuda. Viss kļuva liels un neparasts, un gar stāvajiem krastiem, maudami un šņākuļodami, klīda sveši, neglīti zvēri. Tā bija pa­tiešām laime, ka uz Juras orkesta klāja bija divas tik atbildības pilnas personas kā es un Frēdriksons. Juk­sars neko neņēma nopietni, un Bizekļa intereses ne­kad nesniedzās tālu ārpus kārbas. Mēs bijām novieto­juši to uz priekšklāja, kur tā pamazām sāka saulē žūt. Bet Bizekli pašu rnēs nekad nedabūjām īsti tīru, — tas uz visiem laikiem palika viegli iesārts.

Upes laiva lēnītēm plakšķināja uz priekšu, manis apzeltītā uzgaļa greznota. Saprotams, Frēdriksonam uz kuģa bija zelta krāsa, es būtu izbrīnījies, ja viņš nebūtu iegādājies šo svarīgo sastāvdaļu.

Pa lielākai daļai es mēdzu sēdēt navigācijas kabīnē un lūkoties, kā garām slīd krasti ar visvisādu brīnumai- nību, mēdzu nedaudz piesist pie aneroīda barometra vai arī staigāt uz priekšu un atpakaļ pa komandtiltiņu un d®māt.

Jo sevišķi man patika iedomāties, kādu iespaidu es būtu atstājis uz Murmuli, ja viņa varētu mani redzēt kā dēkainu upes laivas līdzīpašnieku. Patiesību sakot, tā viņai arī vajadzēja!

Kādu vakaru mes iebraucam dziļa, vientuļā līcī

— Man nepatīk šī līča izskats, — sacīja Juksars. — Tas izraisa manī Priekšnojautas.

— Priekšnojautas! — neaprakstāmā tonī ieteicās Frēdriksons. — Brāļa bērns! Izmet enkuru!

— Tūdaļ, nekavējoties! — iekliedzās Bizeklis un pārmeta pāri bortam lielu kastroli.

— Vai tās bija mūsu pusdienas? — es jautāju.

— Bēdīgi gan! — izsaucās Bizeklis. — Piedod! Ātru­mā ir tik viegli izdarīt aplam! Es tā uztraucos… Bet tā vietā jūs dabūsiet želeju — ja vien es to atradīšu…

Šis gadījums ļoti labi raksturoja bizekļus.

Bet Juksars stāvēja pie reliņiem un spulgām acīm vērās uz zemi. Krēsla ātri klājās pār kalnu korēm, kas līdzenos, vientulīgos viļņos aizvēlās uz apvārsni.

— Nu, kā tad ir ar tavām priekšnojautām? — es jautāju.

— Ciet klusu! — teica Juksars. — Es kaut ko dzir­dēju…

Es saspicēju ausis, bet saklausīju tikai vāju krasta vēju šalcam Juras orķestra takelāžā.

— Tur nekā nav, — es teicu. — Nāc, iesim iekšā un aizdedzināsim petrolejas lampu.

— Es atradu savu želeju! — iesaucās Bizeklis, izlēk- dams no kārbas ar bļodu ķepās.

Un tieši tobrīd mierīgo vakaru pāršķēla vientulīga skaņa, žēlabains un draudīgs kauciens, kas lika matiem uz ikviena pakauša sacelties stāvus. Bizeklis iekliedzās, un bļoda nokrita uz klāja.

— Sitā ir Morra, — sacīja Juksars. — Un šonakt

vina dzied savu medību dziesmu.

— Vai viņa prot peldēt? — es jautāju.

— To neviens nezina, — Frēdriksons atbildēja.

Morra medīja kalnos. Viņas kauciens bija visvien­tuļākā skaņa, kādu es jebkad esmu dzirdējis. Skaņa kļuva aizvien vājāka, tad atkal tuvojās — un pazuda… Tas bija vēl šausmīgāk nekā, kad viņa bija klusa. Tad varēja iztēloties, kā viņas ēna lido pār zemi, gaismā, ko meta kāpjošais mēness.

Uz klāja bija auksts.

— Skatieties! — sauca Juksars.

Kāds, skrienot uz visām četrām, drāzās lejā uz krast­malu un sāka šaudīties šurpu turpu gar ūdens malu.

— Sito, — Frēdriksons drūmi teica, — apēdīs.

— Ne jau nu Mumintroļļa acu priekšā! — es iz­saucos. — Es viņu izglābšu!

— Tu nepagūsi, — iebilda Frēdriksons. Bet savu lēmumu es biju pieņēmis. Uzkāpis uz reliņiem, es sacīju: