Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Es esmu piedzimis zem gluži īpašām zvaigz­nēm, — es pamanījos pateikt. — Mani atrada ar sam­tu izklātā mazā gliemežvākā!

— Es negribu tikt audzināts, — ļoti skaidri sacīja Frēdriksons. — Es esmu izgudrotājs. Es daru, ko gribu.

— Piedodiet! — izsaucās Bizeklis. — Bet mans tētis un māmiņa it nemaz neraudās! Viņi pazuda lielajā uzkopšanas reizē!

Juksars draudīgām kustībām piebāza savu pīpi.

— Hā! — viņš noteica. — Man nepatīk rīkojumi. Tie man liek atcerēties kādu parka sargu.

Murmules mātesmāsa mūs ilgi nopētīja. Pēc tam viņa lēnām sacīja:

— No šī brīža par jums rūpēšos es.

— Mātesmāsa bez tā var iztikt! — mēs visi reizē kliedzām.

Bet, papurinājusi galvu, viņa izrunāja šausmīgos vārdus:

— Tas ir mans nemurmulisks Pienākums. — Un nozuda laivas iekšienē, neapšaubāmi, lai izdomātu kaut ko audzinošu un peklīgu. Mēs palīdām zem saul- sargu nojumes laivas pakaļgalā un žēlojām cits citu.

— Zvēru pie savas astes, ka nekad tumsā vairs ne­vienu neglābšu! — es izsaucos.

— Nu jau ir par vēlu, — sacīja Juksars. — Šī mātesmāsa ir gatava uz sazin ko. Kādu dienu viņa pārmetīs pār bortu manu pīpi un pieliks mani pie darba! Nav taču nekādu robežu tam, ko viņa var pastrādāt!

— Varbūt atgriezīsies Morra, — cerīgi čukstēja Bizeklis. — Vai arī kāds cits, kas būs tik labs un viņu apēdīs. Piedodiet! Vai tas bija neglīti teikts?

— Bija, — sacīja Frēdriksons. Pēc brīža viņš nopietni piebilda: — Bet tajā kaut kas ir.

Mēs iegrimām klusumā un sevis žēlošanā.

— Kaut es būtu jau liels! — es beidzot izsaucos.

— Liels un slavens! Tad bez bēdu varētu tikt galā ar tādu mātesmāsu!

— Kā top slavens? — jautāja Bizeklis.

— Ak, tas jau ir diezgan viegli, — es atbildēju.

— Dara tikai ko tādu, ko neviens cits nav iedomājies agrāk izdarīt… Vai kaut ko vecu dara pa jaunam…

— Par piemēru, ko? — vaicāja juksars.

— Taisa lidojošu upes laivu, — murmināja Frēdrik­sons, un vina mazās acis sāka mirdzēt izbrīna mirdzumā.

— Es domāju, ka būt slavenam nav jautri, —Juk­sars skaidroja. — Varbūt iesākumā, bet pēc tam jau ir gluži parasta sajūta, un beidzot no tā metas nelabi. Tāpat kā braucot karuselī.

— Kas tas tāds? — es jautāju.

— Mašīna, — Frēdriksons dedzīgi atbildēja. — Zob­rati šķērsgriezumā funkcionē šādi. — Un viņš paņēma papīru un pildspalvu.

Frēdriksona dziļā padevība mašīnām bija fenomens, kas nekad nepārstāja mani izbrīnīt. Mašīnas viņu apbūra. Turpretī man tās liekas gandrīz vai baisas. Ūdensrats ir patīkams un saprotams, bet jau rāvējslē­dzējs ir kas tuvāks mašīnu pasaulei un dara mani viegli aizdomīgu. Juksars pazina kādu, kuram biksēs bija rāvējslēdzējs, un reiz tas iestrēga un to vairs ne­varēja atvilkt. Biedējoši!

Tieši tobrīd, kad biju nolēmis dalīties ar citiem savās pārdomās par rāvējslēdzējiem, mēs izdzirdām

loti savādu skanu.

Tā bija klusināta un dobja skaņa, kas likās nākam no attālas skārda caurules. Skaņas draudīgo raksturu nevarēja pārprast.

Frēdriksons palūkojās ārā no saules telts un izteica vienu vienīgu liktenīgu vārdu: klintsāpši\

Te varbūt vietā būtu daži paskaidrojoši vārdi (lie­lākoties jau katra saprātīga būtne var to pati uzzināt, bet tomēr). Kamēr mēs saules nojumē atguvāmies, Juras orķestris lēnām bija iepeldējis upes deltā, kuru apdzīvoja klintsāpši. Klintsāpsis ir sabiedriska būtne, kas neieredz vientulību. Zem upes gultnes viņš ar acu zobiem rok kanālus un tajos veido tīri patīkamas sa­biedrības. Klintsāpsim ir piesūcekņi, un tas atstāj aiz sevis ķēpīgas pēdas, kāpēc viņu gaužām aplami dažs labs dēvē par klintsķēpi vai klintsķepi.

Pa lielākai daļai viņš ir laipns, bet ne par ko nevar negrauzt un nekost visu, ko redz, jo sevišķi, ja viņš to nekad agrāk nav redzējis. Turklāt klintsāpsim piemīt viena apnicīga īpašība: gadās, ka viņš nokož kādam degunu, ja viņam tas liekas par lielu. Tāpēc mēs (viegli saprotamu iemeslu dēļ) bažījāmies, kā nu būs.

— Paliec kārbā! — Frēdriksons uzsauca savam brāļa bērnam.

Juras orķestris gluži rāms gulēja klintsāpšiein pilnajā jūrā. Ar savām apaļajām, zilajām acīm tie mūs kārtīgi noskatīja, kamēr paši draudīgi māja ar vaigu bārdām un plekšķināja ūdeni.

— Esiet tik laipni, pavirzieties, — sacīja Frēdrik­sons.

Bet klintsāpši tikai saspiedās ciešāk ap upes laivu, un pāris no viņiem ar savām piesūcekņu pēdām sāka rāpties augšā pa laivas malu. Kad pirmajam ģīmis jau bija pāri malai, no navigācijas kabīnes aizmugures iznāca Murmules mātesmāsa.

— Kas par lietu?! — viņa sauca. — Kas tie par tipiem? Es absolūti nevaru pieļaut, ka tie nāk un traucē mūsu pamācošās rotaļas!

— Nebaidi tos. Tie sadusmosies, — Frēdriksons sacīja.

— Es esmu dusmīga! — kliedza Murmules mā­tesmāsa. — Prom! Prom! Taisieties, ka pazūdat! — Un viņa bija gatava belzt tuvākajam klintsāpsim pa galvu ar lietussargu.

Visi klintsāpši tūdaļ pavērsa acis pret Murmules mātesmāsu, un bija skaidrs, ka tie aplūko viņas de­gunu. Kad tie krietnu brīdi bija to aplūkojuši, tie atkal uzsāka savu klusināto kaucienu kā skārda cau­rulē. Pēc tam viss notika ļoti žigli.

Tūkstošiem klintsāpšu ņudzinājās pāri reliņiem. Mēs redzējām Murmules mātesmāsu zaudējam līdz­svaru, mežonīgi vēcināmies ar lietussargu un aizve­dam viņu prom uz dzīvo klintsāpšu paklāja muguras. Kliegdama viņa nogāzās pār reliņiem, un visa sabied­rība nozuda nezināmā liktenī.

Viss atkal bija kluss un mierpilns, un Juras orķestris plakšķinājās tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

— Nuu? — jautāja Juksars. — Vai tu viņu neglābsi? Mana bruņniecība mudināja mani tūdaļ steigties

glābt mātesmāsu, bet mani nejēdzīgie un dabiskie instinkti uzskatīja, ka tas ir nevajadzīgi. Es nomurmi­nāju kaut ko, ka ir par vēlu. Starp citu, tā arī bija.

— Ak tā, — Frēdriksons nedroši novilka.

— Tur viņa aizgāja, — Juksars konstatēja.

— Nepatīkams atgadījums, — es sacīju.

— Piedodiet! Vai tā bija mana vaina? — Bizeklis atklāti pajautāja. — Es cerēju, ka kāds būs tik labs un

viņu apēdīs. Vai tas ir ļoti slikti, ka mēs ne druskas nesērojam?

Neviens neatbildēja.

Es jautāju jums, mīļie lasītāji, ko jūs būtu darījuši šai kutelīgajā situācijā?

Es taču jau vienu reizi biju izglābis mātesmāsu, un Morra ir patiešām ļaunāka par klintsāpsi, kas īstenībā ir diezgan laipns… Varbūt Murmulei tā bija tikai ne­liela pārmaiņa. Varbūt viņa ar mazu degunu izskatījās patīkamāka? Vai jūs arī tā nedomājat?

Lai vai kā, saule spīdēja un mēs berzām klāju (kas bija kļuvis pavisam lipīgs no klintsāpšu piesūcekņu pēdām) un dzērām milzīgus daudzumus labas, melnas, stipras kafijas. Juras orķestris slīdēja iekšā un ārā starp

simts reiz simts saliņām.

>

— Tām nemaz nav gala, — es teicu. — Kur mēs nonāksim pēc tam?

— Kaut kur… vai arī nekur īpaši, — atbildēja Juksars un piebāza savu pīpi. — Nu un tad? Mums taču šitā ir labi.

Es negribu noliegt, ka mums bija labi, bet es ilgojos tikt tālāk! Es gribēju, lai atgadītos kas jauns. Vienalga kas, kaut tikai tas atgadītos! (Izņemot, saprotams, murmuļus.)

Man bija drausmīga sajūta, ka visi lielie piedzī­vojumi nepārtraukti nomaina cits citu tur, kur manis nav, — pasakaini, krāsaini piedzīvojumi, kuri nekad vairs neatkārtosies. Man bija jāsteidzas, šausmīgi jāsteidzas! Tālu priekšgalā stāvot, es nepacietīgs lūkojos nākotne, vienlaikus apcerot piedzīvojumus, kurus biju paguvis savākt. Pagaidām tie bija septiņi: