Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

Tūve Jānsone

TĒTIS UN JŪRA

SOMU

Izdevniecība "Nordik" Rīgā 1994

Tove Jansson PAPPAN OCH HAVET

Gebcrs Stockholm

NO ZVIEDRU VALODAS TULKOJUSI MUDĪTE TREIMANE

AUTORES ILUSTRĀCIJAS

Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda atbalstu

This book is published with support of the Nordic Cultural Fund

Kādu nenoteiktu pēcpusdienu augusta beigās kāds tētis staigāja pa dārzu un jutās nevienam nevajadzīgs. Viņš nezināja, ko lai iesāk, jo viss darāmais jau bija padarīts vai arī to jau darīja kāds cits.

Tētis uz labu laimi tipināja apkārt pa savu dārzu, un viņam nopakaļus, pār sauso zemi melan­holiski skrapstēdama, vilkās aste. Karstums gu­lēja un rūga ielejas iekšienē, viss bija kluss, nekus­tīgs un maķenīt noputējis. Sis mēnesis bija kā radīts lieliem meža ugunsgrēkiem un lielai piesar­dzībai.

Viņš bija brīdinājis savu ģimeni. Reizi pa reizei tētis bija skaidrojis, cik augustā ir jābūt piesardzī­giem. Viņš bija attēlojis degošo ieleju dunoņu, kvēlojošus stumbrus, zem sūnām lodājošo uguni.

Spīdošus uguns stabus, kas traucas nakts debesīs! Uguns viļņus, kas brāžas pāri ielejai un tālāk uz jūru •

— Un šņakdami metas jura, — tētis ar drumu apmierinājumu pabeidza. — Viss ir melns, viss sadedzis. Milzīga atbildība gulstas uz ikvienu vismazāko radību, uz vismazāko ķiparu, kam ir pieejami sērkociņi!

Ģimenes locekļi pārtrauca savu darbošanos un noteica:

— Ak, tā gan. Jā, jā. — Pēc tam atkal turpināja iesākto.

Viņi allaž ar kaut ko nodarbojās. Rāmi, nepār­traukti un ar interesi viņi noņēmās ar sīkiem sīkumiem, kas piepildīja pasauli. Viņu dzīve bija ļoti regulāra un privāta, tur nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Kā karte, kur viss ir zināms un apdzī­vots un vairs nav nekādu baltu plankumu. Un viņi sacīja cits citam:

— Augustā tētis allaž runā par meža uguns­grēku.

Tētis devās uz verandu. Ķepas, kā parasti, lipa pie lakotās grīdas, sīkas knakšķošas skaņas pava­dīja viņu visu ceļu augšup pa kāpnēm līdz pītajam krēslam. Arī aste pielipa, — likās, it kā kāds to raustītu.

Tētis atsēdās un aizvēra acis. So grīdu va­jadzētu pārlakot. Vainīgs, protams, bija karstums. Bet laba laka tā nemaz neizšķīst, kad ir karsts. Varbūt viņam bija gadījusies slikta laka. Tas bija šausmīgi sen, kopš viņš uzcēla verandu, un grīdu noteikti vajadzētu pārlakot. Bet vispirms va­jadzētu dēļus noberzt ar smilšpapīru, — piņķerīgs darbs, kādu neviens neapbrīno. Jaunai, baltai, ar platu otu un spīdošu laku krāsotai grīdai piemīt kaut kas sevišķs; ģimenei tad ir jāstaigā pa pakaļ- durvīm un jāturas malā. Līdz es viņus ielaidīšu un teikšu: «Lūdzu. Jūsu jaunā veranda …» Ir pārāk karsts. Es vēlētos doties jūrā un būrāt. Būrāt taisni prom, stipri tālu . . .

Tētis juta ķepās lienam miegu, viņš noskurinā­jās un aizdedzināja pīpi. Sērkociņš pelnu traukā turpināja degt, un viņš ar interesi to vēroja. Tieši pirms tā nodzišanas tētis noplēsa dažas avīzes strēmelītes un uzlika tās virsū ugunij. Iznāca mazs, skaists, saulē gandrīz nemanāms ugunskurs, bet tas dega patiešām glīti. Viņš to rūpīgi uzraudzīja.

— Nu tā atkal nodzisīs, — sacīja mazā Mija. — Uzliec vēl papīrus. — Viņa sēdēja uz margām verandas staba ēnā.

— Vai tu jau atkal esi šeit? — tētis vaicāja un kratīja pelnu trauku, līdz uguns nodzisa. — Es pētu uguns tehniku, tas ir svarīgi.

Mija smējās un turpināja raudzīties viņā. Tad, uzvilcis cepuri uz acīm, viņš paslēpās miegā.

— Tēt! — sacīja trollītis Mumins. — Mēs apdzē­sām uguni mežā!

Tagad abas ķepas bija cieši pielipušas pie lakas. Juzdams stipru nepatiku un netaisnību, viņš at- rava tās nost.

— Par ko tu runā? — viņš vaicāja.

— Par īstu mazu meža ugunsgrēku! — trollītis Mumins stāstīja. — Tieši aiz tabakas lauciņa. Dega sūnas, un māmiņa sacīja, ka kāda dzirkstele no skursteņa . . .

Tētis uzlēca kājās no pītā krēsla, vienā acumir­klī viņš bija pārtapis par tēti ar milzīgu rīcības spēju. Viņa cepure noripoja pa kāpnēm.

— Tas ir nodzēsts! — trollītis Mumins sauca vi­ņam nopakaļ. — Mēs to uzreiz nodzēsām. Tev it nemaz nevajag baiļoties!

Tētis spēji apstājās, un viņam aizžņaudzās kakls.

— Vai jūs to nodzēsāt bez manis? — viņš vai­cāja. — Kāpēc neviens man neko neteica? Jūs ļāvāt man gulēt un nekā nesacījāt!

— Mīlulīt, — pa virtuves logu sacīja māmiņa. — Mēs domājām, ka nevajag tevi modināt. Tā bija gluži sīka uguntiņa, tā tikai maķenīt kūpēja. Man gadījās iet garām ar ūdens spaiņiem, tāpēc atlika tikai uzšļakstīt mazu šļācienu.

— Garāmejot! — tētis izsaucās. — Tikai uzšļak- - stīt! Uzšļakstīt — šitādu vārdu! Un atstāt uguns perēkli neuzraudzītu! Kur tas ir? Kur tas ir?

Māmiņa meta pie malas visus darbus un abiem pa priekšu žigli tipināja uz tabakas lauciņu; trollī­tis Mumins palika verandā stāvam un stingi lūkoja­mies. Melnais plankumiņš sūnās bija ļoti mazs.

— Varbūt kāds domā, — tētis beidzot lēnām sacīja, — ka tāds pleķis nav bīstams. Un kā vēl ir! Tas var turpināt degt zem sūnām; vai saproti? Zemē. Var paiet stundas, pat dienas, un tad piepeši — spurkš! — uguns uzliesmo pilnīgi jaunā vietā. Saproti?

— Jā, mīlulīt, — māmiņa atbildēja.

— Tāpēc es palikšu šeit, — tētis turpināja un sapīcis bakstīja sūnas. — Es to sargāšu. Ja būs vajadzīgs, es sargāšu visu nakti.

— Vai tu patiešām domā … — māmiņa iesāka. Tad sacīja: — Jā, tas ir mīļi. Ar sūnām nekad neko nevar zināt.

Visu pēcpusdienu tētis sēdēja un sargāja melno plankumu. Viņš izplēsa sūnas lielu gabalu ap to. Viņš negribēja nākt vakariņās. Viņš gribēja būt aizvainots.

— Vai tu domā, ka tētis paliks tur visu nakti? — jautāja trollītis Mumins.

— Var jau gadīties, — māmiņa atteica.

— Ja cilvēks ir dusmīgs, tad ir dusmīgs, — kon­statēja mazā Mija, ar zobiem lobīdama kartupeli. — Dažreiz ir jābūt dusmīgam; ikvienam ķiparam ir tiesības būt niknam. Bet tētis ir dusmīgs aplamā veidā, viņš neko neizpūš ārā, viņš velk uz iekšu.

— Mīļais bērns, — māmiņa ieteicās. — Gan jau tētis pats zina.

— Nedomāju vis, — mazā Mija vaļsirdīgi at­trauca. — Viņš it nemaz nezina. Vai jūs zināt?

— Ne gluži, — māmiņa piekrita.

Tētis iebāza degunu sūnās un sajuta skābo dūmu smaku. Zeme bija atdzisusi. Viņš iztukšoja pīpi zemes bedrītē un uzpūta dzirkstelēm. Tās mirkli iegailējās un nodzisa. Tētis nomīdīja nelaimīgo vietu un lēnām devās uz dārzu, lai ieskatītos stikla bumbā.

No zemes jau bija izaugusi krēsla, kā viņa to mēdza darīt, un savākusies dārzā zem kokiem. Ap stikla bumbu bija mazliet gaišāks. Tur tā gulēja, skaista uz sava jūras putu pīlāra, un atspoguļoja visu dārzu. Tā bija tēta stikla bumba, vienīgi viņa, viņa spīdoši zilā, maģiskā stikla bumba, dārza un

ielejas centrs, un — kāpēc gan ne, — visas pasau­les centrs.

Tētis neielūkojās tajā uzreiz. Viņš apskatīja nokvēpušās ķepas un pūlējās sakopot neskaidrās, apkārt lidojošās bēdas. Padarījis savu sirdi, cik vien iespējams, smagu, viņš žigli ielūkojās bumbā, lai tā viņu nomierinātu. Tā viņu allaž nomierināja; katru vakaru viņš bija gājis lejā, lai tajā paraudzī- tos, — visu garo, silto, neaprakstāmi skaisto un skumīgo vasaru.