Tūve Jānsone - KOMĒTA nĀk

Komēta nāk

Vasara ir tāda, kāda tā mēdz būt Mumintroļļu ielejā —silta un bagāta patīkamiem notikumiem. Mazais dzīvnieciņš Snifs ir atradis pats savu alu, — tas ir ļoti liels notikums. Bet vēlu naktī uznāk vētra…

Ja tu esi ļoti mazs, tad ir grūti aptvert, ka pasaules telpa ir ogļu melnumā un nekad nebeidzas un ka zeme ir viena sīka, izzūdoša dzīves dzirkstele.

Piepeši — tālu prom tumsā iespīdas sarkana acs, — tā kļūst jo dienas, jo lielāka.

Tā ir komēta, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk Muminielejai! Debesis ir sarkanas, un jūra ielien paslēpties savās visdziļākajās dzīlēs: ikviens ķipariņš sasaiņo savas mantiņas un bēg. Bet Susuriņš paņem savas mutes harmonikas un uzspēlē dzies­mu par piedzīvojumiem, kuri nav diezin cik lieli, bet gaužām vien­reizēji, un tā viņi dodas taisni iekšā briesmās. Nāc līdzi!

MUMINTROĻĻU BIBLIOTĒKĀ varēs izlasīt šādas grāmatas:

Neredzamais bērns

Komēta nāk

Tētis un jūra

Burvju cepure

Bīstamā vasara

Trollīša ziema

Mumintēta memuāri

Vēlu novembrī

Tūve Jānsone savas mākslinieces gaitas sākusi kā zīmētāja un gleznotāja, liekot trollīša Mumina tēlu paraksta vietā. Bet, par prieku visu vecumu lasītājiem, trollītis Mumins sāk dzīvot pats savu dzīvi un drīz vien par viņu iznāk vairākas grāmatas.

Trollītis Mumins, mazā Mija, Svilpaste un visi citi Muminielejas iemītnieki priecē un saista ikvienu. Un apbur to bērnu, kas mīt katrā no mums.

Tūve Jānsone

KOMĒTA nĀk

Izdevniecība "Dio Nordik" Rīgā 1993

Tove Jansson KOMETEN KOMMER

Gebers Helsingfors 1968

No zviedru valodas tulkojusi ELIJA KLIENE

Autores ilustrācijas

Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda atbalstu

Tajā pašā rītā, kad trollīša Mumina tēvs pabeidza celt tiltu pāri upei, mazais dzīvnieciņš Snifs izdarīja atklājumu. Viņš atrada pavisam jaunu ceļu. Ceļš ievijās tumšajā mežā, un Snifs ilgi stāvēja, vērodams ceļu.

«To es pastāstīšu trollītim Muminam,» viņš domāja. «Mums šis ceļš jāizpētī kopīgi, jo viens pats es neuzdrīkstos.» Un viņš nolika krustiem divus zarus, lai atrastu ceļu, un tad, cik žigli vien spēja, joza uz mājām.

Ieleja, kurā viņi dzīvoja, bija ļoti skaista. Tā bija pārpilna ar sīkiem, laimīgiem ķipariem un lieliem, zaļiem kokiem. Pļavām šķērsām pāri te­cēja upe, tā meta līkumu ap Muminu zilo māju un izzuda aiz citiem laukumiem, kur rosījās citi sīki ķipari, un tie brīnījās, no kurienes upe tek.

«Dīvaina padarīšana ir ar ceļiem un upēm,» Snifs prātoja. «Tu redzi, ka tās aizvijas garām, un

tevi pārņem briesmīga vēlēšanās būt kaut kur citur. Sekot upei un noskatī­ties, kur tā beidzas . . .»

Kad Snifs pārnāca mājās, trollītis Mumins ņēmās, rīkodams šūpoles.

— Sveiks! — Snifs sacīja. — Es at­radu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.

— Cik bīstams? — trollītis Mumins vaicāja.

— Es pat gribētu sacīt — briesmīgi bīstams, — mazais dzīvnieciņš no­pietni atbildēja.

— Tad mums jāpaņem līdzi sviest­maizes, — trollītis Mumins noteica.

— Un pudele ar sulu. — Viņš piegāja pie virtuves loga un sacīja: — Paklau, māmiņ! Mēs šodien ēdīsim zaļumos.

— Ak šitā, — māmuļa atbildēja.

— Jauki gan!—Viņa ielika sviest­maizes grozā, kas stāvēja blakām uz virtuves galda. Pēc tam viņa paņēma riekšu konfekšu no kārbas un divus ābolus no citas kārbas, četras iepriek­šējās dienas desiņas un pudeli, kurā

jau bija ielieta sula un kura atradās uz virtuves plaukta.

— Lieliski, — sacīja trollītis Mumins. — Pagai­dām sveika! Mēs pārnāksim — nu tad, kad pārnāk­sim . . .

— Sveiki, sveiki! — māte atbildēja.

Trollītis Mumins un Snifs gāja cauri dārzam, pāri pļavām uz pakalnu pusi, līdz pat tumšajam mežam, kur viņi nekad nebija bijuši. Tur viņi nolika grozu zemē un raudzījās lejup uz ieleju. Muminu māja izskatījās kā mazs punktiņš, bet upe kā šaura, zaļa lente. Šūpoles no šejienes vispār nevarēja saredzēt.

— Tik tālu prom no māmiņas tu nekad neesi bijis, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja. — Es gan te esmu bijis gluži viens. Tagad tu redzēsi manu jauno ceļu, kuru es pats atklāju.

Viņš grozījās šurpu turpu, vēroja gaisu un oš­ņāja, pētīja saules stāvokli un izturējās varen nopietni, beidzot viņš sauca:

— Te! Es to atklāju! Nu? Ko tu tagad teiksi? Vai tas neizskatās bīstams? Tu iesi pa priekšu.

Trollītis Mumins ļoti piesardzīgi iegāja zaļajā tumsā. Viņus apņēma pilnīgs klusums.

— Tev jāvēro briesmas no visām pusēm, — Snifs čukstēja.

— Es uzreiz nevaru skatīties uz visām pusēm, — trollītis Mumins iebilda. — Tev jāskatās atpakaļ, jo es to nevaru.

— Nē, nē, tikai ne atpakaļ! — Snifs bailīgi izsau­cās. — Ir daudz ļaunāk, ja kāds nāk no mugurpu­ses, nevis tieši pretī. Atpakaļ jāskatās tev!

— Nu tad ej tu pa priekšu, — trollītis Mumins izlēma.

— Arī to es negribu! — Snifs brēca. — Vai mēs nevaram iet blakām?

Tad viņi gāja cieši blakām tikai tālāk un tālāk mežā. Tas kļuva zaļāks un tumšāks. Sākumā ceļš vijās augšup, tad lejup, pēc tam kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, līdz beidzot izbeidzās pavisam. Palika tikai sūnas un papardes.

— Ceļam kaut kur jābūt, — trollītis Mumins' sacīja. — Tā ir kļūda. Ceļš taču nevar tā uzreiz izbeigties. — Viņš paspēra dažus soļus sūnās.

— Bet ja nu mēs vairs neatrodam ceļu uz mā­jām? — Snifs čukstēja.

-— Ciet klusu! Vai tu neko nedzirdi? — trollītis Mumins vaicāja.

Dziļi mežā aiz kokiem bija dzirdama viegla šalkoņa. Viņš pagāja vēl dažus soļus, paslēja purniņu un ošņāja. Vējš bija valgs, ar patīkamu smaržu.

— Tur ir jūra! — trollītis kliedza un sāka skriet, jo peldēties viņam patika vairāk par visu.

— Pagaidi! Nepamet mani vienu! — Snifs sauca.

Bet trollītis Mumins apstājās tikai tad, kad

ieraudzīja savā priekšā jūru. Tad viņš svinīgi apsēdās smiltīs un raudzījās uz viļņiem, kas vēlās cits pēc cita, rotāti baltām putu krēpēm. Pēc brītiņa no meža iznāca Snifs, apsēdās blakām trollītim Muminam un teica: — Tu mani pameti briesmās!

— Es esmu tik priecīgs. Es zināju par ieleju un upi, un kalniem, bet nezināju, ka mums ir arī jūra. Skaties, kādi viļņi! — viņš izsaucās.

— Tie izskatās salti un nikni, — Snifs sacīja. — Ja tu ienirsti viļņos, tad kļūsti slapjš, un, ja esi uz viļņiem, tevi pārņem nelabums.

— Vai tad tev nepatīk nirt? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja. — Vai tu vari nirt ar vaļējām acīm?

— Es varu, bet negribu, — Snifs atcirta.

Trollītis Mumins piecēlās un devās tieši uz jūru.

— Lai tas notiek uz tavu atbildību! — Snifs brēca. — Nekad nevar zināt, ko tur ieraudzīsi.

Bet trollītis Mumins ienira lielā, saules caurspī- dētā vilnī. Sākumā viņš redzēja tikai zaļus gais­mas burbuļus, tad aļģu mēžu, kas šūpojās virs smiltīm. Smiltis bija smalki nopulētas un izrotātas ar gliemežvākiem, sārtiem iekšpusē un baltiem ārpusē. Tālāk ūdens kļuva tumšāks un plūda pret kādu bezdibenīgu, melnu alu. Tad trollītis pagrie­zās, iešāvās vilnī, un tas viņu aiznesa pie krasta. Tur sēdēja Snifs un sauca pēc palīdzības.

— Domāju, ka tu esi nogrimis! — viņš kliedza.

— Jebšu tevi apēdusi haizivs! Ko es bez tevis būtu iesācis?