Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Neesi muļķis, — trollītis Mumins atbildēja.

— Pie jūras es esmu pieradis. Un, būdams tur, es kaut ko iedomājos. Tā ir smalka un noslēpumaina doma.

— Vai briesmīgi noslēpumaina? Tikpat noslēpu maina, ka «lai tad velns mani parauj!»?

Trollītis Mumins piekrizdams pamāja.

— Lai velns mani parauj, — Snifs murkšķēja.

— Lai manus kauliņus grauž lijas un lai es nekad vairs neēdu saldējumu, ja es neturu slepenībā šo noslēpumu. Ko tu par to teiksi?

— Es kļūšu pērļu zvejnieks un paslēpšu pērles kastē, — trollītis Mumins sacīja. — Visi baltie akmeņi ir pērles. Visi tie, kuri ir apaļi un ļoti balti.

— Arī es būšu pērļu zvejnieks! — Snifs sauca.

— Es zvejošu krastmalā. Visa krastmala ir pilna ar baltiem un apaļiem akmeņiem.

— Tu nesaproti, — trollītis Mumins skaidroja.

— Tie ir pērles tikai tad, kad atrodas zem ūdens. Pagaidām paliec sveiks! — Un viņš no jauna ie­brida viļņos.

— Bet par ko tad lai es kļūstu? — Snifs viņam nosauca aiz muguras.

— Tu vāri kļūt par tādu, kas meklē pērļu zvejnie­kam kasti, — trollītis Mumins atbildēja un ienira viļņos.

Snifs lēnītiņām cilpoja pa krastmalu.

— Tu atņem man visu, kas ir jauks, un tikai tāpēc, ka es esmu tik maziņš, — viņš murmināja.

Viņš izklaidīgi raudzījās pēc kastēm, bet tādu nebija. Tikai aļģes un daži nomaļi. Vientuļā krast­mala aizstiepās tālu un beidzās ar augstu kalnu, kas bija iegrimis tieši ūdenī. Viss kalns bija viļņu putu apšļākts.

«Tas nu gan vairs nav jauki,» Snifs domāja. «Es nevēlos būt maziņš, un man nav vajadzīgs neviens, ar ko rotaļāties …»

Tieši tobrīd mazais dzīvnieciņš Snifs ieraudzīja kaķēnu, kas savā nodabā staigāja pa augsto kalnu. Kaķēns bija melnbalti raibs, ar tievu astīti, kas slējās taisni gaisā. Snifs tā priecājās, ka gandrīz vai juta sāpes.

— Mīļais kaķīt! — viņš sauca. — Mīļais kisimisi, nāc lejā un apsveic mani, es jūtos gauži bēdīgs!

Kaķēns pāri plecam uzmeta viņam dzēlīgu ska­tienu un tipināja tālāk. Tad Snifs sāka rāpties kalnā. Viņš rāpās un rāpās pa slapjo, stāvo kalnu un visu laiku sauca kaķēnu. Uzrāpies beidzot augšā, viņš bija nokļuvis tieši pie kādas aizas un tagad balansēja tai pāri pa šauru klints strēli.

— Nepamet mani! Es tevi mīlu! — viņš sauca.

Bet kaķēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Lejā

dunēja jūra. Mazais dzīvnieciņš Snifs juta, cik nevarīgas kļūst kājiņas. Sirds strauji pukstēja.

Viņš rāpās kaķēnam pakaļ. Rāpās ļoti lēnām un visu laiku domāja: «Mazs, mīksts kaķītis, kas pieder man … un kas ir mazāks par mani … Ai, visi sīko dzīvnieciņu aizstāvji, esiet mīļi, esiet mīļi un ļaujiet man dabūt kaķīti, ļaujiet man pārsteigt trollīti Muminu …»

Tādas bailes un tādu drosmi viņš vēl nekad nebija izjutis. Pēkšņi viņa priekšā bija ala. Plaisa klints sienā un dziļāk īsta ala.

Alai bija smalku smilšu grīda un gludas, stāvas sienas. Augšā, jumtā, zaigoja zils debesu logs. Smiltis saulē bija sasilušas.

Snifs ielīda alā, apgulās uz vēdera saules strēlē un domāja: «Se es dzīvošu visu mūžu. Es iekārtošu mazus plauktiņus un guļvietu ierīkošu smiltīs, va­karos es aizdedzināšu sveci. Nez ko par to sacīs trollītis Mumins?»

Bet neparastais kaķēns bija pazudis.

Ceļš atpakaļ nelikās vairs bīstams. Kas gan varētu notikt ar tādu, kas nule bija atklājis alu?

Trollītis Mumins joprojām nodarbojās ar pērļu zveju. Viņš šāvās kā korķis viļņu bangās, un krastmalā jau atradās daudzi apaļi, balti ak­meņi.

— Re, te tu esi! Bet kur ir kaste? — viņš vaicāja.

— Nāc krastā! Tūliņ nāc krastā! — Snifs kliedza. — Esmu kaut ko atradis! Kaut ko pavi­sam neparastu, un tas slēpj sevī vislielāko noslē­pumu, vai vari iedomāties?

— Vai tā ir laba kaste? — trollītis Mumins jau­tāja, brizdams krastā, un viņa ķepiņas bija pilnas ar pērlēm.

— Kaste, kaste! — atsaucās Snifs. — Ej ratā ar savām vecajām kastēm! Kaut bezdibenis aprītu tevi ar visiem tiem niekiem, jo es esmu atradis alu! Pats sev alu!

— Vai tā ir īsta ala? — trollītis Mumins vai­cāja. — Ar caurumu, pa kuru var ielīst? Ar klints sienām un smilšu grīdu?

— Ar visu! Ar visu, kas tur piederas! — Snifs atbildēja, aiz uztraukuma tikko turēdamies kā­jās. — Un savas pērles tu varēsi paslēpt manā alā, ja dosi man pusi vai vismaz trīs pilnas riekšas!

Tiklīdz pērles ienesa alā, tās kļuva īstākas un baltākas. Trollītis Mumins un Snifs gulēja uz muguras baltajās smiltīs un raudzījās zilajā de­besu logā. Lāgu lāgiem pa alas caurumu iešļāca sāļas šļakatas, un saules strēle kļuva platāka un platāka.

Snifam briesmīgi gribējās pastāstīt par kaķēnu. Bet tad viņš nolēma nogaidīt. Vispirms viņš kaķīti atradīs un sadraudzēsies ar to. Kaķītis viņam visur sekos. Un tad kādā jaukā dienā viņi abi ienāks verandā un trollītis Mumins teiks: «Vai tas iespē­jams? Vai tev ir kaķītis, kas itin visur tev seko?»

Dārzā var izlikt šķīvi ar pienu ik vakaru . . .

Snifs nopūtās.

— Esmu izsalcis, — viņš sacīja. — Iedomājies, ka aiz laimes var aizmirst pat ēšanu.

Bija vēla pēcpusdiena, kad trollītis Mumins un Snifs pārnāca ielejā zilajā mājā. Upe rāmi plūda pret rietumiem, un pāri tai daudzās krāsās zaigoja jaunais tilts. Trollīša māte kārtoja ap dobēm gliemežvākus.

— Vai jūs jauki pavadījāt laiku? — viņa jau­tāja.

— Mēs aizgājām vismaz savas desmit jūdzes, — trollītis Mumins stāstīja. — Es redzēju jūru! Ieniru varenajos viļņos un atradu kaut ko bries­mīgi smalku, kas sākas ar burtu «P» un beidzas ar «E» . . . Taču šo noslēpumu atklāt nevaru!

— Bet es atradu kaut ko, kas sākas ar burtu «A» un beidzas ar burtu «A»! — Snifs sauca. — Vidū tam ir burts «L». Vairāk es nekā nevaru sacīt!

— Tas nu gan ir savādi, — Mumina māmiņa brīnījās. — Tik daudz lielu notikumu vienā dienā. Zupa atrodas siltajā kastē. Un pārāk netrokšņo­jiet, jo tētuks raksta.

Viņa no jauna kārtoja gliemežvākus — vienu zilu, divus baltus un tad vienu sārtu, iznāca ļoti jauki.

Viņa kaut ko klusi dungoja un prātoja, kā dārzs izskatās pēc lietus. Kokos nemierīgi šalkoja vējš, un tie nopūtās un šūpojās, apgriezdami augšup lapas. Debesīs burāja gari, pelēki mākoņi.

«Ceru, ka atkal nebūs plūdi,» trollīša Mumina māmuļa domāja. Viņa pievāca dažus atlikušos gliemežvākus un iegāja mājā tieši tajā brīdī, kad sāka krist pirmās lietus lāses.

Trollītis Mumins un Snifs bija aizmiguši salonā uz grīdsegas. Māte pārklāja viņiem segu un pati apsēdās pie loga, lai pavērotu lietu. Tas bija spēcīgs, pelēks lietus, kas atnesa sev līdzi agrīnu mijkrēsli. Tas klusi plīkšķēja pa jumtu, čabinājās dārzā, šalca mežā un pilēja tālajā Snifa alā.

Kaut kur slepenā un gluži personiskā slēptuvē neparastais kaķēns apmeta sev apkārt asti un aizmiga.

Vēlu naktī, kad visi jau gulēja, trollīša Mumina tēvs izdzirda žēlu skaņu. Viņš piecēlās un klausī­jās.

Lietus šalca notekās, un saplēstais augšistabas logs, kā parasti, vējā šķindēja. Tad žēlais sauciens atskanēja no jauna. Tētuks uzvilka rītasvārkus un devās apskatīt māju. Viņš pārlūkoja gaiši zilo telpu, pēc tam dzelteno un visbeidzot raibo, bet visur valdīja klusums. Tad tētuks atvēra verandas durvis un palūkojās ārā lietū. Ar kabatas laternīti viņš apgaismoja kāpnes un zāli, lietus lāses gaismā zaigoja kā dimanti. Pūta negants vējš.